Taisnības nav ne Dombrovskim, ne Ušakovam

Par to, kāpēc Latvijā kā ēst vajadzīga bagātāko līdzestība ar trūcīgākajiem

Pēc “Eurostat” datiem, Latvijā “dziļā nabadzībā” dzīvo 31% (vairāk nekā 600 000 iedzīvotāju), Lietuvā – 18,5%, Igaunijā – 9%. Nabadzība un sociālā atstumtība Latvijā, Lietuvā un Igaunijā apdraud 44%, 33% un 25% bērnu. Latvijā ir visaugstākais nevienlīdzības jeb Gini indekss Eiropas Savienībā 2011.gadā (Latvijā – 35,2, Lietuvā – 32,9, Igaunijā – 31,9).

Par spīti tam, pēc “Eurostat” 2012.gada datiem, kopējā nodokļu nasta (total tax burden) Latvijā ir mazāka nekā Igaunijā. Turklāt neproporcionāli liela tās daļa ir uzlikta tieši cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem (tax wedges for worker at 2/3 average earnings), kas Latvijā ir 41,5%, Lietuvā – 38,9%, Igaunijā – 38,6% (ES vidēji – 36%). Aukstajā ziemā apmaksa par siltumu palielinājusies par 60-70%, un ir pilnīgi skaidrs, ka tiem, kas atrodas dziļā un ne tik dziļā nabadzībā, nav iespēju samaksāt par šo palielinājumu.

Taču valdība, kura krīzes situācijā ne savas vainas dēļ bija spiesta “griezt” gan algas, gan pabalstus, tagad vilcinās palielināt ar nodokļiem neapliekamo algas minimumu, minimālo algu un šķiet, ka nesaprot – lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa nav ieraudzījusi pat vissniecīgāko ekonomiskās situācijas uzlabošanos. 

Lai redzētu to, kas notiek “īstā” Latvijā, aicināsim politiķus izlasīt mūsu pašu cilvēku dzīves stāstus portālā “pakapieni.lv” par līdzcilvēkiem, kas strādā ilgas stundas, saņemdami Ls 150 mēnesī, un dzīvo pilnīgā nabadzībā.

Nesen samazinātais ienākuma nodoklis, ar ko valdība lepojas, atkal vismazāk palīdzēs tieši tiem, kam palīdzība ir visvairāk nepieciešama.

Lai gan nodomi ir bijuši labi, pieeja demogrāfisko problēmu risinājumiem valdībai ir bijusi kļūdaina. Tā iespējami ātrāk ir jāuzlabo. Patlaban Latvijā ir ap 10 000 bērnu, kas dzīvo ārpus ģimenēm. 8000 no tiem ir nonākuši audžu ģimenēs, kurām par to valsts maksā ap Ls 80 mēnesī – neatkarīgi no pieņemto bērnu skaita – un papildus Ls 27 par uzturu bērnam. To nevar saprast! Mums ir 2600 bērnu, kas joprojām dzīvo bērnunamos. Kas rūpējas par šiem bērniem, kāda ir un būs viņu izglītība, veselība?

Ap 300 bērnu gadā tiek adoptēti uz ārzemēm vai tepat Latvijā. Šīs ģimenes būtu maksimāli jāatbalsta, jo adopcijas process ir daudz par lēnu, nav radīti priekšnoteikumi, lai maksimāli samazinātu bērnu skaitu bērnunamos, par ko jau rakstījis mācītājs Juris Cālītis.

Lai uzlabotu dzimstību, valdība ir pieņēmusi virkni neapdomīgu lēmumu, kas nav pamatoti pētījumos, un turpinās palielināt iedzīvotāju ekonomisko nevienlīdzību. Piemēram, Latvijā, kur par luksusa un dārgiem īpašumiem nekustamā īpašuma nodoklis jau tā ir nepieļaujami zems, (par divu miljonu eiro vērtu īpašumu Ls 300 gadā, kā tas aprakstīts avāzē “New York Times“, kamēr Dallasā, kas nav sociālās līdzestības paraugs, par šādu īpašumu būtu jāmaksā Ls 20 000 nodoklis), tiem, kam ir vairāki bērni un dārgi īpašumi, šis jau tā mazais nodoklis tika samazināts par 50%. Kāpēc? Vai mēs tiešām domājam, ka ģimenei, kam pieder divu miljonu eiro īpašums, kaut ko nozīmē Ls 150 nodokļu atlaide un tāpēc tas stimulēs lielāku bērnu skaitu? Iespējams, šo nodokli varētu piemērot tām ģimenēm, kuru kopējo īpašumu vērtība nepārsniedz Ls 140 000, bet par to vēlāk.

