Ar demokrātijas izpausmju apkarošanu jābūt ļoti uzmanīgiem
Ja līdz šim kāds vēl nebija pamanījis, kas ir visa ļaunumu sakne mūsdienu Latvijas ķibelēm, tad pēc tam, kad prezidents nule valdošajā koalīcijā notiekošo nosaucis par “ārprāta murgiem”, punktam uz i jābūt uzliktam. Ja esat izkāpis no gultas ar kreiso kāju, bērni jūs neklausa, suns pielāčo māju un vispār pavasaris ilgi kavējas, tad ziniet, ka vainīgi pie visa ir politiķi un koalīcija.
Patiesībā prezidents Andris Bērziņš jau nav vienīgais, kas pēdējā laikā veltījis krāšņus epitetus valdošo partiju koalīcijai. Koalīciju un valdību publiski lamā kā no iekšienes, tā no ārienes. Reformu partijas Saeimas frakcijas vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis biedējis ar Saskaņas centra nākšanu pie varas, ja vien esošais valdības vadītājs nemainīs stilu un nesāks beidzot vadīt koalīciju. ZZS līderis Augusts Brigmanis koalīciju nodēvējis par “ielāpu deķi”, ko ik pa brīdim sadiedz premjers.
Koalīcijas sastāvā esošajai Nacionālajai apvienībai (NA) uz brīdi iekarstot emocijās un prasot/neprasot iekšlietu ministra atlaišanu, arī pašam valdības vadītājam Valdim Dombrovskim (Vienotība) bija publiski jāpakrata ar pirkstu, norādot uz koalīcijas līguma pārkāpšanu un valdības darba apdraudēšanu. Savukārt NA līderis Raivis Dzintars neslēpa aizvainojumu par to, ka satiksmes ministrs nesen Saeimā amatā iecelts ar opozīcijas atbalstu.
Pa virsu šim ķīselim kā baltas peldošas salas marta vidū parādījās TNS un LNT kopīgās iedzīvotāju aptaujas rezultāti, kas vēstīja, ka 61% Latvijas iedzīvotāju uzskata par nepieciešamām izmaiņas pašreizējā valdošajā koalīcijā. Diemžēl aptaujā trūkst piedāvājuma, kas tad īsti būtu jāmaina.
Risinājumi un risinājumi
Ja nu lielākā daļa iedzīvotāju, tāpat kā politisko aprindu darboņi varbūt čīkst vien čīkstēšanas un ieraduma pēc, labi zinādami, ka radikālas izmaiņas pie esošā spēku samēra tāpat nav iespējamas, tad no prezidenta teiktā LNT rīta programmā izriet, ka viņam teju vienīgajam ir risinājums padomā. Turklāt, ņemot vērā viņa amatu un tā dotās iespējas ietekmēt Latvijas politiku, prezidenta teiktajam vienmēr ir vērts pievērsties nopietnāk.
Prezidents uzskata, ka problēmas risinājums rodams valdības vadītāja un tās locekļu izvēles un apstiprināšanas kārtības maiņā. Mazliet ieskicējot savu ideju par to, ka parlamentam būtu jāapstiprina valdības vadītājs, kurš tad pats pielasītu klāt vajadzīgos ministrus, prezidents acīmredzot sliecas par labu kārtībai, kas vairo premjerministra vienpersonisku atbildību, būtībā nododot vairāk varas viena cilvēka rokās.
Jebkurā gadījumā prezidents ir pārliecināts, ka koalīcijas strīdu dēļ Latvijā ir pilnībā nobriedusi konstitucionālā reforma, jo esošais koalīciju un valdību izveides modelis neesot spējīgs darboties un tā turpināt vairs nevarot. Tā kā prezidenta izteikumi bijuši diezgan lakoniski un miglaini, tad atliek vien gaidīt rudeni un tajā solītos priekšlikumus konstitucionālajai reformai no prezidenta paspārnē strādājošās lietpratēju darba grupas.
Tomēr konstitucionālas izmaiņas ir pietiekami nozīmīgas izmaiņas, lai par tām sabiedrība diskutētu pēc iespējas plašāk un pamatīgāk un lai vēlāk nav jānožēlo sasteigtas vai pretrunīgas izmaiņas valsts uzbūves pamatos. Pēdējā laika notikumi koalīcijā ir labs iegansts tādas diskusijas sākšanai.
Kur problēmas sakne
Vai koalīcijas valdības un to veidošanas, amatā apstiprināšanas kārtība, kāda tā ir patlaban Latvijā, ir visu mūsu problēmu sakne? Diezin vai. Ja mums liekas, ka citās valstīs daudzpartiju koalīcijas darbojas kā labi eļļots pulksteņa mehānisms no zvana līdz zvanam jeb no parlamenta vēlēšanām līdz parlamenta vēlēšanām, tad esam pārāk sliktās domās par sevi un pārāk labās par citiem.
Arī citās valstīs valdošajās koalīcijās ir savas iekšējās pretrunas, partiju intereses un savstarpēji strīdi, zemi un krītoši reitingi un vēlmes tos uzlabot. Tāpat nākas reizēm meklēt atbalstu pie ārpus valdības esošām partijām, ja koalīcijas partneri neatbalsta, un ne vienmēr tas nozīmē koalīcijas beigas. Ja gribam tādus piemērus atrast, tad nevajag nekur tālu meklēt – tepat Latvijas kaimiņvalstīs un reģionā tādas var atrast. Turklāt tās ir valstis, kam Latvija citos rādītājos tik ļoti grib līdzināties. Būtībā koalīcijas mehānismam kā tādam jau šūpulī ir ielikts strīdus ābols, jo koalīcija ir dažādu politisku spēku savienība, un katrai partijai ir savi uzskati un savi vēlētāji. Taču tāda ir demokrātijas būtība, ka interešu ir daudz un dažādas, bet labākais rezultāts panākams, tās savā starpā salāgojot. Turklāt nemitīgi.
Tas nozīmē arī to, ka neviens spēlētājs nebūs līdz galam apmierināts, jo nevarēs pilnībā īstenot un visiem uzspiest tikai savu gribu, taču no sabiedrības kopējo interešu viedokļa tas drīzāk ir ieguvums. Tāpēc jau arī pastāv daudzpartiju sistēma un parlaments, lai pēc iespējas dažādākas intereses būtu pārstāvētas parlamentā jeb augstākajā mūsu pašpārvaldes institūcijā, un nemitīgi meklēts zelta vidusceļš starp visām interešu grupām.
Pretējā gadījumā vispār nebūtu jēgas vēlēt parlamentu, ja visiem būtu viens viedoklis, kā tas par laimi dabā nav. Galu galā veiksmīgākas (ar dažiem izņēmumiem) ir tās pasaules valstis, kurās ilgstoši pastāv daudzpartiju sistēmas un koalīciju valdības, un te mums nekāds jauns divritenis nav jāizdomā.
Saimnieka meklējumos
Tomēr līdz zelta vidusceļam gan sanāk brist pa politikas ikdienas dubļiem, un tad arī nereti rodas kārdinājums atrast kādu ātrāku, taisnāku, gludāku ceļu vai vismaz lidojošo paklāju, ar ko pacelties pāri nogurdinošajam ikdienas politikas procesam. Latvijā kā demokrātijā ar ļoti nelielu pieredzi šādas ilgas varam novērot īpaši spilgti, un Latvijai kā demokrātijai ar ļoti neilgu pieredzi tas var būt īpaši bīstami.
Ja runājam par lielākas varas koncentrēšanu, piemēram, premjera rokās, tad mums jau ir pietiekami daudz sliktu piemēru, no kā mācīties. Gan “stabilitātes garants” Aigars Kalvītis, gan “valsts kā uzņēmuma vadītājs” Andris Šķēle, gan pēc 51 balss Saeimā tīkojošais Einars Repše, gan atbildību citiem deleģēt negribošais Ivars Godmanis.
