Infografika: Vai dzīvot atjaunotajā Latvijā labāk? 38

Māra Miķelsone
Print Friendly, PDF & Email

Šogad svinam 23.gadskārtu kopš valstiskuma atjaunošanas. Tātad mūsdienu neatkarīgā Latvija pastāv jau ilgāk nekā pirmskara brīvvalsts.

Ir grūti salīdzināt, ko divās valsts pastāvēšanas desmitgadēs esam sasnieguši mēs un kas izdevās paaudzēm pirms padomju okupācijas, tomēr kā atskaites punktus izvēlējāmies divus gadus – 1938. un 2011., lai aplūkotu dažus statistikas datus un iezīmētu to vēsturisko kontekstu.

„Toreiz tie apvāršņi bija tuvāki, dzīve – pieticīgāka un lēnāka,” par pirmskara laiku saka Latvijas Universitātes asociētais profesors Viesturs Pauls Karnups, kurš pētījis tā laika ekonomiku. Viņš sulīgi nosmejas – cilvēki jūsmoja par gardajām kūkām, kuras gāja ēst uz Vērmaņdārza kafejnīcu, bet kino apmeklējums bija īpašs notikums.

Neapšaubāmi, ka dzīve labāka ir mūsdienās, pārliecināts profesors Karnups. Tagad dzīves līmenis ir augstāks, bet arī mūsu prasības pret dzīvi ir daudz lielākas, mums ir atvērtas visas globālās pasaules iespējas. Vienlaikus profesoru nepamet sajūta, ka trūcīgu ģimeņu mūsdienās tomēr ir vairāk nekā 30.gados. Tomēr tam pagaidām pietrūkst pētniecisku apliecinājumu. Izskaidrojums, viņaprāt, ir vienkāršs – agrāk faktiski katram pilsētniekam bija lauku atbalsts, tāpēc krīzes brīžos izdzīvot bija salīdzinoši vieglāk.

Latvieši atmiņās daudz ko glorificē, arī Kārļa Ulmaņa valdīšanas laiku. Karnups ir pārliecināts, ka 90.gadu sākumā viena no Latvijas ekonomikas nelaimēm bija tieši šis mēģinājums salīdzināt ar Ulmaņlaikiem. It sevišķi tos atdarināt laukos, aizmirstot, ka mūsdienās vairākums cilvēku dzīvo pilsētās. Agrāk ar lauksaimniecisko ražošanu nodarbojās vairāk nekā 60% iedzīvotāju, tagad vairs tikai ap 3%. Tieši tāpēc pagājušā gadsimta 90.gados „lauksaimniecisko revolūciju” neizraisīja zemes atdošana pilsētniekiem – cilvēki nebija tam sagatavoti un „viņiem bija nospļauties, kas notiek laukos”, saka Karnups. Mantiniekiem atdotā zeme palika atmatā vai tika pārdota naudīgiem uzpircējiem.

Mazā, pašpietiekamā un izteikti uz lauksaimniecisku ražošanu orientētā Latvija XX gadsimta 30.gados pirms Otrā pasaules kara ieņēma 3.vietu pasaulē aiz Jaunzēlandes un Austrālijas gaļas patēriņā uz vienu iedzīvotāju un 2.vietu pasaulē piena un piena produktu patēriņā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes datu apkopojums. Latvijas lielākās eksporta preces tolaik bija sviests, bekons un kokmateriāli. Tomēr Latvijas ekonomika, lai arī tai bija brīvās tirdzniecības līgumi ar kaimiņvalstīm Igauniju un Lietuvu, bet lielākie ārējās tirdzniecības partneri bija divi – 70% eksporta 30.gados gāja uz Vāciju un Lielbritāniju – bija savrupa. „Sliktākais Latvijai, kas toreiz varēja notikt, bija – ja Vācija ar Lielbritāniju sāktu karot. Un tas arī notika,” saka Karnups.

Pasaules ekonomiskās krīzes ietekmē 30.gados Latvijā cenas kritās gan iekšējā tirgū, gan eksportā. Un tā laika ekonomiskajā situācijā glābšanas riņķis nebija pat lata devalvācija 1936.gadā, atsakoties no zelta standarta, lai uzlabotu ārējās tirdzniecības bilanci, norāda Karnups. Patiesībā slēptā devalvācija jeb tā sauktā valūtas kontrole jau bija notikusi iepriekš. Otrkārt, atgādina profesors Karnups, tas bija Ulmaņa diktatūras laiks, kad valsts kontrolēja cenas. Jāņem vērā, ka visas apkārtējās valstis, kas savas valūtas bija piesaistījušas zelta standartam, ekonomiskās krīzes gados devalvēja savu valūtu, un Latvijai šādā situācijā nekas cits neatlika.

Gan Latvija, gan Igaunija 30.gados atjēdzās, ka tikai ar lauksaimniecisko ražošanu valsts nevar attīstīties, nepieciešama arī rūpniecība. Tāpēc viens no galvenajiem iemesliem Ķeguma HES būvniecībai bija dot energoresursus Rīgas fabrikām. Neilgi pirms Otrā pasaules kara Latvijā ar lielu uzrāvienu sāka attīstīties rūpnieciskā ražošana.

