Nepūtiet pīlītes jeb uzbrukums publiskajiem ūdeņiem

Valdībā sāk ceļu VARAM likumprojekts publisku ūdeņu privātai apbūvei

Šodien Ministru kabineta komitejā izskata Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) iesniegto Zemes pārvaldības likumprojektu. Treknajos gados iesāktais likumprojekts pēc būtības tiešām būtu lietderīgs, lai risinātu pēdējos 20 gados radušās problēmas zemes pieejamībā un lietošanā.

Tomēr starp visām labām idejām par servitūtiem un zemes fondiem, likumprojekts tieši skar arī publiskus ūdeņus – ezerus, upes un jūru divu kilometru joslā gar krastu.

Kāpēc publiskos ūdeņus ir vēlme ietvert vēl vienā tiesiskā regulējumā, ja patlaban valstī šo jomu regulē Civillikums, Ūdens apsaimniekošanas likums un Zvejniecības likums? Turklāt atbilstoši pastāvošajai likumdošanai, upes un ezeri nav zeme! Ezers ir dabiska ūdenstilpe, upe ir plūstoša ievērojama ūdenstece.

Iemeslu VARAM rīcībai man priekšā pasaka Rīgas domes Vides departamenta koncepcija par virszemes ūdensobjektu apsaimniekošanu 2008.-2013.gadam, kurā pašvaldība ir aklāti identificējusi „vienu problēmu” Rīgas ezeros un upēs un kas ir kopīga visām Latvijas pašvaldībām: „Saskaņā ar esošo likumdošanu būvniecību var ierosināt nekustamā īpašuma īpašnieks, nomnieks, lietotājs vai to pilnvarota persona.”

Patlaban Civillikums skaidri un nepārprotami noteicis, ka publiski ūdeņi ir valsts īpašums. VARAM sagatavotajā likumprojektā pašvaldību „problēma” tiek atrisināta pašā saknē – vietējā pašvaldība savā administratīvajā teritorijā īstenos valdījuma tiesības.

Valdījuma tiesības pār publiskiem ūdeņiem juridiski nozīmē pašvaldības faktisku varu. Ministru kabinets uz Saeimu taisās virzīt likumprojektu ar fundamentālām izmaiņām publisku ezeru un upju lietošanā.

Likumprojektā pašvaldībai ir paredzēta virkne ierobežojumu, bet viens būtisks ierobežojums tomēr iztrūkst – saistību tiesības. Faktiski tas nozīmē, ka pašvaldība būs tiesīga slēgt ilgtermiņa nomas līgumus par atsevišķu ūdens teritoriju iznomāšanu biznesam un privātpersonām.

Ja kāds šajā brīdī nopūšas – „liela brēka – maza vilna”, es aicinātu apskatīties, kas notiek citās publiskās teritorijās. Jūrmalas pilsēta mums var piedāvāt visplašāko praktisko pieredzi. Varbūt kāds atceras, kā “Parex” bankas bijušie īpašnieki no Jūrmalas pilsētas domes iznomāja veselu ielas posmu, tuklāt ieguva divkārši, jo pašvaldībai samaksāto naudu tiesa lika atdot, bet publiska iela palika aiz žoga privātā lietošanā. Lielupes kāpās restorāns tapa autostāvvietā uz tukšas vietas – kā pagaidu būve.

Dzintaru pludmalē pirms gada viens komersants sevi pasludināja par pirmās privātās pludmales īpašnieku un šovasar pludmalē uzbūvējis peldbaseinu.

Un tas ir tikai sākums. Vēl vairāk! Rīgas un Pierīgas pašvaldībām ir jau iesniegta virkne attīstības priekšlikumu, kuros visos apakšā virmo viena ideja – uz publiska īpašuma izveidot privātu biznesu. Sākums visos priekšlikumos ir vēlme „sakārtot infrastruktūru”, proti, ūdenī izbūvēt laivu piestātni, kuras pēcāk pavisam nevainīgi, it kā domājot par sabiedrības vajadzībām un arhitektūras kvalitāti, tiek papildinātas ar kafejnīcām, atpūtas kompleksiem un visbeidzot – arī naktsmītnēm.

Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas priekšsēdētāja Vjačeslava Stepaņenko (GKR) publiskā atklāsme šovasar, ka „lietderīgāk iznomāt akvatorijas kopā ar daļu no piekrastes, lai varētu nodrošināt to efektīvu apsaimniekošanu”, ir precīzs trāpījums naglai pa galvu. Ne jau pašvaldība vai kāds mistisks investors no ārzemēm plāno naudu likt ūdenī. Tas būs vietējais bāleliņš, kuram vai nu piekrastē kaut kas jau pieder, vai arī zinās, kā pašvaldību pareizi motivēt savās interesēs.

Ko pašvaldības valdījuma tiesības nozīmē parastajam iedzīvotājam? Laikam jau neko, jo arī tagad publisku ūdeņu piekrastes ir apbūvētas un sabiedrībai nepieejamas. Un paši ūdeņi vismaz Lielā Baltezera gadījumā man atgādina izmēģinājuma poligonu, kur vienā un tai pašā vietā kāds peldas, kāds makšķerē, bet kāds ar ūdensmotociklu dzenā gulbjus.

Un cik daudz mēs varam uzticēties savām pašvaldībām, ja līdz šim ne ministrija, ne pašvaldības nav veicinājušas publisku ūdeņu piejamību un lietošanu?

Faktiski naudas vara valdīs pār publisku īpašumu. Par naudu varēs nopirkt savu laivu piestātni, savu galdiņu restorānā uz ūdens un savu naktsmītni mājoklī uz ūdens.

Tāpēc man ir liels lūgums VARAM un pašvaldībām – nepūst pīlītes par cēliem likumprojekta mērķiem, kuri nebūs saistīti ar būvniecību. Ja jūsu nodomi būtu patiesi un balstīti uz sabiedrības un vides aizsardzības interesēm, esošais tiesiskais regulējums ir pilnībā pietiekams, lai organizētu nepieciešamos apsaimniekošanas (uzkopšana, vides aizsardzība utt.) darbus.

Autors ir biedrības „Par brīvu Lielā Baltezera krastu” vadītājs