Arī tad, kad iepriekšējais prezidents Valdis Zatlers vienpersoniski uzņēmās par daudz atbildības un 10.Saeima tika atlaista, Latvijas problēmas netika atrisinātas vienā naktī ar brīnumnūjiņu. Dažs labs no “paģirām” nav atģidies joprojām. Visbeidzot – “oligarhu” varu Latvijā taču arī apkarojam tieši tā iemesla dēļ, ka šaurā lokā koncentrējas pārak daudz varas.
Atbildība visos līmeņos
Latvijas parlamentārā demokrātija un politiskās partijas ir tikai pašā attīstības sākuma stadijā, un visas bērnības slimības mums ir jāizslimo pilnā mērā. Lai kā mums gribētos, mēs nevaram pārlēkt pārejas vecuma grūtībām un uzreiz sākt baudīt brieduma gadu labumus. Pat ja mēs kā valsts pasaules līmenī sēžam pie viena galda kā līdzvērtīgs partneris simtgadu vecām demokrātijām, mēs esam tik nobrieduši, cik esam. Mēs nevaram izlikties nobriedušāki nekā patiesībā esam.
Divdesmit gadu demokrātijas un vēl arī miglainas atmiņas par divdesmit iepriekšējiem demokrātijas gadiem ir par maz, lai norakstītu pašreizējo valsts pārvaldes kārtību kā nederīgu. Turklāt arī šajos divdesmit gados gana tālu esam tikuši. Vēl pirms Saeimas ārkārtas vēlēšanām ar tiešu vēlētāju dalību politiskās partijas tika konsolidētas, arvien mazāk partiju pārkāpa 5% barjeru un arvien biežāk deputātu kandidāti tika sodīti ar mīnusiem un atalgoti ar plusiem balsošanas biļetenos.
Latvijas lielākās problēmas drīzāk rodas tieši no atbildības trūkuma individuālā līmenī.
Pusgadsimtu tikām no tā atradināti un divdesmit gados vēl neesam pilnībā to atguvuši, tomēr liekas, ka esam uz pareizā ceļa. Jebkura vēlēšanās censties mākslīgi ietekmēt vai paātrināt šo procesu var novest pie nevēlamām sekām.
Uzkraujot vienam premjeram atbildību par visiem ministriem, mēs to noņemtu no partijām un Saeimas un kopumā mazinātu, nevis vairotu atbildības daudzumu sabiedrībā. Ja šodien Valdim Dombrovskim būtu jāatbild pilnībā par, piemēram, izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa darbu, tad par ko gan atbildētu pats Ķīlis un Reformu partija? Kā gan mēs tādā gadījumā spētu izvērtēt katras partijas paveikto pirms Saeimas vēlēšanām? Un kā mēs iemācītu R.Dzintaram un viņa sekotājiem, ka demokrātijas apstākļos ir jāpilda pašu parakstīti līgumi un uzņemtas saistības? Tie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem jāatbild, pirms ķeramies pie valsts pamatu pārbūves.
Autore ir neatkarīgā žurnāliste
Komentāri (79)
Sanšains 05.04.2013. 10.19
Latvijas parlamentārā demokrātija un politiskās partijas ir tikai pašā attīstības sākuma stadijā, un visas bērnības slimības mums ir jāizslimo pilnā mērā. Lai kā mums gribētos, mēs nevaram pārlēkt pārejas vecuma grūtībām un uzreiz sākt baudīt brieduma gadu labumus. Pat ja mēs kā valsts pasaules līmenī sēžam pie viena galda kā līdzvērtīgs partneris simtgadu vecām demokrātijām, mēs esam tik nobrieduši, cik esam. Mēs nevaram izlikties nobriedušāki nekā patiesībā esam.
============================
It kā būtu principā jāpiekrīt šādām atziņām, bet..
