Opera un politika 98

Atbildība visiem ministriem ir vienāda

Pēdējā politiskā sezona pirms nākamā rudens Saeimas vēlēšanām Latvijā sākusies ar operiskām kaislībām tiešā un pārnestā nozīmē, sava veida kulmināciju sasniedzot pagājušās nedēļas opernama jubilejas koncertā – ar solistu atteikšanos piedalīties, direktora īpašu sumināšanu, krekliņu apdrukāšanu un parakstu vākšanu.

Starp citu, šeit skaidrības labad ir ļoti vietā norādīt uz atšķirību starp paša nama jeb ēkas 150.jubileju, ko atzīmē šoruden, un Latvijas Nacionālās operas 90.gadadienu, kas plaši tika atzīmēta 2009.gadā un kam ir tiešs sakars ar patstāvīgas Latvijas valsts un tās institūciju dibināšanu.

Iespējams, ka šī fakta precizēšana nedaudz mazina konflikta dramatismu, taču, no malas raugoties, liekas, ka tieši atbildības jomu un faktu precizēšana ir tieši tas, kā visvairāk pietrūkst šajā publiskajā un lielā mērā plašsaziņas līdzekļos prasmīgi izspēlētajā drāmā.

Likuma burts

Kultūras ministrei Žanetai Jaunzemei-Grendei (NA) var daudz ko pārmest, tāpat kā varēja un kā tas cītīgi tika darīts arī ar visiem iepriekšējiem kultūras ministriem. Taču, nedaudz pabīdot malā emocijas un pārlūkojot faktus, liekas, ka šajā gadījumā pārmetumi varētu būt arī nevietā.

Proti, saskaņā ar Latvijas Nacionālās operas likumu opera ir nacionālas nozīmes valsts kultūras institūcija – kapitālsabiedrība, kuras kapitāldaļu turētājs ir Kultūras ministrija tās ministra personā (2.pants 1.daļa). Savukārt likuma 6.panta 1.daļas 4.apakšpunkts vēsta, ka, nodrošinot operas pārraudzību, kultūras ministrs ieceļ amatā un atceļ no amata valdes locekļus. Tālāk 7.pants jau detalizētāk apraksta valdes darbu un tās locekļu izvēli, pieminot arī konkursa komisiju. Tomēr gala atbildība ir ministra rokās, jo saskaņā ar likumu darba līgumu ar valdes locekli slēdz ministrs.

Līdz ar to arī saprotama ir Ž.Jaunzemes-Grendes atbildības uzņemšanās par galīgo valdes sastāvu, no četriem komisijas piedāvātajiem kandidātiem valdei izvēloties trīs. Galu galā tā ir viņas ar likumu noteikta atbildība, jo ministre ir tā, kam jācīnās par valsts dotāciju piešķiršanu operai un arī sabiedrības priekšā jāatbild par tās izlietojumu. Galu galā opera ir valsts kapitālsabiedrība tāpat kā citi valsts uzņēmumi.

Savukārt konkursa komisijai, kā mēs saprotam no tās vadītāja Jāņa Dripes aģentūrai LETA teiktā – “tā bija sava veida privilēģija, ka komisija varēja nevērtēt LNO arodbiedrību viedokli un to vēstulē izteikto prasību neiekļaut valdes sastāvā Žagaru. Komisija arī nevērtēja LNO pēdējo gadu budžeta izlietojumu un finanšu disciplīnas un personāla menedžmenta jautājumus. Komisija no tā varēja abstrahēties. Līdz ar to Dripe neesot pārsteigts, ka kultūras ministres viedoklis vienā būtiskā niansē no komisijas viedokļa atšķīrās” (Tvnet.lv 04.09.).

Ministres atbildība

Vai varat iedomāties citas nozares valsts kapitālsabiedrību, kur vadītāja izvēle notiktu, nevērtējot budžeta izlietojumu? Cik sašutusi tad būtu mūsu sabiedrība, ja kādas citas nozares ministrs ar vieglu roku amatā apstiprinātu kapitālsabiedrības valdi, nepievēršot uzmanību finanšu jautājumiem? Tad mēs brēktu, ka ministrs slikti dara savu darbu un ka tāds jāpadzen.

Tagad daļa sabiedrības ir stipri sašutusi, ka ministrs tieši dara savu politiķa darbu un uzņemas atbildību. Vai tad ministres paustie argumenti par to, ka valdes vadītājs nevar būt pusi darba laika prom no savu tiešo pienākumu pilldīšanas un ka zaudējis uzticību ar nespēju iekļauties valsts piešķirtajās naudas summās, ir kaut kas pārsteidzošs un politiķim nepieņemams? Vai kaut kas tāds mums liktos pārsteidzošs, ja tiktu prasīts no “Latvenergo” vai “Latvijas valsts mežu” vadības?

Var patikt vai nepatikt Ž.Jaunzeme-Grende un viņas pārstāvētā partija, taču sabiedrībai savās prasībās pret ministriem ir jābūt vienlīdz godīgiem un no visiem ministriem vienādi jāprasa atbildība par valsts mantas un līdzekļu atbildīgu apsaimniekošanu. Šoreiz diemžēl izskatās, ka operisku kaislību pavadījumā no šīs ministres tiek paģerēts pavisam kas cits.

Protams, ka starp valsts kapitālsabiedrībām ir atšķirības un nenoliedzami “Latvenergo” vadīšana atšķiras no operas pārvaldīšanas, tomēr sabiedrības līdzekļi paliek sabiedrības līdzekļi un atbildībai par tiem ir jābūt vienlīdz lielai, neraugoties uz starptautiskiem panākumiem vai atpazīstamību. Audita virpulī

Lai cik sakarsušas šobrīd būtu galvas un emocijas, skaidrs, ka opera Latvijai ir vajadzīga un risinājums būs jāatrod,visām pusēm sēžoties pie sarunu galda un miera pīpes, bet ne kara cirvjus vicinot. Viens veids, kā sākt sarunu pēc būtības, ir operas funkciju audita rezultātu pilnīga atklāšana, lai spēles laukums būtu tīrs un noteikumi godīgi.

Tas, kas patlaban no audita un par tā “slepenošanu” ir parādījies Latvijas plašsaziņas līdzekļos, kopumā nedara godu žurnālistu cunftei. Vispirms ministre tiek apvainota visādos grēkos un publiskoti tikai vienai pusei izdevīgi fakti no audita. Pēc tam izrādās, ka ministre tomēr nav melojusi un slepenības prasība ir auditorfirmas nosacījums. Lēnā garā publiski parādās arī citi secinājumi no audita, kas gan vairs nav tik glaimojoši pašai operas vadībai. Jebkurā gadījumā tiem audita krikumiem un “mērcei”, kādā tie pasniegti sabiedrībai līdz šim, nevar ticēt un izdarīt kaut cik līdzsvarotus secinājumus.

Pat ja starptautiskā grāmatvedības prakse neļauj šādos gadījumos pilnībā atklāt audita rezultātus, pietiekami plašs un uzticams ir to cilvēku loks, kam šī ierobežotas pieejamības informācija jau ir pieejama. No viņiem tad varētu veidot komisiju, kas sabiedrības pilnvarota varētu izvērtēt rezultātus un censties rast vidusceļu pašreizējā konfliktā. Jo galu galā tas nav tikai stāsts par Andreju Žagaru un Žaneti Jaunzemi-Grendi. Tas ir stāsts par Latvijas kultūras institūciju, labu pārvaldību un atbildību mūsu pašu sabiedrības un nodokļu maksātāju priekšā.

Autore ir neatkarīga žurnāliste