Lai cik nīgri daži vērtē Latvijas ikdienu tagad, LTF dibinātāji, ja 1988.gadā būtu gaišreģi, pēc gadsimta ceturkšņa pieceltos kājās un ilgstoši gavilētu par savu brīvo valsti
„Būsim konsekventi – tikai bagātāka maizes kumosa dēļ taču nedibinās mūsu Latvijas Tautas fronte,” 1988.gada 8.oktobrī LTF dibināšanas kongresā uzstājās filozofs Pēteris Laķis. Dārznieks un revolucionārs Jānis Rukšāns tai dienā par Tautas frontes pamatmērķi jau izvirzīja „BRĪVU LATVIJU sociālistiskā sadraudzībā”, par ko pirmais LTF priekšsēdētājs pēckongresa intervijā Maskavas laikrakstam „Komsomoļskaja pravda” vēl neveikli taisnojās: „Par izstāšanos [no PSRS] nevar būt ne runas…”
Galu galā organizāciju, kas darbojās „Latvijas PSR Konstitūcijas un likumu ietvaros” vispirms vajadzēja oficiāli piereģistrēt. Jau tā šo procedūru līdz pat gada beigām visiem spēkiem bremzēja Latvijas PSR ģenerālprokurors Jānis Dzenītis kopā ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) biroju.
Ja arī kāds LTF valdes 1989.gada 31.maija aicinājumā un LTF otrajā programmā ierakstīto mērķi sasniegt pilnīgu Latvijas neatkarību arī toreiz varēja paredzēt, pirmajā „PSKP pārbūves atbalsta organizācijas” programmā par to nekas nav rakstīts. Tikai līdz ar Latvijas Tautas frontes nodibināšanu Latvijas sabiedriskās apziņas evolūcija uzņēma īsti revolucionārus tempus un neticami ātri ar parlamentārām metodēm 1990.gada 4.maijā atguva Latvijas neatkarību de facto, bet 1991.gada 21.augustā – de iure atraisījās no padomju impērijas.
Uzticības brīnums
Šodien var strīdēties par LTF izveidotās valsts tiesiskuma un demokrātijas pilnību jeb nepilnību vai apšaubīt mūsu pašu spēju un drosmi rīkoties kā brīviem cilvēkiem brīvā valstī, bet LTF dibināšanas galvenie mērķi tik un tā formāli ir sasniegti. Tautas fronte palikusi vēsturē kā lielākā un ietekmīgākā visu laiku Latvijas masu kustība. Dibināšanas dienā tā apvienoja 110 000 biedru, kuru skaits drīz dubultojās, teju trīskāršojās. Lielākās manifestācijas Daugavmalā, atceramies, pulcēja līdz pusmiljonam atbalstītāju. Kopā ar igauņu „Rahvarinne” un leišu „Sajūdis” rīkotajā „Baltijas ceļā” 1989.gada 23.augustā rokās sadevās vairāki miljoni baltiešu. 1991.gada janvāra barikādēs ar LTF solidarizējās pasaule. Rubikam, Ždanokai un Latvijas PSR Darbaļaužu Internacionālajai frontei (Interfrontei) noturēt pagātnes spēku pozīcijas nepalīdzēja pat varenās padomju armijas tanki.
Šā brīnuma izskaidrojums acīmredzot bija LTF nolūku vienkāršā, gandrīz naivā skaidrība, ar to saistīto cilvēku nesavtīgums (pārsvarā) un organizācijas darbības pilnīgs atklātums.
Varbūt arī tas, ka Tautas fronte, nebūdama eņģeliski laba, tomēr kā sabiedrības pašvaldības paraugs līdzīgi Šveices brīvo kantonu valstij darbojās izteikti decentralizēti, visupirms balstīdamās uz vietējām nodaļām un grupām. Lai arī dibināšanas kongress noraidīja vienu no priekšlikumiem fronti pārmaiņus vadīt sešiem vienlīdzīgiem priekšsēdētājiem, šis princips ieviesās LTF valdē, kur rotācijas kārtībā ik pēc zināma laika vadību uzņēmās dažādi valdes locekļi – Jānis Škapars, Pēteris Laķis, Arnolds Klotiņš, Ints Cālītis, Valdis Šteins.
LTF organizatoriski, šķiet, bija dzīvotspējīga pat ar „nocirstu galvu”, kas pierādījās 1989.gada 23.augusta dzīvās ķēdes veidošanā, kad Latvijas kompartija negaidīti aizliedza cilvēku apziņošanu ar Latvijas radio starpniecību, bet kabatas tālruņu vai portatīvo rāciju kā šodien nebija. Tai pašā laikā stratēģiskās LTF ikmēneša apspriedēs par tuvākā un tālākā laikā veicamo iesaistījās vai visas Latvijas gaišākās galvas: prāts, labā griba, atbildība.
Tautas uzticību organizācijai noteica arī tāds „sīkums” kā LTF aktīvistu darbs „bez algas” un „ziedojumi bez noteikumiem”. Tautfrontietis ar dalību organizācijā praktiski neieguva ko materiāli taustāmu sev.
Vēlāk viena pēc otras sekoja LTF kandidātu uzvaras PSRS Tautas deputātu kongresa, vietējo padomju un Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās, un arī tur bīstamības bija vairāk par godu vai mūsdienu deputātu ierastiem labumiem.
Nekad Latvijā tautas veidota vara nav bijusi tik cieši saistīta ar savu tautu kā Tautas frontes laikā gan pirms, gan pēc Augstākās padomes ievēlēšanas.
Saprotams, LTF vara, kuras rīcībā nebija nedz armijas, nedz drošības dienestu, bez uzticamu cilvēku masām aizmugurē kļūtu bezspēcīga. Īpaši priekšparlamentārās cīņas posmā līdz 1990.gada 4.maijam būtiskus LTF vadības lēmumus gan ar dziesmām, gan aplausiem faktiski apstiprināja plašo tiešās demokrātijas mītņu dalībnieki. Bez tiem tāpat kā bez tautas barikādēm 1991.gada janvāra puča laikā nespētu noturēties arī Latvijas Republikas Augstākā padome. Vispusīga, vispārēja un savstarpēja uzticība, kā arī laba griba tautfrontiešiem deva spēku gāzt kalnus. Par Trešās Atmodas simbolu atkal kļuva augšāmceltais Lāčplēsis.
Koalīcija vai partija?
Lai arī ar visām spēcīgas opozīcijas un vēlāk varas partijas pazīmēm, Tautas fronte nav uzskatāma par partiju, kas bija gan tās spēks, gan vājums. Par biedru varēja kļūt „ikviens Latvijas PSR pilsonis neatkarīgi no tautības, sociālā stāvokļa, reliģiskās pārliecības, piederības pie citām organizācijām”. Biedri LTF iestājās individuāli un saglabāja iepriekšējo „bezpartejiskumu” vai arī uz zināmu laiku pat piederību pagaidām vēl vienīgajai LKP, pret kuras diktātu visiem nācās cīnīties.
Tautas frontē nevaldīja tas, ko var dēvēt par partijas disciplīnu, lai arī komunisti, sevišķi sākumā, kustību mēģināja pakļaut savām interesēm. Bet kas gan spēj pagriezt vai novirzīt no ceļa atraisītu dabas stihiju! Tautfrotieši saliedējās ne pēc komandas un kaut kur izstrādātiem plāniem. Viņus apvienoja cilvēciska solidaritāte.
