Kad mūsu kultūras ministre saka – nejauciet politiku un kultūru, es to pašu varu pateikt viņai

Es kļuvu par Latvijas Nacionālās operas galveno diriģentu nepilnu 23 gadu vecumā. Mani toreiz «aprēja» daudzi – gan sarunās, gan interneta vidē. Taču operas direktors Andrejs Žagars riskēja, saņemot kritiku par to gan no sabiedrības, gan skauģiem, gan no kultūras darbiniekiem.

Cilvēki var teikt: «Žagars tev deva darbu, tāpēc tu viņu atbalsti.» Taču ir jāskatās plašāk – ja tādiem kā Andrejs Žagars mēģina «nogriezt» galvu tāpēc, ka viņi ir par skaļu vai par neērtu, tas, manuprāt, ir bīstami. Īpaši situācijā, kad 2014.gadā gaidāmi Latvijas kultūrpolitikai tik svarīgi notikumi.

Kad mūsu kultūras ministre saka – nejauciet politiku un kultūru, es to pašu varu pateikt viņai. Nevajag aiztikt kultūru, lai to politizētu.

Uzskatu, ka no kultūras ministres puses nav godīgi izmantot arodbiedrības cilvēku izmisumu par zemajām algām vai argumentu, ka cilvēki laukos nevar atļauties apmeklēt operu, lai nomelnotu vienu cilvēku.

Nav šaubu, ka algas gan koristiem, gan orķestra mūziķiem, gan tehniskiem darbiniekiem, tāpat cilvēkiem izglītībā un medicīnā ir nožēlojamas. Protams, jācīnās, lai tās tiek palielinātas. Es skaidri zinu, ka Andreja Žagara pozīcija nekad nav bijusi – mēs nepaaugstināsim algas, jums nevajag!

Taču šobrīd tiek radīta sajūta, ka visas Latvijas un pasaules krīzes cēlonis ir Žagars. Tas ir ļoti ērti. Tā sakot, ja mēs viņu novāksim, viss atrisināsies.

No vienas puses, tas ir cilvēciski saprotams. Es patlaban Koventgārdena operā iestudēju Riharda Štrausa „Elektru”. Tur arī nepārtraukti tiek runāts par slepkavībām un atriebes kāri. Tas ir traģiski, bet ļoti cilvēciski. Mēs – cilvēki – esam egocentriski, mūsos slēpjas īpašības, kas liek būt skaudīgiem un mantkārīgiem. Pats, strādādams operā, esmu saskāries ar šo absurdo pieņēmumu – nav pat tik svarīgi, lai man būtu lielāka alga, lai man būtu labi, galvenais, lai tam otram neklātos labi.

Mēs neprotam priecāties. Neprotam kopīgi tiekties pēc tā, kas kādam citam ir, censties, lai arī mums tas būtu. Labāk otru nograuzt, lai viņam ir tikpat slikti kā man. Tad būs labi. Tiek attīstīts un kopts tāds mazohistisks noskaņojums.

Vai tiešām vienmēr nepieciešama kāda ārkārtas situācija, lai mēs spētu pasargāt tos cilvēkus, kas mūs tur uz optimisma viļņa?!

Un galu galā, kāpēc ministre nespēj atrast vairāk naudas? Tas taču ir viņas uzdevums – cīnīties par kultūru, izsist līdzekļus, un arodbiedrību pamatotais satraukums par zemajām algām būtu jāadresē arī ministrei.

Tā ir ilūzija, ka atlaižot vienu cilvēku, visiem tiks palielināta samaksa. Ir taču jāsaprot, ka, samazinoties operas prestižam, viss kļūs pelēkāks un nonivelētāks.

Mēs zaudējam ideālus Latvijā. Un, ja ir tādi cilvēki kā Alvis Hermanis, Māris Sirmais, Normunds Šnē vai Andrejs Žagars, kuri šos ideālus ir saglabājuši, vai vajag censties viņus nolīdzināt līdz kādam vidusmēram. Tad man gribas piekrist Hermanim – kultūras ministres rīcība šādos gadījumos kļūst bīstama. Tā vairs nav anekdote.

Runājot par jauno veidojumu – operas valdi. Nekur pasaules operteātros nepastāv tāds veidojums kā valdes. Ir operas direktors, mākslinieciskais vadītājs, galvenais diriģents. Man rodas iespaids, ja konkursā būtu uzvarējis kāds cits, neviens neapstrīdētu tā rezultātus. Viss tika darīts, lai samazinātu viena cilvēka ietekmi un ambīcijas.

Bet, ja cilvēks ir pieprasīts ārpus Latvijas, tas nozīmē, ka viņa darbam piemīt kvalitāte. Braucot strādāt uz ārzemēm jebkurš mākslinieks, respektējot savu kolektīvu, iegūst pieredzi, kontaktus. Ja Žagars brauc, skatās, iestudē, veido kontaktus, tas palīdz mūsu operai izkļūt ārpus Latvijas robežām. Es pagaidām neredzu Latvijā nevienu citu, kurš spētu to izdarīt. Tāpēc arī mākslinieki brauc un neatsakās dziedāt mūsu operā, tas nav jautājums par naudu. Andrejs Žagars spēj saliedēt. Esmu bijis liecinieks daudziem konfliktiem, kad viens mākslinieks atsakās dziedāt kopā ar kādu citu. Taču Andrejs ir spējis panākt, ka viņi brauc un dzied.

Ikvienam ir tiesības izteikties, taču, ja kolektīvā katru jautājumu liks uz balsošanu, tās ir beigas mākslai. Kā teica pasaulslavenais diriģents Herberts fon Karajans – mūzikā un armijā nepastāv demokrātija.

Līdz zināmai robežai jebkāds kriticisms ir normāls, taču, ja šī robeža tiek pārkāpta, uzskatu, ka nevar vairs klusēt. Vienīgais arguments atbrīvot vadītāju no amata būtu tad, ja viņš ir pieļāvis finansu vai tiesiskos pārkāpumus. Pārbaudes parādīja, ka operā tādu nav bijis, tāpēc atkārtoti rīkot konkursu par jaunu operas valdi ir absurdi un komiski. Operas valdē nepārprotami ir jābūt Andrejam Žagaram, kurš ir konkursā uzvarējis.

Jebkuram lēmumam, kas patlaban tiek pieņemts, būs tālejošas sekas. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tiek pieņemti pārsteidzīgi lēmumi. Un ir vienalga, vai tas notiek atriebības vai nekompetences dēļ.

Autors ir Bostonas simfoniskā orķestra galvenais diriģents