Otra tikpat liela neapdomība ir palielināt bērnu kopšanas pabalstu līdz Ls 100 mēnesī visām ģimenēm neatkarīgi no to ienākumiem. Kāpēc pārtikušām ģimenēm ir vajadzīgs šāds “pabalsts”? Varbūt tas palīdzēs kādam kaut kur tikt ievēlētam, taču noteikti nepalielinās dzimstību Latvijā. Līdzīgi ir ar lēmumu turpināt izmaksāt ģimenes valsts pabalstu visiem (atkal visiem!) bērniem līdz 15 gadu vecumam un atkal neņemot vērā, kāda ir vecāku rocība!

Lai padarītu mūsu sabiedrību kaut nedaudz vienlīdzīgāku, ir skaidrs, ka ģimenēm ar maziem un vidējiem ienākumiem ir nepieciešami lielāki pabalsti, taču valsts to nevar un nevarēs veikt, ja “pabalsti” tiek izmaksāti visiem, arī tiem, kuriem tos nevajag.

Vecākiem, kas ir pārtikuši un kam labi veicies, ir jāizrāda līdzestība pret tiem, kas dzīvo ar maziem un vidējiem ienākumiem, un jāprasa valdībai atcelt šos nevajadzīgos “pabalstus”.

No pētījumiem, kuros ir salīdzinātas Skandināvijas valstis (tās ir vienīgās ES valstis, kurās dzimstība ir atbilstošā līmenī) ar citām ES valstīm, ir skaidrs, ka valsts mehānismi, kas stimulē bērnu nākšanu pasaulē, vispirms ir nodrošināt vecākus ar drošības izjūtu, ka bērnam būs vieta bērnudārzā. Arī maksimāli paplašinot pēcstundu programmu ieviešanu un lai šīs programmas ilgtu līdz vecāku darba laika beigām. 

Tiem, kuru ģimenes kopējie neto ienākumi mēnesī pārsniedz Ls 1600 (kas ir 10% no Latvijas iedzīvotājiem) un/vai kuru īpašumu kopējā vērtība pārsniedz Ls 140 000 (tā ir liela naudas summa, par ko ārzemniekiem piešķiram uzturēšanās atļauju, un tā tiem ļauj ceļot pa ES valstīm bez vīzas), nebūtu vajadzīgi pabalsti. Arī plānotais valsts pabalsts pirmsskolas izglītības iestāžu rindu likvidācijai Ls 100 apmērā. Jaunie Saeimas priekšlikumi aktīvi risina tikai daļu no šīm problēmām, ir izplūduši un dārgi ielāpi, kas labākajā gadījumā nesīs minimālu labumu.

Ušakova kunga darbības Rīgas domē ir identiskas – ļaut VISIEM skolēniem un pensionāriem braukt sabiedriskajā transportā par brīvu. Mums visiem kopā jāsaprot, ka palīdzība ir vajadzīga gan skolēniem, gan pensionāriem, gan tiem, kuri strādā un joprojām ir trūcīgi vai ar vidēji zemiem ienākumiem, taču ne VISIEM. Rīgas domei, sadarbojoties ar Labklājības ministriju, būtu jāiegulda liels darbs, apzinot trūcīgo dzīves vietas, viņu sociālos apstākļus, un jāizmanto Rīgas nodokļu maksātāju nauda tieši viņiem.

Pretējā gadījumā, līdzīgi kā iepriekšminētā valdības rīcība, tas nenesīs rezultātus, nav sociāli atbildīgi un ir nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšana, ko nevar atļauties pat daudzas bagātas valstis.

Ir skaidrs, ka valsts makroekonomiskais stāvoklis 2012.gadā ir uzlabojies, Latvijas budžeta deficīts ir tikai 1,2% (vidējais ES – 4,5%), valsts parāds – 42% (vidējais ES – 82%). Tam par spīti koalīcijas valdība turpina labējo ekonomistu mantru (budžeta sabalansēšana par katru cenu), to panākot, no vienas puses, maksimāli atliekot un nepalielinot neapliekamo minimumu un tā grūžot lielu daļu cilvēku arvien lielākā trūkumā. No otras puses, tai pašā laikā tiek atbalstītas neadekvātas kreisās ekonomiskās teorijas, maksājot “pabalstus” visiem, arī tiem, kas ir pārtikuši un kuriem pabalsti nemaz nav vajadzīgi.

Līdzīgi darbojas veselības ministre, kas, no vienas puses, sludina, ka plānveida veselības aprūpi nevarēs saņemt tie, kuri nemaksā nodokļus, bet 1,7 miljonus latu tērēs, lai Latvijā piedzimtu 200-250 bērnu (jeb Ls 6800 par viena bērna piedzimšanu).

Salīdzinājumam – par bērnu, kurš atrodas reanimācijas nodaļā septiņas dienas, valsts samaksā Ls 1300. Turklāt jaundzimušo mirstība Latvijā nav mainījusies – 2008.gadā tā bija un arī tagad ir trešā augstākā ES, no 1000 jaundzimušiem 2008.gadā Latvijā 6,7 nomira (Igaunijā – 5), bet 2011.gadā – 6,5 bērni (Lietuvā – 4, Igaunijā – 2,5). Oficiāli izlasāmais plāns nosaka, ka atbalsts būs atkal visām ģimenēm, par nodokļu nomaksāšanu vai nenomaksāšanu nekas nav minēts.

Nekas nav minēts arī par to, ka pārtikušajiem pacientiem būtu jāmaksā lielāks līdzmaksājums šai dārgajai plānveida ārstēšanai. Arī tām ģimenēm, kas brauc ar “Porche Cayane” un kuru dēļ Šķēles kungs bija gatavs atgriezties politikā, “jo valstī kaut kas nav kārtībā”, visu atmaksās valsts. Vai tiešām tas ir labākais, ko ministre spēj panākt? 

Lasot, kas pēdējā laikā notiek Saiemā, ir sajūta, ka “tiesiskuma koalīcijas” deputāti ir aizmirsuši, ko cilvēki no viņiem vēlējās. Lēmums par deputātu skaita nesamazināšanu Rīgā no 60 uz 35 ir grūti saprotams laikā, kad iedzīvotāju skaits Latvijā ir samazinājies par 300 000. Atrunas, ka tiek pārkāpta kāda ES regula, ir grūti saprotamas. Koalīcijai un opozīcijā esošām partijām ir bijis pietiekami daudz laika, lai risinātu šo anahronismu. Ja ASV pilsētā Dallasā, kur bez piepilsētām ir 1,3 miljoni iedzīvotāju, ir 14 deputāti (viens no katra pilsētas rajona), Londonā (septiņi miljoni iedzīvotāju) domē ir 25 deputāti, tad kāpēc nodokļu maksātājam ir jāmaksā par 60 Rīgas deputātiem, turklāt nav īsti skaidrs, ko katrs no viņiem dara?

Nenoliedzami, ka Latvijā ir daudzi deputāti, kas savu darbu veic godprātīgi un šā sasaukuma sākumā pieņēma vēsturiskus likumus par ienākumu sākumdeklarēšanu, kā arī atbalstīja atklātās vēlēšanas daudziem svarīgiem valsts amatiem, tā samazinot iespēju atklāti melot vēlētājiem. Arī nesenā koalīcijas iniciatīva atcelt uzņēmēju vēlmi saņemt nodokļu atvieglojumus, pērkot dārgas luksusa klases automašīnas “darbam”, ir pareiza un atbalstāma. 

Taču vairāki pēdējā laikā pieņemtie lēmumi neļaut Valsts kontrolei pārbaudīt Saeimas finanses, pārāk lēni stiprinot tiesu varu. Un “Vienotības” atbalsts aizklātām prezidenta vēlēšanām, kā arī trekno gadu pieredzes turpināšana, ieceļot cilvēkus valsts uzņēmumu valdēs bez konkursa skaidri norāda, ka Rīgas domes, Saeimas un valdības darbā kaut kas nav kārtībā un tam būtiski jāuzlabojas. Iedzīvotājiem maksājot politiķiem algu, ir tiesības sagaidīt caurspīdīgāku valsts pārvaldi.

