Radošo Savienību plēnuma 25. gadadienā

Mēs esam pārdrošs sapnis un brīnums (J. Streičs)

1.un 2. jūnijā aprit 25 gadi kopš divām ļoti īpašām dienām Latvijas vēsturē. Toreiz 1988. gada jūnijā padomju Latvijas radošā inteliģence sarīkoja sanāksmi „Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums ar Arhitektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra darbinieku, Žurnālistu savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos”. Sabiedrībā šo kopsapulci, kurā runāja arī zinātnieki, inženieri, ārsti, pārvaldes aparāta darbinieki un juristi, sāka saukt par Radošo savienību plēnumu.

Pirmo reizi atklāti tika apspriestas latviešu tautas XX gs. vēstures problēmas, tautas dramatiskais stāvoklis ekonomikas, politikas, demogrāfijas un kultūras jomā. Mavriks Vulfsons nolasīja Molotova-Ribentropa pakta slepenos protokolus, atklāti paziņojot, ka Latvija ir okupēta. Rezultātā pieņemtā rezolūcija iezīmēja ceļu uz demokratizācijas procesu virzību Latvijā un kļuva par Latvijas Tautas frontes dibināšanas ierosinātāju.

Pēc šīm divām dienām Latvija bija kļuvusi citādāka. Plēnums ielika pamatus Trešajai Atmodai un Latvijas ceļam uz neatkarības atjaunošanu. Ziņas par latviešu inteliģences sanāksmi izskanēja tālu pasaulē. Saieta rezolūcija tika nogādāta Maskavas Kremlī, citātus no runām atreferēja ārvalstu masu mēdiji.

Šodien Latvijas radošo profesiju aprindās ir ienākušas jaunas paaudzes. Latvijā dzīvojošie mākslinieki joprojām spēj radīt izcilus starptautiski godalgotus un atzītus mākslas darbus. Ir piepildījušies daudzi 1988. gada sapņi un cerības. Radošās savienības ir pārstāvētas gan svarīgākajos nacionālās kultūras attīstības procesos, gan starptautiskās organizācijās kā UNESCO nacionālās komisijas Asamblejā, Baltijas asamblejā, katra savienība atsevišķi ir pārstāvēta un darbojas nozares nacionāla un starptautiska mēroga organizācijās. Radošās savienības joprojām ir spēks, kas svarīgos un izšķirošos brīžos spēj vienoties un strādāt kopā.

Tomēr upe, kurā šodien stāvam ir pavisam citādāka. Latvijai joprojām ir jāizšķiras, pa kādu ceļu iet, kā saglabāt un attīstīt neatkarību atguvušo valsti, tās kultūru, tai skaitā zinātni, ekonomiku un cilvēku potenciālu. Joprojām aktuāls ir jautājums par mūsu valsts pamatvērtībām – latviešu valodu un kultūru. XXI gadsimtā esam piedzīvojuši Latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusa apšaubīšanu.

Atceroties Radošo savienību plēnuma 25. gadskārtu, aicinājām vairākus vēsturiskā notikuma dalībniekus dalīties ar savām pārdomām kur šajos gados kopš 1988. gada 1. jūnija esam nonākuši.

Akadēmiķis Jānis STRADIŅŠ:

Rakstnieku plēnums 1988. gada 1. – 2. jūnijā palīdzēja atdot tolaik nomāktajiem latviešiem pašapziņu, pārvarēt vairāk nekā 50 gadus ilgušo baiļu sindromu, apātiju un neticību, ka mūsu dzīvē kaut kas vēl mainīsies. Dienas kārtībā nāca latviešu valodas tiesības, demogrāfiskās situācijas normalizēšana, iestāšanās pret forsēto industriju, pret nacionālo un sociālo netaisnību, par Latvijas vēstures objektīvu izvērtēšanu. Uzdevums bija – pamodināt tautu, nāciju, atdot tai ticību pašai sev. Plēnumā pirmoreiz izskanēja maģiskais vārds – ‘Trešā Atmoda”, sākās ceļš uz valstisku neatkarību, kas vainagojās ar panākumiem.

