Bezmaksas izglītība – kurš kuru muļķo?

Daži ieteikumi tiesībsargam, par ko domāt turpmāk

Pēc pirmajām vecāku sapulcēm manu bērnu skolās kārtējo reizi aizdomājos par lietu kārtību mūsu valstī. Tas, ka ir aktualizēts jautājums par bezmaksas izglītību Latvijā, ir atbalstāmi. Tomēr veids, kā tā tiek īstenota, ir diemžēl tik pierastajā stilā – tiek pieņemti likumi, izvirzītas prasības, nerēķinot, vai tās vispār ir reāli izpildāmas.

Es pieņemu, ka valsts pārvaldē strādā kompetenti cilvēki, kas, izstrādājot noteikumus, ņem vērā budžeta iespējas. Un, redzot, ka valsts var atļauties maksāt par mācību līdzekļiem, aprēķina, cik daudz finanšu būs nepieciešams un izglītības iestādēm tās arī piešķir. Protams, ja ir definēta bezmaksas izglītība, tad visam sen jau bija jābūt skaidram, sen izstrādātiem noteikumiem un darbības plānam.

Tātad, kā es saprotu turpmāko darbību, kad pēkšņi ir atskārsts, ka vajadzētu bezmaksas izglītību ne vien „uz papīra”, bet arī dzīvē:

1. Vajadzīgais finansējums izglītības iestādēm tiek piešķirts.

2. Izglītības iestādes, izmantojot sagādātos mācību līdzekļus, nodrošina kvalitatīvu izglītību mūsu bērniem.

3. Kontrolējošie dienesti pārbauda izglītības iestādes, vai atbilstoši un pietiekami piešķirtie līdzekļi tiek izlietoti tiem paredzētajiem mērķiem.

4. Ja kontroles dienesti redz, ka finansējums, kas pietiekamā apmērā bijis piešķirts skolām mācību līdzekļu iegādei, tomēr paredzētajam mērķim nav izlietots, bet gan lūgti papildus ieguldījumi no vecākiem, soda attiecīgās skolas paredzētajā kārtībā.

Pašreizējā situācijā rodas jautājumi – ja finansējums ir piešķirts pietiekamā apmērā, kāpēc lielākā daļa skolu apgalvo, ka piešķirto līdzekļu nepietiek? Un, ja tā ir, kāpēc soda skolas par to, ka līdzekļu nepietiek? Kurš kuru muļķo?

Sūdzību iesniedzēji par skolām ir vecāki, kam lūgts iegādāties, piemēram, darba burtnīcas un dienasgrāmatas. Kā ziņo Izglītības kvalitātes valsts dienests, dienesta veikto pārbaužu rezultāti izglītības iestādēs saistībā ar iespējamiem pakāpumiem mācību līdzekļu un dienasgrāmatu iegādē liecina, ka divās izglītības iestādēs ir apstiprinājies fakts, ka izglītojamo vecāki ir maksājuši par dienasgrāmatu iegādi. Kvalitātes dienests ir uzdevis izglītības iestādēm novērst minēto pārkāpumu un veiks pēcpārbaudi par uzdotā izpildi.

Tātad jāsecina, ka no šī skolām piešķirtā finansējuma mācību līdzekļu iegādei ir palikuši pāri lieki līdzekļi, kas nav tērēti dienasgrāmatu iegādei, jo tās ir iegādājušies vecāki.

Nākamais jautājums – vai kāds uzrauga finanšu plūsmu skolās, ja pāri paliek tik daudz konkrētiem mērķiem paredzētas un neizlietotas naudas?

Nākamā „sāpe” – skolēnu ekskursijas.

Par skolēnu ekskursijām portālam „Diena.lv” Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere norādījusi: izglītības iestādei nav tiesiska pamata likt par mācību ekskursiju maksāt vecākiem. Šis pienākums jāuzņemas pašvaldībai. Vecāki, protams, brīvprātīgi var maksāt par mācību ekskursiju, bet tiem skolēniem, kuru vecāki nevar vai negrib sniegt finansiālu atbalstu, ir jānodrošina vienlīdzīgas iespējas dalībai mācību ekskursijā.

Zinu, ka skolās, kuras nevēlas biežus kontrolējošo dienestu apmeklējumus, klašu audzinātāji ir nostādīti neapskaužamā situācijā. Viņi nedrīkst lūgt vecāku līdzfinansējumu skolēnu mācību ekskursijām, kaut muzeju apmeklējumam, kas, kā zināms, ļoti reti kad ir bezmaksas. Jo pastāv varbūtība, ka kāds no skolēnu vecākiem nebūs gatavs par to maksāt.

Vai pašvaldība spēs apmaksāt mācību ekskursijas tiem bērniem, kuru vecāki to nevar atļauties? Vai ir izstrādāta kārtība, kā skolas var vērsties pēc pašvaldības finansējuma skolēnu mācību ekskursijām?

Pat bagātākajās Eiropas valstīs pašvaldības neapmaksā skolēnu mācību ekskursijas. Toties Latvijā, ja skolotājs vēlēsies uzlabot skolēnu zināšanas, paplašināt viņu redzesloku, saņems atsevišķu vecāku sūdzības un kontrolējošo dienestu sodus.

Protams, lielākā daļa vecāku tomēr vēlēsies, lai viņu bērni apmeklē muzejus, dodas izzinošos pārgājienos, ekskursijās. Tāpēc arī lielākoties brīvprātīgi nolems maksāt par mācību ekskursijām. Skumjākais visā šai jezgā ap „bezmaksas izglītību” ir tas, ka par ķīlniekiem ir padarīti skolotāji, vecāki, skolas.

Tā vietā, lai normāli mācītu no, piemēram, darba burtnīcas svešvalodā, kas ir loģiski un pamatoti izveidota, skolotāji ir spiesti domāt, vai un kā kopēt, turklāt kopiju skaits daudzās skolās ir ļoti ierobežots. Un vēl – vai vispār drīkst kopēt, nepārkāpjot autortiesības? Kā lai strādā ar darba burtnīcu, kas ir kabineta eksemplārs? Skolēni norakstīs uzdevumus?

Atliek vien cerēt, ka nākamais mācību gads nāks ar lielāku skaidrību, sirdsmieru par to, ka ar izglītības sistēmu viss ir kārtībā, bērni saņem to labāko un par viņu labklājību domā ikviens ierēdnis lielajā valsts pārvaldes aparātā.

P.S. Priecātos, ja tiesībsarga uzmanību drīzāk izpelnītos „bezmaksas” veselības aprūpe bērniem. Domāju, ka vecāki nopirktu tās pāris darba burtnīcas gadā, nekā maksātu ārstam speciālistam Ls 22 par vizīti, lai vairākus mēnešus nebūtu jāgaida uz bezmaksas apmeklējumu ar ģimenes ārsta norīkojumu.

Autore ir portāla www.for-skola.lv vadītāja