Vai jālikvidē tiesa?

22 tiesneši septiņu gadu laikā skatīja lietu tiesā, kurā uzvarēja bijusī valsts sekretāre, bet ministrija uz spriedumu nereaģē

Lai gan Latvijas Republikas pamatlikumā cilvēktiesības uz taisnīgu tiesu ieceltas pamattiesību statusā, tādējādi garantējot tām īpašu aizsardzību, patlaban valsts varas turētāji pat nespēj nodrošināt spriedumu izpildi.

Kādreizējās Valsts kancelejas birokrātes Guntas Veismanes bēdīgi slavenā frāze, turpinot tiesvedību ar laikrakstu „Diena” par publiski pieejamas informācijas sniegšanas atteikumu brīdī, kad iestādei prasītās ziņas jau izsniegtas žurnālistiem: „Lai juristi patrenējas!” skarbi atspoguļo, par ko valsts pārvalde tur administratīvo tiesu. Tā valstij kļuvusi vai nu par advokātu, vai arī par teatralizētu uzvedumu arēnu.

Birokrātu ieskatā tiesai ir butaforiskas buferzonas, kurā „kaislības norimstas” un laiks visu dziedē, loma.

Korupcijas relatīvais nekaitīgums ir acīm redzams tam, kurš uzdrošinās izmantot tiesu, lai apšaubītu augstāko birokrātu vai ministru rīcības likumību. Augstākā birokrātija nebīstas no administratīvās tiesas, jo pat klaji nelikumīgas rīcības gadījumā nav dzirdēts, ka šī institūcija kaut ko var birokrātam padarīt.

Pirmkārt, process kalpo par laika vilcinātāju, lai iestātos disciplināratbildības noilgums. Otrkārt, nereti prāvas laikā mainās pats tiesiskais regulējums, zūd nodarījuma gan sociālā bīstamība, gan iespēja valsts nelikumīgo rīcību stādīt par atgādinājumu citiem. Treškārt, neviens negarantē administratīvās tiesas spriedumu izpildi saprātīgā termiņā. Ja vien, protams, jums nav kāda apsardzes firma vai cita „privāta armija”, kas ar bruņota spēka draudu palīdzību var iebiedēt iestādi pildīt likumu, taču tad ne jau tiesas spriešana, bet rupjš spēks palīdzētu atjaunot taisnību.

Uzdosim sev jautājumu: vai loģiskāk, godīgāk un pareizāk ir dot ministram nelielu, taisnīgu kukuli, vai arī tiesāties astoņus gadus, panākt savu uzvaru tiesā, nepanākot nekādu reālu taisnīgumu?

Kā ilustrācija kalpo teju astoto gadu ritējusī izrāde – prāva ar izglītības un zinātnes ministru, kur skaudri ir jaušama mūsu valsts tiesiskuma fikcija.

Ievads

2006. gadā ministrs patvaļīgi paziņo par atalgojuma samazināšanu uz pusi un līguma laušanu – uz A6 formāta (10,5 cm x 14,8 cm) lapiņas. Bez iemesla, bez argumentācijas.

Pirmais cēliens

Pirmā Administratīvā rajona tiesnese, kas nu jau sēž… apgabaltiesā, noliedz, ka vispār drīkst tiesāties, jo valsts pārvaldes lēmums esot privāta darīšana. Arī Administratīvās apgabaltiesas sastāvs arī ar balsu vairākumu izspriež, ka lieta nav jāskata tiesā, tikai vienam tiesnesim ir dūša aicināt pārsūdzēt. Augstākā tiesa norāda virkni apsvērumu, kā var nonākt pie secinājuma, ka lieta ir skatāma administratīvajā procesā, un sūta to rajona tiesai. Protams, sīkumaini ļaudis jautās, kāpēc universitātē māca atšķirt privātas un publiskas tiesības, taču nevar gribēt šādu skunstīgu māku no katra, kas celts par tiesnesi. Pa to laiku Valsts civildienesta pārvalde rakstveidā ir apņēmusies, ka līguma atlīdzība būs jāmaksā, ja privātpersona uzvarēs šo tiesu.

Otrais cēliens

Lietu pusotru gadu skata, izprasa pieprasījumus, lai otrais rajona tiesnesis nāktu klajā ar ģeniālu ideju: lieta izbeidzama, jo, redz’, esot noteikumi, kas atcēluši līgumu. Viena nelaime, ka norma, ko laikam atrada kāds palīgs vai sekretāre, tā arī nekad nav stājusies spēkā. Pievīla prasme strādāt ar normatīvo aktu informatīvo sistēmu… Var pateikt priekšā, ka tur der paskatīties, vai pie akta parādās vārdi „spēkā esošs”: konservatīvi juristi dažkārt mīl aizspriedumu, ka jāpiemēro ir tādi likumi, kas ir spēkā. Otrais apgabaltiesas sastāvs pēc pusgada atceļ lēmumu. Kas par to bija rajona tiesnesim? Pareizi – arī viņu iesēdināja apgabaltiesā.

Trešais cēliens

Lai tiesai nerastos vēl kāda šaubīga iedoma, bija jāmobilizē visas ministrijas, lūdzot atsūtīt teju visus ministriju līgumus, lai tādējādi pierādītu, ka tas ir atalgojums. Trešā rajona tiesas tiesnese rūpīgi iepazinās ar tobrīd jau daudzu sējumu smago lietu (atgādināsim, ka pats valsts lēmums ir frāze uz A6 formāta lapiņas). Citastarp, pieņēma saprātīgu lēmumu – uzrakstīja atlūgumu no tiesneša amata.

Ceturtais cēliens

Ceturtā rajona tiesnese ņēmās 2009. un 2010. gadu, attiecīgi process jau bija četrus gadus vecs. Mēdz teikt, ka ļaudīm ir gaišie un tumšie brīži. Ceturtajai tiesnesei, iespējams, intelektuālu aptumsumu bija radījis kāds personisks notikums, jo viņa, esot spēkā Augstākās tiesas skaidrai norādei par līguma piederību publiskām tiesībām un lietas piekritību administratīvajai tiesai, atkal sarakstīja nolēmumā par civiltiesībām. Turklāt aizargumentējās par „simulatīviem darījumiem” tik tālu, ka visbeidzot pati izdomāja svaigu un oriģinālu līguma laušanas iemeslu, par kādu valsts pat nenojauta: pats līgums ar valsts sekretāru no laika gala ir bijis prettiesisks. Un visās iestādēs tie esot prettiesiski! Ja spriedums ar šo aplamību stātos spēkā, tad būtu jāatlaiž visu ministriju vadība. Pa starpu tur vēl cits apgabaltiesas sastāvs atzina šo daiļradi par pareizu.

Piektais cēliens

Ievērojāt, ka līdz šim iestādei nekas nebija jādara? Tikai jānāk uz sēdēm, jāuztur process. Piektā Administratīvā apgabaltiesa atmeta šaubas par atalgojumu, atceļot iepriekšējās aplamības, tomēr nenoteica konkrētu izmaksājamo summu, taču beidzot radās iespēja ministrijai iesniegt kasācijas sūdzību, apšaubot, ka par šo lietu drīkst sūdzēties administratīvajā procesā… Augstākā tiesa spriedumu atcēla, noraidot virkni ministrijas aplamu kasācijas argumentu, bet norādot, ka apgabaltiesai jāpārbauda, vai ministre ir rīkojusies patvaļīgi.

Sestais cēliens

Sestā apgabaltiesa konstatēja teju to pašu, ko piektā, jo iestādes rīcībā jau nekādu argumentu nebija. Izņemot melošanu tiesai par atalgojuma apmēru un fantāzijas, ka tādi argumenti „varētu būt bijuši”. Privātpersona lūdza uzaicināt ministru kā liecinieku, ministrija nepiekrita. Un atkal ministrija varēja iesniegt kasācijas sūdzību, citastarp, arī par to, ka tiesai esot vajadzējis nopratināt ministru kā liecinieku. Teju gadu Augstākā tiesa apsvēra, kā jāreaģē uz sesto reizi, kad apšauba, vai lieta ir izskatāma tiesā, līdz beidzot atteica kasāciju un ļāva tiesas spriedumam stāties spēkā.

Septītais cēliens

Tikai divdesmit divi tiesneši septiņu gadu laikā skatīja lietu – tiesu es uzvarēju, ir spriedums, ka valsts rīkojās nelikumīgi un ir izmaksājama kompensācija. Liekas, ka beidzot ir gana, lai visas puses – arī izglītības un vides ministri – saprastu, ka nu ir jāpilda uzņemtās saistības. Tomēr izrādās, ka tieši tagad var sākt čučēt vai izlikties par beigtiem. Pat ierosinot valstij finansiāli izdevīgu mierizlīgumu – nulle reakcijas. Ministri klusē, disciplinārlietas pret tiem, kas veica nelikumīgo rīcību, nerosina, kaut arī ir spēkā esošs spriedums. Var taču vēl pavilkt laiku un paskatīties, kādas metodes izmantos. Vai arī šeit sagribējies valstsvīra untumu – lēmuma mainīšanu „ar tankiem”?

Ja tā ņirgājas par visaugstāko ierēdni, tas nozīmē, ka faktiski valsts strādājošie ir beztiesiski un spiesti pildīt koruptīvas iegribas: jebkuru valsts civildienesta strādājošo var atlaist par tautību, par to, ka ir sieviete, par matu krāsu, par to, ka nelāgi paskatījies, par to, ka vienkārši nepatīk, jo cilvēkam jātiesājas gadiem un, pat uzvarot, gaidāms čiks.

Viena no tiesas pamatpazīmēm ir tās nolēmumu saistošais spēks. Likumdevējs normatīvi, bet izpildvara faktiski ir tie, kas nodrošina izpildi. Ja pat lietā, kur viena puse ir ministri un otra – augstākā valsts civildienesta ierēdne, tiesas spriedumu nepilda, kad elementārā lieta vilkta astoto gadu, parastam pilsonim vai ierēdnim tiesā nav iesakāms vērsties. Bezjēdzīgi. Dažs varētu pat bilst, ka prātīgāk būtu bijis izkārtot lietas ar politiskām intrigām vai vienkārši, uzzinot A6 formāta nelikumīgo rezolūciju, ņemt A6 formāta aploksni, piepildīt ar naudu un aiznest, kur pienākas solīdā, mierpilnā sabiedrībā.

Ja ministri uzšķauda spriedumam, nav pamata uzskatīt, ka Latvijas Republikā ir reāla administratīvā justīcija. Vēl vairāk varētu uzdot jautājumu, kas ir raksta nosaukumā – vai nav laiks likvidēt administratīvo tiesu?

Autore ir Latvijas Universitātes vadošā pētniece, bijusī Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāre