Mmmmm…

Latvijas biškopji dažugad iegūst pat 20 dažādu veidu medu. Katram ir īpaša garša, smarža un spējas dziedināt. Biškopis Jānis Vainovskis skaidro, kā neapjukt daudzveidībā

Dažādu ziedu medu iegūt ir visvienkāršāk – visu, ar ko bites piepildījušas kāres, samaisa un iegūst viendabīgu masu. Ja tā ir gaiša, nodēvē par dažādu ziedu medu, ja tumša – par meža medu. Taču, paceļot šūnās sapildīto medu pret gaismu, Jānis Vainovskis pierāda, ka bites ir kārtīgas. Skaidri redzams, ka daļā šūnu ir tumšs medus, bet daļā – gaišs. Bites nejauc nektāru un  putekšņus un, ja vienlaikus zied vairāki nektāraugi, vispirms lido pie tiem, kuros ir vislielākā cukura koncentrācija un kas vieglāk pieejami. 

Tomēr pat monoflorajā medū, kas iegūts no vienas augu sugas ziediem, nekad nav tikai viena auga putekšņi. Tā kā katram augam putekšņi atšķiras gan pēc izmēra, gan pēc daudzuma, arī katram medus veidam ir atšķirīgs putekšņu daudzums, kas nepieciešams, lai medus iegūtu savu neatkārtojamo smaržu. Parasti par monofloru uzskata medu, kurā ir vismaz 45% viena veida ziedputekšņu. Taču liepziedu medus iegūst īpašu smaržu un garšu pat tad, ja tajā ir tikai 17% liepu ziedu ziedputekšņu.

Katram medus veidam ir dažāda kristalizācija jeb ātrums, ar kādu medus sacukurojas. Piemēram, pūpolziedu medus var sacukuroties četru dienu laikā, bet viršu medus saglabā dzidru caurspīdīgumu mēnešiem. Lai nevajadzētu lauzt karotes, mēģinot tikt pie salduma, biškopji māk izkausēt medu, nepārkarsējot to. Viņi gadiem ilgi ir zinājuši – ja medus temperatūra pārsniedz 40 grādus, tas zaudē vērtīgās īpašības. Taču medu var samaisīt, lai tas kļūtu mīksts. Ir tehnoloģijas, kas ļauj to pasterizēt. Jānis Vainovskis iedrošina likt medu arī pie tējas – pētījumos pierādīts, ka medu drīkst karsēt līdz pat 80 grādu temperatūrai un, ja to pusstundas laikā atdzesē, tas saglabā uzturvielas.