Šajā ceturtdaļgadsimtā esam guvuši ārkārtīgi daudz – tas nav jāatkārto. Bet neatkarība nāca ar „mežonīgo kapitālismu”, pārspīlētu neoliberālismu. Plaisa starp varu un tautu šodien diemžēl ir dziļa, kā viņos laikos.

Vai inteliģence šodien, pēc 25 gadiem, jūtas atstumta, vai tā kļuvusi gļēva? Vai tā šodien spētu uzstāties pret jauno melu gaisotni? Esam taču kungi savā dzimtajā zemē. Viennozīmīgas atbildes nav. Kritiskais gars, racionāla, emocionāla domāšana mūsu tautā ir saglabājusies, vai ne? Mums ir savas vērtības, kuras jāaizstāv!!

Dzejnieks Jānis PETERS:

Tagad, pēc 25 gadiem, ir redzams, ka vēsturiskajā Plēnumā visi pēc būtības esam runājuši par vienu un to pašu, tātad – par Hitlera – Staļina 1939. gada noziegumu un tā sekām mūsu tēvzemē. Katrs ar saviem vārdiem un saviem piemēriem.

Profesora Mavrika Vulfsona apbrīnojami precīzā jauno PSRS – ASV attiecību izjūta, spēja iegūt aktuālu, kaut slēptu informāciju, ļāva latviešu radošo darbinieku sanāksmē atklāti runāt par okupāciju. Pēc gada šī Rīgā iesāktā tēma igauņu akadēmiķa Endela Lipmā pārtverta tika iekļauta PSRS Tautas deputātu 2. kongresa darba kārtībā, un akadēmiķis Aleksandrs Jakovļevs panāca, ka pēc dramatiskas un atkārtotas balsošanas „velna pakts” tika toreizējās lielvalsts parlamentā atzīts par prettiesisku. Tas notika 1989. gada decembrī un kļuva par brīnišķu Ziemassvētku dāvanu latviešu, lietuviešu un igauņu tautām. Ceļš uz Baltijas valstu brīvību juridiski bija brīvs, un 1990. gada 4. maijā Latvijas Augstākā padome nekavējās nostāties uz brīvībai atvērtā ceļa.

Brīvības sēkla bija iesēta 1988. gada 1. un 2. jūnijā Rīgā, saietā, ko tautā sauc par latviešu Radošo savienību Plēnumu. Tas bija Atmodas pieteikums oficiālā un starptautiskā mērogā. Pirmais pretpadomju protests no tribīnes un valdošās nomenklatūras klātbūtnē.

Kinorežisors Jānis STREIČS:

No 1988.gada skata punkta mēs esam pārdrošs sapnis un brīnums. No šodienas pozīcijas arī brīnums tikai ačgārns. Jo, kā Latvija, kas okupācijas gados skaitījās visattīstītākā republika, tikusi brīvībā ir kļuvusi Eiropas nabadzīgākā valsts? Bet nedzīsim Dievu mežā, jo tautas lūgšana tika uzklausīta. Mēs esam Valsts un tas ir galvenais.

Bojā ejošās Eiropas garīgās vērtības glābsies mūsu reģionā, jo Latvijas un citu tai līdzīgo valstiņu nabadzība mūs sargā no laimes meklētājiem un svešu tikumu invāzijas. Vieni tic, ka Baltijas nākotne būs Baltiskandija. Dod Dievs, lai piepildās! Bet citi cer, ka Baltislāvija. Rādīs nākotne. Neviena valsts vairs nevar būt pati par sevi, jo esam kopējā procesa daļa. Un- ,,…tas ir labi un taisnīgi!”

Gleznotāja Džemma SKULME:

Mēs katrs tam bijām gatavi. Tas nebija pārsteigums. Ar savu racionālo prātu Igaunija daudz kur mums bija jau priekšā. Toties mēs esam spēcīgāki emocionāla ziņā. Apzinīgi un veiksmīgi vārda meistari – rakstnieki bija noteicošie pie uzbūves. Mums, māksliniekiem, kā formas meistariem atvērās plašas izteiksmes iespējas kurp tiekties, kas vārdiem nebija izsakāms. Tiem, kuri no mums bija pietuvināti misijas, tautas izglītošanas darbam, spēcīgāka bija izteiksme komunikācijā. Viss nāca dabiski. Šī bija tā reize, kad reti kas tik dabiski bija noticis.

Pašreiz aktuāli ir runāt ar tautu. Vairākuma joprojām neprasme domāt un analizēt ir liels vājums. Cilvēkos pašu novērtējums ir vājš. Neprasme patiesībai acīs raudzīties – ir vājums. Ar analīzi joprojām nodarbojas mazākums. Mazākumam ir spējas izsvērt taisnību.

Pārdomas pašreizējā situācija traucē normāli dzīvot. Viss pašreizējā dzīvē ir jāizcīna. Tikai cīnītāju spēki ir sadalīti. Iepriekš, pat nenosaukts un nenodefinēts, bet zinājām par ko cīnāmies, uz ko tiecamies. Toreiz tā bija dabiska cīņa pret to, kas mūs apspieda. Patoss nebija mākslīgi jāveicina. Kompromiss ir māksla. Tas bija un tam arī tagad ir jābūt kā vienam no instrumentiem.

Fotogrāfs Gunārs JANAITIS:

Strādājot kultūras nedēļrakstā “Literatūra un Māksla”, man tajā laikā personīgās emocijas nācās atstāt otrajā plānā, jo visam pāri kā cerību gaisma tautai, nāca taisnības vulkāna izlaušanās Radošo savienību plēnumā. Tas bija apziņu iespaidojošs darbs ausīm, acīm, sirdij. Ausīm – nepalaist garām tribīnē sacīto domu, acīm – paspēt uzņemt fotografēšanas cienīgus momentus, sirdij – līksmās bažās drebēt.

Par tām divām jūnija dienām varu sacīt – mēs visi bijām vēsture, – kā plēnuma dalībnieki, tā atbalstītāji. Tikai tad mēs vēl nezinājām, ka tas ir sākums padomju varas nomaiņai pret naudas visuvareno varu, pret demokrātiskā kapitālisma nežēlību.

Plēnuma laikā pretinieks bija izgaismots, labi redzams.

Pēc 25 veltīgu cerību un pārāk lielas pacietības gadiem, tautas nīdēji ir nomaskējušies labi apmaksātos amatos. Sapinušies korupcijas tīklos. Visvairāk “tautas draugu” un labas nākotnes solītāju no visām partijām sarodas pirms vēlēšanām.

Ja lielveikali, bankas, restorāni un ellīgas ballītes uz grimstoša kuģa vēl darbojas, tas rada šķietamību, ka viss kārtībā. Nācijas sašķeltība, vislielākā emigrācija Latvijas vēsturē, tautas nožēlojamais dzīves līmenis, demogrāfijas zemie rādītāji…

Vai tāds bija Radošo savienību plēnuma mērķis?

Mūzikas vēsturnieks Arnolds KLOTIŅŠ:

1988. gada 1. un 2. jūnija radošo savienību sanāksme bija viens no svarīgākajiem impulsiem, lai Latvija sāktu virzīties pa neatkarības atgūšanas ceļu, un šis ceļš, kā zināms, ir vainagojies ar dažiem panākumiem, kā arī ar nopietniem trūkumiem valsts dzīvē.