Bet neaizmirsīsim Latvijas fundamentālo sašķeltību. Latvieši savā starpā konkurē, plēšas, kritizē, pluso un mīnuso, un tādā veidā tiešām varbūt uzlabo politisko vidi – to daļu, kas atkarīga no latviešiem.
Ja balsot varētu TIKAI LATVIEŠI, mēs jau sen būtu nesalīdzināmi normālāka/nobriedušāka demokrātija. (Atgādināšu – ja aplūkotu tikai ar latviešu balsīm ievēlēto partiju spēku samēru un balsojumus, tad pat Šlesera “kratīšana” savulaik tiktu atļauta)
Šo aspektu pēdējā laikā beidzot sāk pamanīt pat “politikas eksperti”. (Acīmredzot sāk nobriest:) )
Ivars Ījabs:
“Teiksim, viena šāda neformāla institūcija pie mums saucas “neņemt krievus valdībā”, un tās iespaids noteikti nav mazāks nekā dažām konstitucionālām normām – turklāt iespaids lielākoties ir negatīvs. Šis nav normatīvs izteikums: ir virkne saprātīgu argumentu, lai pie šās normas pieturētos. Tomēr ir skaidrs, ka “latvisko” partiju vidū tas RADA NEAIZSTĀJAMĪBAS APZIŅU [izcēlums mans – Haris]. Sak’, es varu darīt, ko gribu, jo bez manis ir tikai “Saskaņas Centrs” ar savu divvalodību un Kravcovu un ar viņiem, kā saka, nav variantu. Tādēļ koalīcijas iekšienē katrs var uzvesties, kā vien iegribas; koalīcijas līgums ir tikai tāds papīrītis bez juridiska spēka. Tādēļ “Vienotība” var mierīgi apstiprināt satiksmes ministru bez nacionāļu piekrišanas; savukārt nacionāļi – draudēt balsot pret eiro un rīkot autodafē iekšlietu ministram. Neviens no viņiem netiks nomainīts vai nogāzts, un, ja tomēr tiks, jaunajā koalīcijā būs tie paši usual suspects – plus mīnus kāds sīkmanis, kā pašlaik ZZS, kuri ir uz mirklīti izkrituši no aprites.”
http://satori.lv/raksts/5508/Ivars_Ijabs/Vina_%28joprojam%29_neiet
Mans secinājums:
mūsu demokrātija šķība un slimīga būs vēl ilgi. Bet nevis tik ilgi, cik prasa normāls “sabiedrības un demokrātijas nobriešanas process”, bet tik ilgi, kamēr latviešiem nebūs izdevies sasniegt tik dominējošu stāvokli, lai krievi, zaudējuši cerības kaut ko politiski ietekmēt kā vienots veselums, asimilētos un izšķīstu pa LATVISKAJĀM partijām.
Un – ja mēs vēlamies demokrātiskāku politiku, jādara viss iespējamais, lai Latvija kļūst latviskāka. Demokrātija (tāpat kā brīvs tirgus) ir iespējama tikai pietiekami homogēnā vidē, jo tās funkcionēšanas pamatā ir visiem pieņemami/visu ievēroti spēles noteikumi.
8
lismanis > Sanšains 05.04.2013. 11.31
es laikam tomēr nepiekrītu. ir ļoti viegli un ērti visā un visur vienmēr vainot krievus. tā teikt, mums ir ērts ārējais (vai iekšējais) ienaidnieks. mums nav pietiekoši daudz demokrātijas? kas vainīgs? krievi, jo mums nav pietiekoši homogēna sabiedrība! (latvieši, protams, ir pati saticīgākā tauta, vai ne?) vai tiešām Tu domā, ka, ja mums nebūtu krievu, mums būtu mazāk savstapēju strīdu un kašķu? kas latviešiem liedz būt savstarpēji vienotākiem (trīs latvieši, četras partijas)? piemēram, Lietuvā un Polijā ir pietiekami homogēna sabiedrība. vai tāpēc tur ir mazāk strīdu un politiskas rīvēšanās?