Taču es pieļauju, ka manis lūgtā līdzestība pārtikušiem vecākiem, pensionāriem un ģimenēm atteikties no “pabalstiem”, kas tiem nav vajadzīgi, pazūd, redzot un dzirdot cilvēkus, kas mēģina iestāstīt, kāpēc tieši viņiem jāsaņem Ls 8000 mēnesī (pēc protestiem samazināti uz Ls 4000), un ka tieši viņu darbs valsts uzņēmumu vadībā ir neatvietojams, turklāt visaugstākajā līmenī. Runājot ar uzņēmējiem, tie bieži sūdzas par labi apmaksāto politisko ielikteņu nekompetenci un lielajām algām, tāpēc min to kā iemeslu nodokļu nemaksāšanai.

Esmu pārliecināts, ka daudziem cilvēkiem derdzas ne pats lielās samaksas fakts, bet gan tas, ka sabiedrībai ir neskaidrs veids, kā šie lēmumi tiek pieņemti, un tas, ka šie procesi nav caurspīdīgi. Algas palielinājums nedrīkst notikt tikai tāpēc, ka “citur maksā vairāk”, kā minēja dažs labs kungs.

Ja cilvēks ir ļoti spējīgs un vēlas šāda līmeņa algu, tad viņa vērtības noteicējam jābūt nevis draugam politiķim, bet gan brīvajam tirgum. Šiem kungiem/kundzēm ir Latvijai jāpierāda (nevis otrādi), ka viņus tiešām kādam attīstītā pasaulē par šādu samaksu vajag. Līdzīgi kā ar operdziedātājiem, režisoriem, juristiem, pasniedzējiem, zinātniekiem vai ārstiem ir jāizlemj, vai Latvija grib un var atļauties “paturēt” šādus cilvēkus. Ja valstij ļoti vajadzīgs cilvēks valdībai var uzrādīt šādu nodomu vēstuli (bez kuras Rietumos labi apmaksātu darbu cilvēks nekad nemainīs), tad sišanas pie krūts un sevis slavēšanas laiks ir beidzies. Līdzīgi būtu jārīkojas ar Saeimas deputātiem, kam nepatīk ierasties uz darbu, uzstāties vai virzīt cilvēkiem vajadzīgus likumprojektus. Šādi indivīdi nedrīkst saņemt tikpat daudz, cik tie, kuri godprātīgi un daudz strādā.

Esmu pavadījis 17 gadus mācoties, strādājot un vadot jauno ārstu apmācību vadošās ASV universitāšu klīnikās. Ministra Bārzdiņa laikā mums kopā izdevās būtiski uzlabot naudas plūsmu caurskatāmību jauno ārstu apmācības sistēmā, aizliedzot apmācībai domāto naudu piesavināties tiem, kuri ar apmācību nenodarbojas, un precīzi aprēķināt, cik un kādi jaunie ārsti Latvijai būs vajadzīgi nākotnē. Šīs izmaiņas diskutējām un tās atbalstīja paši jaunie ārsti. 

Pēc jaunā likuma pieņemšanas vēlējos palīdzēt pašreizējai veselības ministrei ar šo izmaiņu ieviešanu un monitorēšanu, to darot bez samaksas. Ministre no sadarbības atteicās. Galu galā daudzas no idejām, kas tika iestrādātas likumā, nedarbojas vai netiek pildītas. Pārņem žēlums, redzot šo nesaimniecisko un neprofesionālo darbošanos. Ar šādu ministres attieksmi panākt kāda ārsta vai medicīnas māsas atgriešanos no ārzemēm būs neiespējami.

Lai valsts turpinātu attīstīties, pabalstiem jānonāk tikai pie tiem, kam tie ir vajadzīgi, finanšu un politiskām darbībām ir jābūt caurskatāmām. Jābūt skaidram, ka valsts var palielināt budžeta ienākumus, nepalielinot nodokļu nastu darbaspēkam un tiem, kas to var vismazāk atļauties.

2012.gadā Latvijā ārvalstu investīciju veidā ieplūda ap deviņiem miljardiem eiro. Aptuveni 25% no šīs summas bija darbības ar īpašumiem un 25% – no darbošanās banku sektorā. Lielākie Latvijas finanšu sektora izmantotāji un tie, kas iegulda naudu dārgos īpašumos, nav Latvijas iedzīvotāji un pat ne ES pilsoņi. Latvija ir kļuvusi par Austrumbloka valstu bagātnieku ofšoru noguldījumu un īpašumu pirkšanas vietu, par ko tiem valsts prasa maksāt nepieļaujami maz.

Kopējie nodokļu ieņēmumi pret valsts IKP Latvijā sastāda tikai 27,3% (gandrīz tikpat zemi kā ASV), kamēr Igaunijā – 34,2% (ES vidējais – 38,4%) un ir skaidrs – lai Latvijai pietiktu naudas izglītībai, zinātnei, medicīnai un infrastruktūrai, jāpalielina kopējie ienākumi no nodokļu nomaksas līdz Igaunijas līmenim. Kur ņemt šo naudu?

Lai to veiktu, nepalielinot darbaspēka izmaksas un nepalielinātu nodokļus cilvēkiem ar zemiem un vidējiem ienākumiem, Latvijā ir jāpalielina nodokļi kapitālam (implicit tax rate on capital), kas netiek investēts atpakaļ uzņēmumos. Patlaban tas ir tikai 7,4%, kas ir otrais zemākais ES, un būtu jāpalielina līdz Igaunijas līmenim jeb 9,1% (vidējais ES ir 24%). 

Tā kā bankās ieplūst liels daudzums nerezidentu naudas, Latvijā jāievieš valsts nodoklis šīm finanšu transakcijām – tas palīdzēs neatkārtoties “Parex” situācijai, kad Latvijas nodokļu maksātāji glāba nerezidentu noguldījumus no saviem līdzekļiem.

Jau rakstīju, ka aptuveni 25% no ārējām investīcijām Latvijā nonāk darījumos ar īpašumu. Lai Latvija dabūtu uzturēšanās atļauju, ārzemniekiem Latvijā bankā jānogulda Ls 200 000 vai jāiegādājas īpašums par Ls 140 000. Lielākā daļa izmanto pēdējo scenāriju, tāpēc īpašumiem virs šīs summas būtu jāievieš būtiski lielāks īpašuma pirkuma nodoklis, kas patlaban ir 0,1% jeb Ls 1400 uz Ls 140 000 vērtu īpašumu (ES vidējais ir 0,6%). 

Arī Latvijā tas būtu paaugstināms 0,4-0,6% robežās, kas budžetā papildus ienestu no 64 līdz 96 miljoniem latu. Pašreizējās nabadzības apstākļos valstij ārzemniekiem ir jāprasa maksāt vairāk. Īpašuma nodoklis tagad Latvijā no kopējiem nodokļu iekasējumiem sastāda tikai 3,3%.

Dārgajiem īpašumiem, kam kadastrālā vērtība ir virs Ls 140 000, tas ir būtiski jāpalielina (šis ir nodoklis, no kura ir sarežģīti izvairīties), tā dodot iespēju samazināt darbaspēka nodokļus un piesaistīt ārējās investīcijas ražojošām nozarēm.

Papildus valdībai jānosaka, ka īpašumiem virs Ls 140 000 pašvaldības nedrīkst atlaist šī nodokļa nomaksu (rets izņēmums varētu būt, ja cilvēks īpašumā dzīvojis no 1990.gada un ir pensionārs vai trūcīga persona). Šīs izmaiņas valstī būtiski samazinātu nevienlīdzību, papildinātu budžeta ienākumus, ko izmantot izglītībai, zinātnei, medicīnai, sociālajam atbalstam un nozīmīgiem infrastruktūras projektiem, samazinās darbaspēka nodokļus un kaut nedaudz necilvēcīgo nevienlīdzību, kas Latvijā pastāv šodien.

Tiem, kuriem dzīvē ir labi veicies, jābūt priecīgiem, ka var valstij palīdzēt vairāk. Kā teicis franču filozofs un vēsturnieks Ernests Renans, “nācijas pamats nav ne tās valoda, ne asins brālība, ne reliģija, ne ģeogrāfija, bet gan iedzīvotāju spēks individuāli upurēties kopienas interesēs, spēja atteikties no pašlabuma augstākās idejas vārdā”. 

Lai mums visiem kopā veicas!

Autors ir ārsts, nav nevienas partijas biedrs, taču ir partiju “Vienotība” un Reformu partijas atbalstītājs