Privātais un privātais 35

Laiks skrien ātri - brīdinot par preses industrijas apdraudējumu, visi lielākie Latvijas laikraksti 2008.gada 11.decembrī iznāca sēru noformējumā - uz avīžu vākiem publicēts uzraksts "Prese 2009", zem kura attēlots melns krusts uz balta fona. Pēc trīs gadiem - 2012.gadā - avīzes sestdienās vairs neiznāk. Kas būs turpmāk? Foto: Evija Trifanova, LETA
Sanita Upleja
Print Friendly, PDF & Email

Ko sagaidām no dažādiem privātiem plašsaziņas līdzekļiem

Nesen notikušās personāla izmaiņas laikrakstā „Diena” piesaistīja lielu sabiedrības uzmanību, un izrādījās, ka teju ikvienam ir savs viedoklis par to, kā būtu labāk organizējams darbs vienā privātā laikrakstu un žurnālu izdevniecībā. Tas, ka eksperti un plašsaziņas līdzekļu lietotāji izsaka savu viedokli, pats par sevi ir apsveicami un nāk tikai par labu demokrātiskai un mūsdienīgai sabiedrībai.

Tomēr zināmu mulsumu man radīja fakts, ka apspriežam tomēr tikai viena privāta uzņēmuma darbību. Turklāt laikraksta, kura ietekme šodien ne tuvu vairs nav salīdzināma ar to, kāda tā bija pirms gadiem desmit un divdesmit, vai ar to auditoriju, kāda šobrīd ir interneta ziņu portāliem un komerctelevīzijām Latvijā. Un te nu rodas daudz vielas pārdomām.

Parasts bizness

Es neesmu pirmo dienu žurnālistikā, tāpēc labi zinu šķietami neapgāžamos argumentus, ka mediju bizness, lai arī privāts, nav parasts bizness. Proti, veidot avīzi neesot tas pats, kas taisīt kurpes. Medijiem esot īpaša atbildība sabiedrības priekšā un bez ētikas ievērošanas arī neiztikt. Patiesībā jau arī kurpniekam ir atbildība par savu darbu, un kurpnieka ētika izpaužas kaut vai tādējādi, ka gumijas zābakiem piemērota tomēr ir īsta gumijas nevis par gumiju nomaskēta papīra zole.

Manuprāt, nav īsti pareizi izcelt mediju uzņēmumus pāri citiem uzņēmumiem kā īpaši augstām ētikas prasībām pakļautus. Jebkuram ražotājam vai pakalpojuma sniedzējam savs darbs ir jādara ētiski un profesionāli – vai tas ir pārtikas, zāļu vai lokomotīvju ražotājs, telekomunikāciju vai telpu uzkopšanas pakalpojumu sniedzējs. Jo ikviens no tiem galējā variantā var kļūt pat par cilvēku dzīvības vai nāves jautājumu. Protams, ka detaļās atšķirsies tas, ko nozīmē ētiska un profesionāla darbība katrā jomā, taču lietas būtība nemainās – nedarot darbu ētiski un profesionāli, agri vai vēlu cietīs uzņēmuma reputācija un darbība, kā arī atsevišķos gadījumos sabiedrība kopumā.

To, ka mediju bizness ir tāda pati uzņēmējdarbība kā citas un ka uz to attiecas tie paši komercnoslēpumi un darbības principi, esmu savulaik pārliecinājusies savā pieredzē „Dienā”. Gan tādā ziņā, ka „Dienas” satura veidošanā būtiska loma bija auditorijas pētījumiem un mērķauditorijas „zelta” grupas (maksātspējīgākā auditorijas daļa reklāmdevēju uzskatā) vajadzībām, gan peļņas rādītājiem un citām jebkurā uzņēmējdarbībā pašsaprotamām lietām.