0
lismanis > Sanšains 05.04.2013. 12.28
Šeloba, tu domā, ka, ja Latvijā nebūtu “bijušās koloniālās impērijas izmititināto kolonistu vienots politisks spēks, kura vienīgais mērķis ir atjaunot Krieviju”, tad Latviešu partijas varētu saviem vēlētājiem piedāvāt kvalitatīvāku politiskais piedāvājumu? Ka tas pats par sevi atrisinātu kādas piezemētas ikdienas problēmas? Piemēram, rastos vairāk darbavietas?
Tu gribi teikt, ka Polijā un Lietuvā viņi tur balso nevis par sašmucējušamies “mazākajiem ļaunumiem”, bet izvēlas starp neskaitāmiem pozitīviem politiskajiem piedāvājumiem?
0
andris902 > Sanšains 05.04.2013. 23.25
….Haris…. “Ir jāstrīdas un jādiskutē par idejām, un šajos strīdos jāuzvar ar argumentiem, nevis ar šantāžu (opozīcijas gadījumā) vai slēptu vienošanos ar it kā spitālīgo opozīciju (pozīcijas gadījumā).”
…piekrītu!…un šobrīd koalīcijā ir gaužām nepievilcīga aina – nacionāļi demonstrējot kaut kādu, sev vien zināmu, principialitāti – nepārdomāti spēlējas….to izmanto SC ar saviem balsojumiem un argumentiem, ka valstiski svarīgos jautājumos var uz viņiem paļauties….mēs visi zinām, ka tā ir tikai poza un SC izmantos jebkuru valdošās koalīcijas kļūdu un savstarpējo nesaprašanos, lai iegūtu sev latviešu vēlētāju pluspunktus….kāpēc nacionāļi nepadomā pāris gājienus uz priekšu?….
…kāds ir partiju mērķis strādājot Saeimā?….tikai šauras partijiskās intereses, bet kopējs darbs visas valsts attīstībai tiek atbīdīts otrā plānā?…
…pārlasot valdības deklarāciju, kuru parakstījušas partijas – tur nav pretrunu katras partijas mērķprogrammā minētajam….tad kāda velna pēc ir vajadzīga šī klaunāde?…atbilde vienkārša – cīņa par krēsliem un ministru portfeļiem….un viss pārējais kļūst mazsvarīgs….
0
gliters > Sanšains 05.04.2013. 10.37
“Teiksim, viena šāda neformāla institūcija pie mums saucas “neņemt krievus valdībā”, un tās iespaids noteikti nav mazāks nekā dažām konstitucionālām normām – turklāt iespaids lielākoties ir negatīvs. Šis nav normatīvs izteikums: ir virkne saprātīgu argumentu, lai pie šās normas pieturētos. Tomēr ir skaidrs, ka “latvisko” partiju vidū tas RADA NEAIZSTĀJAMĪBAS APZIŅU [izcēlums mans – Haris]. Sak’, es varu darīt, ko gribu, jo bez manis ir tikai “Saskaņas Centrs” ar savu divvalodību un Kravcovu un ar viņiem, kā saka, nav variantu. Tādēļ koalīcijas iekšienē katrs var uzvesties, kā vien iegribas; koalīcijas līgums ir tikai tāds papīrītis bez juridiska spēka.”
Par Ijāba progresu prieks. Interesanti, kad viņš beidzot saņems dūšu un atzīs, ka šo situāciju var labot tikai DDD?
0
lismanis > Sanšains 05.04.2013. 13.06
Haris, Šeloba – nu labi, tam droši vien var piekrist.
0
gliters > Sanšains 05.04.2013. 12.54
NĀKTOS gan piedāvāt sakarīgāku politiku, gan uzmanīt savu reputāciju, jo tad būtu reāla konkurence, nevis tā kā tagad, kad gala rezultātā valdošā koalīcija tā vai tā veidojas pēc etniskā principa un rezultātā, piemēram, gan NA, gan V, būdami konkurenti vēlēšanās, beigās ir tik un tā spiesti strādāt kopā, nevis vieni pozicijā, bet otri opozīcijā – kā būtu bijis normāli.
Un tas viss tāpēc, ka 1/3 pilsoņu un partijai, kas tos pārstāv ir jau saknē pretvalstiski uzstādījumi, kuru dēļ to iesaistīt izpildvarā ir pašnāvnieciski. Tad kāda cita izeja, kā vien DDD?
0
gliters > Sanšains 05.04.2013. 12.04
Pilnīgs stulbums – Polijā vai Lietuvā ir normāla konkurence starp politiskajiem spēkiem, jo tur nav tā, ka poļi un leiši būtu spiesti balsot par vienu un to pašu bezjēgā sašmucējušos “mazāko ļaunumu”, jo “pakausī elpo” bijušās koloniālās impērijas izmititināto kolonistu vienots politisks spēks, kura vienīgais mērķis ir atjaunot Krieviju. Nevajag izlikties šo nesaprotam.
Normāla politiskā konkurence varēs sākties vien tad, kad, kad sevi diskreditējušam politiskajam spēkam “pakausī elpos” tādi konkurenti, kuri gan ir gatavi, gan prot strādāt godīgāk un efektīvāk, gan arī pārstāv pamatnācijas, nevis Krievijas 5. kolonnas intereses. Un tas ir iespējams tikai tad, kad krievvalodīgo būs ne vairāk par 10-20% kā rezultātā dibināt partiju, kuras programmā ir krievu valoda kā valsts valoda un tuvināšanās Krievijai kļūs bezjēdzīgi elektorāta trūkuma dēļ. Lūk tad arī krievi sāks iesaistīties latvisko partiju darbā un etniskais balsojums beigsies. Pašreizējā situācijā 60/40 tas nav iespējams.
0
Sanšains > Sanšains 05.04.2013. 12.17
Svins:
vai tiešām Tu domā, ka, ja mums nebūtu krievu, mums būtu mazāk savstarpēju strīdu un kašķu?
===============================
Nē, tā es nedomāju. Es tieši ceru, ka būs pretēji – ka strīdi būs arī turpmāk.:)
Būtu jauki, ja mums nebūtu jātērē resursi bezcerīgiem strīdiem par fundamentu (Latvijas valsti un tās jēgu). Būtu jauki, ja mēs varētu apzināties, ka opozīcija ir opozīcijā nevis Latvijas valstij, bet tikai konkrētām idejām par Latvijas valsts labiekārtošanu.
Ir jāstrīdas un jādiskutē par idejām, un šajos strīdos jāuzvar ar argumentiem, nevis ar šantāžu (opozīcijas gadījumā) vai slēptu vienošanos ar it kā spitālīgo opozīciju (pozīcijas gadījumā).
Manuprāt, tāda situācija būtu daudz tuvāk īstai brīvībai, godīgam “caurspīdīgumam” un demokrātijai.
0
Una Grinberga 05.04.2013. 09.45
Sanita Upleja pārāk maigi ir izteikusies par individuālo atbildību. Vēlētājs jau pašā pamatā uzskata, ka viņš var kļūdīties, bet atbildību par to nenest. Tajā pašā laikā, ja politiķis kļūdās, tad ir jānes atbildība. Jau tīri idejiski demokrātijā vēlētājs nodod tikai savu reprezentatīvo varu nevis atbildību – atbildību nes visi – gan vēlētāji, gan politiķi! Ja RP vēlētājs saka, ka ir vīlies, tad pirmkārt tā ir viņa atbildība un viņa kļūda. Vēlētāja balss nav tikai vēlēšanu dienas untums, tas ir neatgriezenisks lēmums uz 4 gadiem.
Savukārt Bērziņa izteikums ir vairāk kā “pēriens” politiķiem nevis konstruktīvs piedāvājums. Zinot Latvijas sabiedrības lētticību un pasivitāti, jebkāda autoratīvāka režīma ieviešana ir ļoti bīstama!
6
ligakalnina > Una Grinberga 06.04.2013. 09.51
Demagoģija.
Tā mēs varam nonākt līdz tam, ka Saeima, politiķi, utt., vispār nav ne pie kā vainīgi, vainīgs vēlētājs, kurš tādus viņus savēlēja.
Un “vēlētājs” Dimants, kas ievēl ļoti konkrētu orgānu konkrētām funkcijām, un vēlētāja tante Marta galīgi nav viens un tas pats, Dimantam lielāka kompetence, un lielākas pilnvaras un ietekme, tāpēc arī atbildība simtreiz lielāka, kā jebkuram, kas pie varas.
0
ligakalnina > Una Grinberga 05.04.2013. 12.07
Jā, vēlētājs var un drīkst kļūdīties, tāpēc viņš ir tikai vēlētājs, visumā, ne pārāk kvalificēts cilvēks, kurš atbild tikai par savu vienīgo balsi.
Turpat politiķis vai amatpersona, kuram ir tūkstošreiz lielāka atbildība gan sava vēlētāja, gan valsts priekšā, kļūdīties, protams, var, bet, diezin vai drīkst rīkoties bezatbildīgi.
Tie ir nesalīdzināmi lielumi.
0
sanitai19 > Una Grinberga 05.04.2013. 10.52
Neviens politiķis vēl atbildību nav nesis – cietuma nārās nav gulējis. Tie daži pakratījumi ar pirkstu neskaitās. Bet valsts ir sagrauta, morāle iznīcināta, patriotisms degradēts. Lauki iznīcināti, skolas slēgtas. Mirusi zeme. TO aizstāv SU?
0
janis17 > Una Grinberga 06.04.2013. 10.56
dzeris49 Jā, vēlētājs var un drīkst kļūdīties, tāpēc viņš ir tikai vēlētājs, visumā, ne pārāk kvalificēts cilvēks, kurš atbild tikai par savu vienīgo balsi
——————————
Ideāls pašraksturojums tev sanācis, Dzeri….
0
ligakalnina > Una Grinberga 06.04.2013. 19.05
Nē, nu šaubu nav, par NA balso tikai un vienīgi aivarsk līdzīgie “domas milži”, kurš strīdas.
0
andris902 > Una Grinberga 06.04.2013. 08.47
…Dzeris….”Jā, vēlētājs var un drīkst kļūdīties, tāpēc viņš ir tikai vēlētājs, visumā, ne pārāk kvalificēts cilvēks, kurš atbild tikai par savu vienīgo balsi.”
…nu, nu….vēlētāja uzdevums tikai pamanīt skaistāko frizūru, gardāko banānu, burbuļūdeņa bundžu vai dāvātā balona krāsu?…
…manuprāt, primārais vēlēšanu sistēmā ir vēlētājs, bez vēlētāja nav iespējama ievēlēšana kaut deputātu kandidāti divās rindās stāvētu….
…Tev tā dīvaini sanāk – pārmet Dimantam, ka nepareizu LTV spici savēlējuši un prasi atbildību, bet….viņi tak tādi paši vēlētāji, tāds mikrovēlēšanu modelis – pēc Tavas argumentācijas = viņi var un drīkst kļūdīties….
…kāpēc pret vēlētāju, lai būtu citas prasības?….balsot nejēdz – tas normāli,jo nav kvalifikācijas, bet sunīt ievēlētos – tur gan visi profesionāļi….
…Tu vieglprātīgi spēlējies ar nopietnām lietām….
0
Sanšains 05.04.2013. 10.12
Reformu partijas Saeimas frakcijas vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis biedējis ar Saskaņas centra nākšanu pie varas
============================
Kas tad nu? “Slava” Dombrovskis vairs nav Nila labākais draugs?
0