Tai pašā laikā Tautas fronti aplam dēvēt arīdzan par Latvijas neatkarības izcīņas „jumtorganizāciju”, kā šad tad dzirdēts, jo tai nebija savas koalīcijas padomes un attiecīgu pilnvaru: domes un valdes lēmumus neviens nesaskaņoja nedz ar 1988.gada 18.februārī dibināto Latvijas Nacionālās neatkarības kustību (LNNK), nedz jau kādu laiciņu pastāvošo brīvības celmlaužu grupu „Helsinki-86″, nedz Arkādijas parka saietos dzimušo Vides aizsardzības klubu (VAK), par LKP CK nemaz nerunājot. Pēdējā gan, nevēlēdamās izlaist grožus no rokām, nekavējoties iedibināja Tautas frontes kuratoru posteņus un tā sauktā „Maskavas sekretāra” [V.Soboļeva] vadībā 1988.gada 7.janvārī radīja alternatīvo Interfronti – PSRS militārpersonu un staļinistu pēdējo, diemžēl arī pāris mūsdienu Latvijas partijās ar Kremļa palīdzību uzturēto bastionu.
LTF sabiedroto un pretinieku pozīcijas gan tūdaļ iezīmējās visai skaidri, un skaidrība, iespējams, tautfrontiešu cīņu stipri vien atviegloja.
Grūti atrast precīzu terminu, bet nevardarbīgā LTF pēc līdzības ar jebkuras ieroču frontes dalībniekiem, visdrīzāk saucama par brīvības atgūšanas brālību, kas turējās vienota un spēcīga nāves briesmās, lai izirtu un sadalītos jaunās partijās pēc gūtās uzvaras. Arī tā laikam bijusi mūsu tautvaldības atjaunošanas nepieciešamība.
Piepildīts vairāk nekā iedrošinājāmies cerēt
Lai cik nīgri daži pilsoņi nevērtē Latvijas ikdienu, domāju, ka visi LTF dibināšanas kongresa dalībnieki, varbūt izņemot tur aiz pārskatīšanās iesprukušus interfrontēnus, pieceltos kājās un ilgstoši gavilētu, ja kādā gaišredzīgā teleportācijas kinohronikā viņi ieraudzītu savu valsti šodien.
Mūsu kopējās vīzijas 1988.gada 9.oktobrī šķita jaukas, bet izplūdušas. Bija skaidrs, ka par katru cenu jāatgūst vismaz zināma brīvības deva, vismaz tik, lai no sovjetizācijas izglābtu latviešu tautu un Latvijas etniskās minoritātes, personības, individualitātes, tēvutēvu kultūras mantojumu, atjaunotu sociālo taisnīgumu. Bija skaidrs, ka latviešu valodai tālab jākļūst par vienīgo šīs zemes valsts valodu. Bija zināms, ka sarkaviļņotā LPSR karoga vietā vajadzīgas nacionālās sarkanbaltsarkanās krāsas karogs un Baumaņu Kārļa sacerētā tautas himna. Bija skaidrs, ka to nenodrošinās Maskavas saimnieciskais diktāts kā agrāk, bet tikai un vienīgi republikas ekonomiskā patstāvība.
Jānis Peters savā runā ierosināja sasaukt Latvijas Tautu forumu, ko LTF arī pēc pāris mēnešiem izdarīja, pieteikdama nākotnes Latvijas kultūru autonomijas politiku. Vēl kongress pieņēma rezolūciju par izstāšanos no Maskavas laika joslas un atgriešanos pie vietējās stundu un minūšu skaitīšanas. Brīvības dēļ mēs bijām gatavi paciesties un negausties par šķietamu materiālo trūkumu.
Īsti vietā bija kongresa rezolūcijas par Latvijas destaļinizāciju un nosodījums LKP CK 1959. gada jūlija plēnuma neostaļiniskajiem lēmumiem, kas Latviju smacēja visus vēlākos gadu desmitus. Šī pagātnes daļa mūsu sabiedrību ietekmē joprojām.
Kāda Latvija izskatīsies pēc 24 gadiem, neviens no LTF dibināšanas kongresa dalībniekiem – ne pesimisti, ne optimisti -, protams, nespēja pateikt. Par pilntiesīgu dalību Eiropas Savienībā un NATO, kad PSRS vēl izskatījās nesatricināma, diezin vai kāds domāja.
Tikai 1989.gadā LTF, igauņu „Rahavarinne” un lietuviešu „Sajūdis” Baltijas Asamblejā pieņēma rezolūciju par „neitrālām Baltijas valstīm demilitarizētā Baltoskandijā”. Viena otra tautfrontieša tālais sapnis bija neiespējamais – pirmskara Latvija, un viņš tagad varbūt jūtas vīlies, ka nav augšāmcēlies ne demokrātiskais inteliģents Jānis Čakste, ne autoritārais saimnieks Kārlis Ulmanis. Un ja nav piepildījušās „lielo sapņotāju” cerības par Latvijas rūpniecības un elektronikas eksportu, varam lepoties, ka tad jau ticējām mūsu mākslinieku panākumiem ārzemēs.
Visādā ziņā dibināšanas kongress līksmotu, ja kaut uz mirkli vai nu Mežaparka manifestācijā par tiesisku valsti 7.oktobrī, vai divās sekojošās dienās matītu, ka tagad mums ir viss, kas brīvai valstij nepieciešams, vairāk nekā toreiz varēja iedomāties. Viņi (tas ir, mēs paši ne tik tālā pagātnē) tad varbūt tik bieži nesūrotos par nepieciešamo piepūli brīvības uzturēšanā un nosargāšanā.
Tā nav Tautas frontes vaina, ka tēvzemi pielāčo valsts nozadzēji, kopējā dalītāji, augstprātīgi birokrāti, šur tur plaukst sociāla netaisnība, šur tur atbalsojas staļinisms.
Ne Tautas frontes vai tās ideju vārdā kāds savtīgi iznieko Latvijas dabas spēkus, degradē zaļo zemi un mežus, bet kādam kā visur un vienmēr nav gana mantas, ko pirkt un koku ko cirst.
Būsim konsekventi – viņi un viņu dēļ Tautas fronti nedibināja. Tāpat bagātāka maizes kumosa, sava auto, savas mājas vai sava veikala godināšanai, kas arī ir varas maiņas neapstrīdams ieguvums, LTF 25.dzimšanas diena nākamajā oktobrī nebūtu jāatzīmē.
Gadsimta ceturksnis kopš Tautas frontes sākumiem, kad izaugusi un dzīvē ienākusi pilnīgi jauna, veco režīmu neredzējusi paaudze, ir bijis Latvijas brīvestības pārbaudes laiks. Laikam esam to izturējuši, un jauna sociāli politiska revolūcija nav jāorganizē, kaut reizēm niez. Apziņas apgaismošanas, izglītības līmeņa paaugstināšanas un savstarpējas tolerances revolūcija gan nenāktu par ļaunu.
Noderīga, pat nepieciešama būtu Latvijas Tautas frontes kā nacionāla un starptautiska fenomena padziļināta izpēte, valstiski formulēts tās nopelnu vērtējums tagadējās Latvijas atjaunošanas gaitā. Izņemot padaudz subjektīvu atmiņu grāmatu, tajā skaitā manējās, tautfrontieša Arnolda Bērza nozīmīgo faktu kopojumu viņa „Ārmalnieka šķitumos” un „Sarkanajos burbuļos”, akadēmiķa Tālava Jundža un Džīna Šārpa pētījumiem par LTF nevardarbīgo pretošanos okupācijas varai, Tautas frontes jēga, nozīme, panākumu noslēpums, arī alošanās šais 24 gados akadēmiski, zinātniski nav apzināti.
Bet LTF enerģētiskais lādiņš arvien sabiedrību dzen uz priekšu, reizēm paraudams līdzi pa Interfrontes lanckai, gribam vai ne. LTF kļūmes prasās pēc labošanas, un nav nemaz tik viegli pateikt, kas bijis pareizi, kas nepareizi. Man viena no svarīgākām LTF iemācītām gudrībām šķiet, ka nekas pasaulē nav tik melns un balts vai tik vienkāršs kā izskatās sākumā.
Atbildīgi, cienīgi noteikt LTF nozīmi Latvijas liktenī droši vien ir tas pats, kas precizēt pašas Latvijas vietu uz pasaules garīgās kartes.
Autors ir Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, publicists
Komentāri (21)