Esam atbrīvojušies no pakļautības lielvalstij, kur latviešiem draudēja pārtautošana kā valsts politika. Esam nodrošināti pret ārvalstu militāru intervenci. Esam kļuvuši par lielas ekonomiskas savienības dalībvalsti. Zināmos ietvaros varam paši noteikt savas valsts saimniecisko un politisko modeli.

NEVEIKSMES 

1) Strauji mainot saimniecisko sistēmu („šoka terapija”), nav sabiedrībai izskaidrots (izglītības sistēmā, plašsaziņas līdzekļos u.c.), kā darbojas modernais kapitālisms. Līdz ar to sabiedrība šos gadu desmitus ir atradusies it kā saimnieciska samulsuma stāvoklī – ar priekšstatu, ka valsts ir materiālo labumu uzkrājēja un no tās var prasīt un saņemt.

2) Latvija nav spējusi izvirzīt intelektuāli spēcīgu līderu grupu, kas spētu definēt ilglaicīgu valsts kursu un apvienot latviešu tautu noteiktu lielu nacionālu mērķu sasniegšanai, kā arī aizstāvēt šos mērķus un to sasniegšanas metodes savu politisko ārvalstu sabiedroto priekšā. Tā vietā ir notikusi kusla manevrēšana, iztopot dažādu citu valstu grupu un to ideologu interesēm. Rezultātā liela sabiedrības daļa ir zaudējusi ticību savas valsts iekšējam spēkam

NOVĒLĒJUMI NĀKOTNEI

1) Jaunā paaudze steidzami jāizglīto izpratnē par globalizētu un ultraliberālu pasaules sistēmu. To var izdarīt tikai ar skolas un vispirms pašu skolotāju pārorientāciju, tāpēc izņēmuma kārtā ir jāmobilizē zinātnieku un citi intelektuālie spēki straujai jauna līmeņa skolotāju sagatavošanai.

2) Plašsaziņas līdzekļiem pakāpeniski, bet nekavējoties jāpāriet no ultraliberālismam raksturīgās izklaidēšanas un apdullināšanas mānijas uz dažāda tipa izglītojošiem un apgaismojošiem raidījumiem. Jāierobežo privāto raidorganizāciju intelektuāli destruktīvā darbība.

3) Lai nodrošinātu vienotas valsts valodas funkcionēšanu un izbeigtu pamatnācijas piespiedu dzīvi krieviskā vai puskrieviskā valodas telpā, valsts bērnudārziem un valsts skolām pakāpeniski jāpāriet uz mācībām vienā – latviešu – valodā. Arī tas prasa skolotāju korpusa radikālu kvantitatīvu un kvalitatīvu pieaudzēšanu.

4) Visiem līdzekļiem jāstiprina valstsnācijas pašapziņa un iekšējais spēks. (Pilns A. Klotiņa teksts „Jūnija tēzes” tiks ievietots www.makslinieki.lv)

Pārlasot Radošo savienību 1988. g. un 2009. g. plēnumu runas šodienas kontekstā, arvien vairāk noprotams, ka pamata problēmu un neatrisināto jautājumu loks ir palicis tāds pats kā toreiz. Ir tikpat daudz „kāpēc?”, „kā?”, „kad?”, „cik ilgi vēl?”, „kādā veidā?” kā pirms 25 gadiem, kad šos jautājumus plēnumā uzdeva Jānis Peters. Tikai tagad mēs neesam izolēti un atrauti no pārējās pasaules. Mums ir sava valsts, kurā varam veikt katrs savas izvēles.

Aicinu novērtēt un pateikties visiem tiem, kam bija spējas un drosme pirms 25 gadiem divās jūnija dienās satricināt totalitārisma pamatus un pamodināt ticību nākotnei, ticību savas valsts iespējamībai, un neskatoties uz daudzajiem neatbildētajiem jautājumiem, skatīties kā no šodienas varam tikt uz priekšu, lai toreiz iegūto, nepazaudējam.

Cieņā,

Latvijas Radošo savienību padomes valdes priekšsēdētāja Dace Bluķe