Nacionālās operas jaunā valdes priekšsēdētāja Inese Eglīte stāsta, kāpēc nolēma pretendēt uz šo amatu un kā tālāk attīstīs vienu no respektablākajām valsts kultūras iestādēm
Inese Eglīte ir liela operas mīļotāja, profesionālo kontaktu tīklā LinkedIn viņas profilā aizvien atrodams ieraksts: «Pieredzējusi menedžere, mārketinga speciāliste ar slepenu mīlestību pret operu.» Kultūras ministrijas izsludinātajā konkursā uz Nacionālās operas valdi viņa ieguva augstu punktu skaitu līdztekus komponistam Arturam Maskatam un līdzšinējam operas direktoram Andrejam Žagaram. Taču, kad bijusī kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende neapstiprināja konkursā izvēlēto valdi un no amata atcēla Žagaru, viņa uzticēja valdes priekšsēdētājas amatu Inesei Eglītei.
Zinu, ka braukājat uz dažādiem pasaules opernamiem, skatāties izrādes – jums tās patīk. Kuras atmiņā palikušas visspilgtāk?
Latvijas Nacionālajā operā – Nībelunga gredzens. Tas ir notikums ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē, jo nav daudz vietu, kur iestudē visu Vāgnera tetraloģiju. Uz šo izrādi nāca daudz ārzemju publikas, kas ir viena no mūsu operas mērķauditorijām. Runājot par pasauli, vienmēr izmantoju iespēju redzēt operas izrādes. Viens no iestudējumiem, kas mani ieintriģēja formas ziņā, bija Ķelnē – Mocarta Tita žēlastība. Izrāde notika Tiesu namā, kas līdzīgs mūsu Mākslas muzejam. Gandrīz nokavēju izrādi, jo ierados opernamā, bet izrādījās, ka opera notiek pavisam citur. Man ir prieks, ka esmu dzirdējusi Andželu Džordžu Metropolitēna operā Ņujorkā. Atceros skaistu Rosīni Seviljas bārddziņa izrādi ar Pātu Burčuladzi kā basu, tas bija lieliski! Sidnejā bija interesanta Bēgšana no seraja, ļoti moderns iestudējums – darbība notika lidostā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.