Gan vēl jo vairāk tad, kad no laikraksta un uzņēmuma, savas daļas pārdodot, viens pēc otra aizgāja Sarmīte Ēlerte un Arvils Ašeradens. Tā brīža „Dienas” darbiniekiem un uzticamiem cīņu biedriem viņi joprojām ir palikuši atbildi parādā, kā un kāpēc īsti notika izmaiņas AS „Diena”, ko ievadīja S.Ēlertes aiziešana 2008.gada jūnijā un kam sekoja visa uzņēmuma pārdošana 2009.gada jūlijā. Tas, manuprāt, spilgti apliecina to, ka mediju bizness ir un paliek parasts bizness ar saviem komercnoslēpumiem un iekšējās darbības loģiku.

Visi vienādi

Turklāt tas neattiecas tikai uz Latviju. Tas pats pilnībā attiecas gan uz rietumu kvalitatīvās preses flagmaņiem The New York Times un The Washington Post, gan britu presi austrāļu magnāta Rūperta Mērdoka skavās. Katrs no šiem mediju uzņēmumiem ir izvēlējies savu vīziju naudas nopelnīšanai un tai arī seko. Būtu nevietā ko pārmest uzņēmumu īpašniekiem un pamācīt viņus, kā labāk rīkoties ar savu īpašumu. Ja viņi uzņēmuma iekšienē pārdala līdzekļus starp pelnošiem un zaudējumus nesošiem, tad tā ir viņu izvēle un tiesības ar savu naudu rīkoties, kā vēlas. Tāpat kā personāla izvēle.

Galu galā tirgus paliek tirgus un lasītājs vai skatītājs balso ar savu maciņu. Nevajag lasītājus un skatītājus uzskatīt par nējēgām, kas īsti nesaprot, ko pērk vai patērē. Varbūt kāds pa burzmu arī gadās tāds, taču noteikti ne lielākā daļa. No tāda viedokļa vērtējot pēdējo gadu nemitīgās izmaiņas „Dienā”, tās vislaik ir bijušas lasītājiem acu priekšā, tāpat kā avīzes saturs. Izvēle ir lasītāju ziņā.

Vienīgais, ko var pārmest „Dienas” izdevējiem ir tas, ka nav korekti nomainīt avīzes vadību uzreiz pēc abonēšanas kampaņas beigām, jo tad var sanākt, ka lasītājs maksājis priekšapmaksu par vienu, bet galu galā saņēmis kaut ko citu. Taču atkal – tas ir biznesa ētikas jautājums, kas var atgriezties kā bumerangs paša uzņēmuma virzienā. Tā tā kā būtu uzņēmējdarbības ābece.

Otra lieta, kur prasītos pēc lielākas skaidrības ir laikraksta izdevēja patieso īpašnieku noskaidrošana līdz pēdējai personai. „Pilsētā jau runā” un visiem jau vairāk vai mazāk ir skaidrs, kas aiz kā slēpjas, bet par ļaunu nenāktu, ja pašiem īpašniekiem pietiktu drosmes iznākt dienas gaismā un to atklāti pateikt. Tā būtu ne tik daudz visai sabiedrībai nozīmīga atklāsme, cik vienkārši cieņas izrādīšana cilvēkiem jeb lasītājiem, kas īpašnieku kabatas papildina ar kaut niecīgu, bet naudiņu.

Visticamāk, ka daudzi man nepiekritīs, jo neuzskatu mediju patieso īpašnieku noskaidrošanu par izšķiroši nozīmīgu jautājumu. Es piekrītu, ka no godīguma un ētikas viedokļa ir svarīgi skaidri pateikt, kas maksā, kas pasūta un kas klausās „mūziku”. Bet vai tas ir tik izšķiroši no satura viedokļa?

Droši vien, ka tas ir svarīgi arī no satura viedokļa, ja par mediju telpas galveno problēmu uzskatām iespējamu oligarhu ietekmi uz politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem valstī un viņu savtīgo interešu apmierināšanu. Taču vai tā ir pati lielākā un teju vienīgā problēma Latvijas sabiedrībā un mediju telpā?

Guļam mierīgi

Piemēram, triju Latvijas lielāko interneta ziņu portālu Delfi, TVNET, Apollo, kuru auditorija un ietekme lieluma ziņā vairs nav pat salīdzināma ar drukāto avīžu un to portālu ietekmi Latvijā, īpašniekus mēs ļoti labi zinām. Tie attiecīgi ir igauņu, norvēģu un somu mediju koncerni. Kā šo portālu lietotāji mēs noteikti varam naktīs mierīgi gulēt, jo kur nu vēl labāki un godīgāki īpašnieki kā ziemeļnieki un mūsu vienmēr apbrīnotie igauņi.

Taču, ja uzmanīgāk paskatāmies uz viņu piedāvāto preci mediju tirgū un ja mūs uztrauc kas vairāk nekā tikai oligarhi, tad varbūt nevajadzētu tik mierīgi gulēt un ļauties pašapmierinātībai, ka zināmi īpašnieki ir visa atslēga. Kaut uzmetot acis dažu pēdējo dienu saturam šajos plaši lietotajos portālos, jautājumu par profesionalitāti, ētiskumu un sabiedrības sašķeltību rodas daudz.

Piemēra pēc jautājums par profesionalitāti ir kaut vai Delfu tēma par lielajiem apkures rēķiniem – ar kādu mērķi tā tiek risināta? Lai uzkurinātu kaislības un paniku jeb tomēr noskaidrotu, kur problēmas „sāls” un palīdzētu to sabiedrībai risināt. Līdzīgā garā TVNET nu jau ilgāku laiku „risina” kādas trūcīgas daudzbērnu ģimenes ķibeles ar „piekasīgajiem” sociālajiem dienestiem.

Jautājums par ētiku – ko nozīmē jau labu laiku portālā Delfi redzamais lodziņš „Ventspils ziņas”, kas bez skaidras norādes par reklāmu ved uz Venstpils domes mājas lapu un regulāri vēsta Delfu lasītājiem par pilsētas tēva izdarībām? Vēl pavisam nesen tādas bija arī „Rīgas ziņas”.

Par sabiedrības šķelšanu – visiem trim portāliem ir arī krievu izdevumi ar stipri atšķirīgu no lapām latviešu valodā saturu un akcentiem. Jēdziens „latvijieši” konsekventi tiek lietots visos trīs portālos krievu valodā, lai gan latviešu izdevumos nekā tāda nesastapt. Nemaz nerunājot par ievērojamām satura atšķirībām. Delfu un TVNET krievu izdevumiem ir senāka vēsture, kamēr Apollo krievu izdevums martā svinēs gada jubileju, jo saturu krieviski sāka publicēt 2012.gada martā pēc nonākšanas somu īpašnieku rokās. Nevajag čīkstēt par Krievijas informatīvās telpas iespiešanos Latvijā, ja paši ar tādu degsmi veidojam atšķirīgu „latvijiešu” informatīvo telpu.

Mainīgā vide

Līdzīgus jautājumus tikpat labi varētu uzdot arī LNT un TV3 kanāliem un to labi zināmajiem skandināvu īpašniekiem MTG. Taču patiesībā tādu jautājumu uzdošana ir pilnīgi lieka, jo atbilde jau nojaušama iepriekš – tie ir privāti uzņēmumi ar mērķi pelnīt, un Latvijā labi pelnīt, acīmredzot, var divās valodu telpās un ar tādu saturu, kādu nu to redzam savu acu priekšā.

Te nu arī mans retoriskais jautājums, kādēļ no „Dienas” prasām ko profesionālāku, ētiskāku un valstiski apzinīgāku nekā no citiem privātajiem medijiem? Vai tikai vēsturiska ieraduma dēļ? Savulaik „Diena” tika dibināta kā jauns un visai tautai piederošs laikraksts, līdz 1992.gadā tas nonāca privātās rokās. „Dienas” tirāža pat pašos labākajos laikos nav bijusi līdzvērtīga Latvijas televīzijas un Latvijas radio auditorijai, tomēr tās šķietamā vai iedomāta ietekme vienmēr likusies milzīga.