Tomēr lielākā atšķirība jūtama, ka 30.gados iedzīvotāju daļa, kas dzīvoja no valsts atbalsta, bija mazāka nekā tagad – galvenokārt valsts sociālās garantijas izpaudās ierēdņu pensijās un bezdarba pabalstos. Tā 1938./1939.gadā Latvijā kopā bija 12 331 pensionāru un viņu ģimenes locekļu, kuru uzturēšanai valsts maksāja teju 12 miljonus latu. Turklāt vēl ap 4 miljoniem gadā izmaksāja speciālo pensiju – kara invalīdu un cietušo – saņēmējiem (14 787). Jāņem vērā, ka 30.gados iedzīvotāju dzīvesveids bija atšķirīgs – tad darba nespējīgie vecāki laukos dzīvoja kopā ar bērniem vienā lauku sētā un jaunākā paaudze uzturēja vecāko.

Komentāri (38)

Uldis Babris 03.05.2013. 17.03

Nekāda medus maize nebija arī toreiz, vienkārši nebija interneta un televīzijas, kur pačīkstēt. Patiesībā arī šobrīd mums iet tīri tā neko un būs tikai labāk! 😉

+12
-1
Atbildēt

1

Ansis 03.05.2013. 14.50

Tas tāds ne visai korekts salīdzinājums.
Tas tikai parāda, ka progress notiek un pārtiku mūsdienās saražo lētāk.
Bet salīdziniet dzīvokļa izmaksas!!!

Jēdzīgāks būtu salīdzinājums, ja salīdzinātu, cik izmaksā dzīvošana(dzīvesvieta + ēdiens + obligātie maksājumi) un cik daudz paliek pāri kultūrai un ērtībām.

NO otras puses – neviens jau arī nesaka, ka pilsētu strādniekiem Ulmaņlaikos bija laba dzīve – taja laikā pilsētu strādniekiem vispār nekādas sociālās nodrošīnāšanas nebija (atvaļinajumi, bezdarbnieku pabalsti, pensijas utml)
Bet tajā laikā lielākā daļa bija zemnieki vai laukstrādnieki.

Man vectēva ģimene strādājot kā laukstrādnieki nopelnīja naudu ar ko nopirkt zemi un uzsākt savu saimniecību … pamēģiniet tagad…

+11
-1
Atbildēt

1

    lindapastare > Ansis 03.05.2013. 15.09

    Senos laikos pašas zemes vērtība pret darba vērtību bija krietni mazāka – bija vajadzīgs ļoti liels cilvēkstundu skaits viena hektāra apstrādei, respektīvi, zemei kā tādai vērtība nebija liela – tikai tik, cik cilvēki tajā lika iekšā darbu. Attiecīgi arī zemes cena bija relatīvi neliela.
    Mūsdienās zeme pati par sevi ir finansiāla vērtība, tās apstrādei nepieciešams mazs cilvēkstundu skaits, līdz ar to tās cena salīdzinoši ir daudz, daudz augstāka.

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

Kristīne 03.05.2013. 13.23

Fakti gan diez vai mainīs cilvēku attieksmi pret Ulmaņlaikiem kā latviešu Ēdenes dārzu…

+10
-3
Atbildēt

4

    Kristīne > Kristīne 03.05.2013. 19.25

    Tas jau nemaina būtību. Faktiski tagad ir DAUDZ labāk, relatīvi (skaitot, cik kumosus apēd kaimiņš u. tml.) varbūt arī nav…

    +1
    -3
    Atbildēt

    0

    Džina Kārkliņa > Kristīne 03.05.2013. 14.32

    Tajā tālajā laikā nebija mūsdienu tehnoloģijas, kas ļauj masveidā saražot ikdienā nepieciešamās preces, praktiski viss bija roku darbs, nebija datoru un elektronisko norēķinu. Pie tā laika tehnoloģiskajām iespējām Latvijai bija augsta produktivitāte un tā bija viena no bagātākajām Eiropas zemēm. Tagad mēs tikai mākam apsaukāt tautiešus par sliņķiem (kā te viena daļa regulāri raksta) un visā vainot krievus/padomju laikus.

    +6
    -8
    Atbildēt

    0

    ilmisimo > Kristīne 04.05.2013. 01.20

    Faktiski tagad ir DAUDZ labāk,..
    ____________________________ nekā AleksandramIII un Nikolajam II-šiem pat tv kastes nebija!!!

    Un neviena gudra padomdevēja- kā piem Kristaps Freimanis.

    +1
    -3
    Atbildēt

    0

    Ivo Kiršblats > Kristīne 07.05.2013. 14.52

    draudzene ieteica, jo tas esot pats labākais variants…. http://www.bildites.lv/images/h8puleuy1viwxvec75e.jpg

    0
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu