Druviete “euro” pieminēs līdz mūža galam kā nepamatotu iejaukšanos valodas sistēmā
Lai gan latviešu valodas rakstībā nav pieļaujama forma “euro”, pēc Latvijas pievienošanās eirozonai un eiro ieviešanas legāla lietojumā būs tikai šāda naudas apzīmējuma forma, norāda valdonieki. “Šī cīņa ir zaudēta, kas nevar nākt par labu mūsu valodas kvalitātei,” avīzei “NRA” atzīst Saeimas deputāte un valodniece Ina Druviete (Vienotība).
Valdība nesen skatīja informatīvo ziņojumu par paveikto un plānotajiem uzdevumiem eiro ieviešanai, un cita starpā šajā dokumetā Finanšu ministrijai uzdots līdz 1.februārim sagatavot lēmumprojektu, kas atcels noteikumus “Par Eiropas Savienības vienotās valūtas vienības nosaukuma atveidi latviešu valodā”. Pēc tam būs jālieto viens variants – euro, jo tā tas noteikts Lisabonas līgumā un ES attiecīgajā regulā par eiro ieviešanu. Ceturtdien Saeima galīgajā lasījumā balsos par eiro ieviešanas likumu.
Lai arī, kā stāsta Druviete, 2004. un 2005.gadā jautājums par vārda “eiro” atveidi celts starptautiskā līmenī un pret savas valodas kropļošanu toreiz bijusi arī Malta un Ungārija, tagad izskatās, ka cīņa ir zaudēta, jo uz naudas būs rakstīts tieši “euro”.
“Tradīcijām nav nekādas nozīmes – tās var likvidēt ar vienu birokrātisku lēmumu,” avīzei saka Druviete un atgādina, ka tomēr savu rakstību uz eiro banknotēm paturējušas Grieķija, kā arī bulgāri nelieto “euro” apzīmējumu. Viņa teic, ka līdz mūža galam lekcijās pieminēs šo gadījumu, kā notikusi nepamatota iejaukšanās valodas sistēmā.
Terminoloģijas komisijas vadītāja Valentīna Skujiņa saka: “Ja mēs neatceļam Eiropu, tad nav loģiski saukt naudu par “euro”. Jau Endzelīns rakstīja, ka Eiropa ir Eiropa, un no tā arī atvasināja vārdu “eiropietis”.” Viņa atgādina, ka savulaik Latvijas sabiedrība savā starpā cīnījās par vārdu “eira” un “eiro” lietošanu, bet garām rika palaists, ka Eiropas ierēdņu patiesā interese bijusi nevis par vārda izskaņu, bet sakni – eur.
Eiro ieviešanas projekta vadītāja Dace Kalsone avīzei norāda, ka tad, ja uz naudas zīmes rakstīts “euro”, loģiski būtu lietot tādu nosaukumu, kāds ir uz tās. Tā tas ir arī lata gadījumā.
Komentāri (69)
exotika19642 30.01.2013. 11.30
Žēl, ka nogulēju šizofrēniskos MK noteikumu labojumus 2007. gadā – tiesību aktiem viens variants, latviešu valodai otrs. Pat domādams neizdomāsi! kaut ko tādu tikai Kalvītis ar Rivžu varēja parakstīt.
0
silvija_vitina 30.01.2013. 11.09
Nu re, gada nevãrda nomimãcija jau rokã. Turpmãk valodniekiem būsplašs darba lauks cīņai par nevãrda izskaušanu.
0
aivarstraidass 30.01.2013. 13.07
I.Druviete ir iespaidojusies no t.s. “proskriptīvās” pieejas – t.i. valodnieki vai citi lieli vīri izlemj, kā valoda “PAREIZI” jālieto, un tad visi citi to tā arī lieto vai arī viņus apsūdz par tumsoņām. Vebstera vārdnīcas (un vismaz pēdējos 20 gadus arī Oksfordas vārdnīcas) izmanto “deskriptīvo” pieeju – valodnieku un visāda veida ierēdņu uzdevums ir dokumentēt to valodu, kādu veidojuši tās lietotāji: ikdienas runātāji un rakstītāji. Jebkura vārda forma, kas kādreiz skaitījusies kļūdaina, pēc laika var kļūt par vienu no variantiem, vai pat par galveno formu. Vārdi jebkurā valodā visu laiku dzimst un iet bojā – tas ir dabisks process. Valodnieki šajā deskriptīvajā pieejā var vienīgi norādīt uz riskantiem vai strupceļa risinājumiem – bet viņi nevar vienpersoniski noteikt vienīgo pareizo valodas normu. Jo to līdz ar viņiem nosaka daudzi citi – redaktori, rakstnieki, žurnālisti, dažādu nozaru augstskolu cilvēki, utml.
Atskaitot Eiropas dokumentu tulkotājus, ko apmaksā taisni no Briseles, ikviens var lietot tādu eiro apzīmējumu, kas viņiem šķiet veiksmīgāks. Pēc maniem nezinātniskajiem novērojumiem – apmēram 90% tekstu lieto “eiro”, vēl šur tur piemin “eiras”. Tas arī ir viss stāsts. Savukārt “euro” ir kļuvis par vārdiņu ar ironisku nokrāsu, ko iecienījuši eiroskeptiķi. Ja gribam pasvītrot savu vāciskumu, varam teikt arī “oiro” jeb “oira” – gandrīz kā tautas dejā “Oira, oira” (sal. http://bit.ly/WxnETf ). Faktiski, norma ir lietot “eiro” – un ir pamats to paturēt arī pareizrakstības labotājos, utml.
I.Druvietei šoreiz neizdevās pašapliecināties. Nu un tad? Ja viņa būtu vērīga – atrastu ļoti daudzus citus gadījumus, kur valodas reālais lietojums atšķiras no tā, ko iesaka valodnieki vai eirobirokrāti.
9
+2
-6
Atbildēt
0
-3
Atbildēt
+1
-3
Atbildēt
+3
-5
Atbildēt
+3
-3
Atbildēt
+4
0
Atbildēt
+6
-1
Atbildēt
+7
-2
Atbildēt
+7
-1
Atbildēt
@Sanšains > aivarstraidass 30.01.2013. 13.22
Kalvis Apsītis –
Ja es būtu bijušās “Sabiedrība citai politikai” biedrs vai vismaz tagadējās “Reformu partijas” biedrs, tad varētu ieteikt samainīties vietām ar Jums, kurš joprojām nez kāpēc atrodas “nacionāli KONSERVATĪVĀ” partijā.:)
Kārtējo reizi man jābrīnās par Jūsu “pragmatisko” vienaldzīb.. piedodiet, liberālismu.
0
Sanšains > aivarstraidass 30.01.2013. 14.34
Cinītis:
Pārmaiņas pēc iesaku Jums pajautāt profesoram V. Zariņam – varbūt viņš Jums šo jēgu izskaidros.
=====================
:):)
Domāju, varam priecāties kaut vai par to, ka Apsīša k-gs jauneklīgas spītības dēļ, piemēram, savulaik NAV izkopis uzskatus, kas krasi atšķirtos no V. Zariņa uzskatiem.
0
Andris > aivarstraidass 30.01.2013. 16.07
> Kalvis Apsītis
Pieļauju, ka varu kļūdīties, taču iespējams, ka profesors norādītu nevis uz „atšķirību starp empīrisko izziņu un racionālo izziņu”, bet gan uz kompetences robežām, ko nevar staipīt kā košļājamo gumiju, – arī uz seno latīņu teicienu par kādu valstvīru un valodu. Līdz ar to Eiropas Centrālajai bankai diktēt noteikumus kādas ES dalībvalsts valodai ir … (definēšu politkorekti) gauži savdabīgs precedents. Jau minēju, ka, ja esam konsekventi, turpmāk oficiālajos dokumentos arī Eiropas vietā būtu jāraksta Europa.
0
Andris > aivarstraidass 30.01.2013. 14.26
> Kalvis Apsītis
Kalvis Apsītis: „Viņiem galīgi neinteresē, kā mēs to faktiski saucam un rakstām.”
Savukārt mani ne par grasi neinteresē, kas viņiem interesē, man ir būtiski, lai netiek neloģiski, prettiesiski kropļota mana dzimtā – manas valsts valstsvaloda. Un lai nu kur, bet valodas jautājumos Eiropas bankai nav nekādu tiesību kaut ko rekomendēt, par prasībām – vispār absurds!
K.A. : „Kāda jēga strīdēties par vienu vienīgu vārdiņu un vienu burtu tajā”
Pārmaiņas pēc iesaku Jums pajautāt profesoram V. Zariņam – varbūt viņš Jums šo jēgu izskaidros.
0
Sanšains > aivarstraidass 30.01.2013. 14.07
Kalvis Apsītis –
Protams, piekrītu, ka aktivitātēm valodas un kultūras stiprināšanā jābūt daudzveidīgām, un vajadzētu ķerties klāt arī, piemēram, Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcas vēlreizējai izdošanai.
Tomēr mani sadusmoja Jūsu teikums, ka “Druvietei neizdevās pašapliecināties”. Vai tad joprojām nesaprotat, kā top medijos lasāmās ziņas? It īpaši šajā konkrētajā gadījumā, kad par euro kaut kas slikts bija jāpublicē Lemberga ruporam. Vai Jūs nopietni domājat, ka Druviete pati ar savu viedokli uzbāzās NRA, turklāt, lai “apliecinātos”?
Esat bijis NA kandidāts vēlēšanās, esat tai ziedojis pietiekami daudz naudas, tātad it kā esat aktīvs partijas biedrs.
Tad man jājautā: vai esat darījis visu iespējamo, lai caur savas partijas pārstāvjiem rosinātu tās pašas Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcas izdošanu?
0
aivarstraidass > aivarstraidass 30.01.2013. 14.40
>>> Haris: Tad man jājautā: vai esat darījis visu iespējamo, lai caur savas partijas pārstāvjiem rosinātu tās pašas Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcas izdošanu?
=======
Cenšos darīt to, kas man izdodas vislabāk, tostarp arī varu atbalstīt savu partiju dažādos veidos. Un šobrīd NA pārziņā ir Kultūras ministrija un arī Tieslietu ministrija (ar tās pārraudzībā esošo Valsts Valodas centru u.c.). Līdz ar to – arī iespējas realizēt partijas politiku.
Runājot tieši par Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcas izdošanu – tās saturs ir jau labu laiku digitalizēts A.Spektora laboratorijā (sal. http://www.tezaurs.lv/mev/ ), bet to izdot vai pat tikai parādīt Interneta lietotājiem, ar kuriem pirms tam nav slēgts īpašs līgums, pagaidām traucē autortiesību ierobežojumi. Protams, atkārtots izdevums ļautu šo jautājumu risināt.
Es, saprotams, nedaru te “visu iespējamo”. Jo atkārtotu MEV izdevumu es nevaru apmaksāt. Tas arī ir parastais šķērslis, ja ir runa par latviešu kultūras mantojumu – komerciāli izplatīt radītu lielus zaudējumus, bet nekomerciāli izplatīt nedrīkst – jo kopš autoru nāves vēl nav pagājuši 70 gadi. Tas ir likumsakarīgs rezultāts, ja bez izmaiņām pielieto Latvijas apstākļos autortiesību noteikumus, kas domāti pavisam cita mēroga valodām (piemēram, angļu). Angliski ik gadus iznāk labas vārdnīcas (ar katru gadu labākas) – un šie projekti mēdz būt arī komerciāli veiksmīgi.
0
aivarstraidass > aivarstraidass 30.01.2013. 14.57
>>> Ciniits: Pārmaiņas pēc iesaku Jums pajautāt profesoram V. Zariņam – varbūt viņš Jums šo jēgu izskaidros.
=========
V.Zariņš Jums pastāstītu, ka atšķirība pastāv starp empīrisko izziņu un racionālo izziņu (starpību starp Deivida Hjūma un Renē Dekarta pieejām). Mūsdienās viss ir stipri sajaucies, bet angliski runājošās zemēs joprojām ir tradīcija paļauties uz precedentu, uz to, kas praksē darbojas. Kontinentālajā Eiropā (it īpaši Francijā) cilvēkiem reizēm patīk veidot formālas sistēmas, kas ir izsecinātas no dažiem pamatprincipiem.
Nav tādēļ brīnums, ka angļi un franči savas vārdnīcas veido pēc atšķirīgiem principiem. Mans secinājums no visa šī stāsta ir tāds, ka lingvistikas jomā parasti ir drošāk paļauties uz valodas lietotāju praksi. Un tad valodniecība ir tuvu radniecīga eksperimentālajām jeb dabas zinātnēm – patiesības kritērijs ir empīrisks novērojums (piemēram vārdu lietojumu statistika valodas tekstu korpusā).
Tikai tur, kur empīriskā bāze ir neliela vai pretrunīga – būtu vairāk jāpaļaujas uz teoriju. Teiksim, Lidija Leikuma un Ilze Sperga zinās pastāstīt, kādi strīdi filologu starpā ir bijuši par latgaliešu darbības vārdu vai divdabju locīšanas likumiem. Jo dažādos novados loka atšķirīgi – bet modernajā latgaliešu valodā ir vajadzīga kaut kāda norma, lai cilvēki varētu normāli rakstīt. Un nevar pareizrakstības labotājus taisīt ar tīri statistiskiem paņēmieniem – jo liels daudzums teorētiski iespējamu vārdu formu mums pieejamos elektroniskos latgaliešu valodas tekstos nekur neparādās.
0
nefratete > aivarstraidass 30.01.2013. 13.21
Kalvi, nestrīdoties par to, vai Druviete ir proskriptīva vai deskriptīva, konkrētajā gadījumā proskriptīvi ir ierēdņi, kuri lemj pretēji gan valodnieku tektajam, gan ikdienas runātāju un rakstītāju lietotajam. Gribētos redzēt cik no tiem MK dokumentu izstrādātājiem ikdienā lieto vārdu euro. Un ja reiz viņi to nedara, kāpēc cenšas uzspiest citiem.
0
aivarstraidass > aivarstraidass 30.01.2013. 13.44
>>> konkrētajā gadījumā proskriptīvi ir ierēdņi, kuri lemj pretēji gan valodnieku tektajam, gan ikdienas runātāju un rakstītāju lietotajam
======
Nu tieši tā. Bet tikai “deskriptīvais valodnieks” to uzskatīs par zaudētu cīņu. Jo nekādas cīņas jau faktiski nav. Briselē vēlas pasargāties no Latvijas formālām pretenzijām par to, kādēļ uz Eiro banknotēm nav uzdrukāts valūtas nosaukums latviski (ja reiz grieķiski ir). Viņiem galīgi neinteresē, kā mēs to faktiski saucam un rakstām.
>>> Haris: Kārtējo reizi man jābrīnās par Jūsu “pragmatisko” vienaldzīb.. piedodiet, liberālismu.
======
Lai nerastos pārpratumi, Hari – man ļoti patīk izkopta latviešu valoda. Biežāk pat nedaudz konservatīva valoda, kas ļauj precīzi izteikt domu un nenodarbojas ar pašmērķīgiem formas eksperimentiem Protams, sarunvalodā un dzejā var atļauties atkāpes no normas; kā Zigmunds Skujiņš teica – uz cirkus ekvilibristiem satiksmes noteikumi nekad nav attiekušies.
Bet mans kreņķis ir par citu ko – ja Latvijā ir divas švaki finansētas iestādes (LU un LZA valodnieki), kuri vēlas būt tādi paši latviešu valodas normu noteicēji kā, piedodiet, L’Académie française. Nu nav viņiem to resursu, kas franču lingvistiem. Bet latviešu valoda ir liela un bagāta. Tanī ir divas rakstu tradīcijas (kopnacionālā latviešu valoda un latgaliešu literārā valoda). Naivi cerēt, ka vietējie valodnieki ar vai bez Briseles birokrātu nekompetentajiem padomiem spēs to visu uzturēt kārtībā. Labāk būtu risinājuši praktiskus jautājumus atbilstoši savām spējām – nevis politiskus ķīviņus. Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīca joprojām nav pieejama daudzu skolu vai rajonu bibliotēkās. Nekas labāks par to arī nav izdots – vismaz kādus 60 gadus.
Kāda jēga strīdēties par vienu vienīgu vārdiņu un vienu burtu tajā, ja vispilnīgākā latviešu valodas vārdnīca jau sen ir bibliogrāfisks retums? T.i. mūsu tautai faktiski ir nogriezta pieeja pie desmittūkstošiem mūsu valodas vārdu, ko agrākās paaudzes zināja, bet mēs vairs nē. Janīna Kursīte izdod mazas tematiskas vārdnīciņas – ar tiem pašiem Mīlenbaha-Endzelīna vārdiem.
0