Kopš tiem laikiem daudz ūdeņu aiztecējis un mainījusies ne vien „Diena” pati, bet arī mediju vide tai apkārt. To arī būtu svarīgi apjaust, kad diskutējam par Latvijas plašsaziņas telpu un privāto mediju atbildību. Tīmekļa radītās iespējas ir paplašinājušas vārda un izteiksmes brīvību līdz brīžiem prātam neaptveramam plašumam. Tas savukārt atstāj savu iespaidu gan uz kvalitātes, gan ētikas standartiem. Būtu muļķīgi izlikties to neredzam un cīnīties vien ar pagātnes mistiskiem rēgiem.

P.S. Skaidrības labad – „Dienā” dažādos amatos esmu strādājusi 1993.-1995.; 1998.-2009. Līdz 2011.gada maijam sadarbojos ar „Dienu” ārštatā, kad sadarbību izbeidzu. Šobrīd neesmu darba attiecībās ne ar vienu mediju.

Autore ir neatkarīga žurnāliste

 

Komentāri (35)

aivarstraidass 21.01.2013. 22.50

Paldies autorei par ļoti saturīgajām pārdomām. Pilnīga taisnība, ka vienai pašai “Dienai” te nav pamata tik daudz piekasīties. Mēdiju bizness tomēr atšķiras no apavu labošanas biznesa vairāku iemeslu dēļ:

(1) Drukātiem preses izdevumiem, radio un televīzijai ir oligopola stāvoklis un nesamērīgi augstas “uzsākšanas izmaksas” (entry costs) – ja latviski ir 3 dienas avīzes, un 2-3 televīzijas kanāli, tad to grūti uzskatīt par biznesu, kur valdītu tāda pati konkurence kā apavu remontā pietiekami lielā pilsētā.

(2) Avīžu izdevēji (atšķirībā no maizes cepējiem vai apavu taisītājiem) tirgo produktu par dempinga cenu. Vairs nedarbojas tradicionālais modelis, kur reklāmas ieņēmumi sedza redakcijas darba izmaksas, bet pircēji un abonenti – avīzes papīra un piegādes izdevumus. Avīžu tirgošana zem pašizmaksas mūsdienu Latvijā ir nevis izņēmums, bet norma. Un ja reiz runa ir par apzinātu dempingu, tad diez vai izdevējam būs svarīgākie ekonomiski motīvi, t.i. minimizēt savus zaudējumus. Izdevējam var būt citi motīvi – gan ļoti atzīstami (pašapliecināšanās, vēlme būt labam “corporate citizen”), gan arī ne tik slavējami.

(3) Informācijas asimetrija. Mēdiju joma mazliet līdzinās t.s. “Akerlofa citroniem” – t.i. lasītājs ne vienmēr ir savlaicīgi informēts, CIK LIELU draņķi viņam iesmērēs. Paviršs žurnālistu darbs, ko izraisa stahanoviski darba tempi, kā arī “džinsa” jeb slēptā reklāma noved pie tā, ka daudzi cilvēki nav morāli gatavi maksāt par saturu gandrīz neko – neatkarīgi no kvalitātes. Vienīgais saturs, kuru lietotāji atzīst – ir lasāmgabali bezmaksas portālos. Līdzīga problēma ir arī apavu labošanā – cilvēks pirkuma brīdī nevar zināt, vai apavu labotājs savu darbu dara godprātīgi, vai arī nē. Tomēr apavu labošana ir krietni vienkāršāks pakalpojums – un atgriezeniskā saite ir ļoti tieša (par nekvalitatīvu darbu jau pavisam drīz liecinās samērcētās kājas). Tādēļ tirgus likumsakarības apavu remontā tomēr var izpausties daudz labāk nekā mēdiju jomā, medicīnā, izglītībā vai pat lietotu automašīnu tirdzniecībā.

(4) Mēdijiem (atšķirībā no apavu labošanas) ir ievērojamas “externalities” (ārējās izmaksas) – t.i. tie var radīt būtiskus blakusefektus, kas skar ne tikai produkta pircēju un pārdevēju vien. Labākajā gadījumā mēs iegūstam ļoti vēlamu blakusefektu – informētu sabiedrību. Sliktākajā gadījumā cilvēki ir bezvērtīgi notērējuši savu laiku, lasot visādas blēņas, vai arī noticējuši negodprātīgām slēptajām reklāmām (ja tām nebūtu nekāda efekta – diez vai par tām tiktu maksāts). Politisku reklāmu gadījumā (SC un “Gods kalpot Rīgai” politisko reklāmu gadījumā cieš ne tikai tiešais mēdija pircējs – lasītājs, klausītājs, bet sabiedrība kopumā). Šinī ziņā medijiem ir zināma līdzība ar ražotnēm, kuras piesārņo (vai attiecīgi – nepiesārņo) apkārtējo vidi.

Te redzami visi tie iemesli (monopolstāvoklis, dempings, asimetriska informācija, ārējas izmaksas), kuru dēļ var pilnīgi vai daļēji nojukt normālas tirgus attiecības. Par daudzmaz normālu tirgu varētu runāt interneta mēdiju gadījumā – jo bez 3 autores minētajiem portāliem ir arī virkne mazāku, ir sociālie tīkli, ir Twitter un YouTube, ko tāpat iecienījuši latviešu lietotāji. T.i. vismaz izvēle ir liela un “entry costs” nekavē konkurenci.

+6
0
Atbildēt

1

    Signija Aizpuriete > aivarstraidass 21.01.2013. 23.51

    ——– Kalvis Apsītis:”(..) Politisku reklāmu gadījumā (SC un “Gods kalpot Rīgai” politisko reklāmu gadījumā cieš ne tikai tiešais mēdija pircējs – lasītājs, klausītājs, bet sabiedrība kopumā). Šinī ziņā medijiem ir zināma līdzība ar ražotnēm, kuras piesārņo (vai attiecīgi – nepiesārņo) apkārtējo vidi.” ==============================================================================
    Kāda sabiedrība kopumā – tāda arī tā demokrātija. Neviens nav perfekts, nekas nav ideāls, tā kā būs vien jāsamierinās ar pukstēšanu un aizvien piesārņotāku vidi. Esošajā iekārtā/sistēmā visi gaisa attīrīšanas filtri ir noņemti – runā, raksta, kas grib – runā, raksta, ko grib!

    – Vēl viena vārda “latvijieši”( nejaukt ar jēdzienu/terminu) piesaucēja:

    “Мероприятия в честь памяти защитников баррикад 1991 года с участием депутатов – это фарс, заявила одна из активисток Народного фронта Латвии, писательница Марина Костенецкая.При этом в интервью программе “Утро на Балткоме” на радиостанции Baltkom она отметила, что память о достижениях латвийцев, которым удалось отстоять независимость Латвии, хранится на генном уровне.”
    Активист НФЛ: баррикадные мероприятия – это фарс (АУДИО)

    http://www.mixnews.lv/ru/exclusive/news/2013-01-21/115849

    0
    0
    Atbildēt

    0

ekmanis 21.01.2013. 11.26

Ļoti kompetents un objektīvs raksts! Paldies autorei. Īpaša pateicība IR-am par provokatora un lielkrievu šovinista skribelējuma kiriļicā izņemšanu.

+8
-2
Atbildēt

1

    Andris Jautriņš > ekmanis 21.01.2013. 20.42

    IR arī ir viens privāts privātais. Vismaz jācer 🙂 Raksts labs, pievienojos.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

Timurs Čuntonovs 21.01.2013. 15.03

Man arī pārsteidz, ka Ēlerte un Ašeradens pat īpaši neuztraucās, kura rokās viņu “bizness” nokļuva. Kurpnieks taču arī negrib, lai viņa taisītajās feinajās kurpēs staigātu tas, kurš visu laiku nāca un bēra sāli uz viņa ādas kurpēm

+4
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu