Sadalītās skolas kā reveranss agresoram

Raksts tapis pēc runas starptautiskā konferencē “Izglītība, kas vieno”

Pirms gada jutos kā pēdējā (un vienīgā) mohikāne, kuru uztrauc sašķeltā izglītības sistēma, bet tagad lietas mainās. Tas, kas likās normāls un neizbēgams, tagad tāds vairs nešķiet.

Lai saprastu, kā veidojās šodienas segregētās izglītības sistēma Latvijā, ir jāatgriežas divdesmit gadu pagātnē 90.gados, kad Eiropas politiskā doma drudžaini meklēja mehānismus, kas uz karstām pēdām ar nemilitāriem līdzekļiem mazinātu bruņota konflikta iespējas. Miers ar militāriem instrumentiem tika nodrošināts, bet ar to nepietika un bija jāmeklē papildu iespējas, kas konfliktam neļautu uzliesmot. PSRS bija beigusi eksistēt, Dienvidslāvijas karš gāja uz beigām. Bija jauna, multilaterāla struktūra – Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, kura bija šo drošības instrumentu meklējumos.

Tādejādi starp Latvijas dezintegrētās izglītības arhitektiem nokļuva pirmais EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu lietās Makss van der Stūls. Latvija bija viena no valstīm, ar kurām komisārs strādāja „klusās diplomātijas” ietvaros. EDSO 1996.gada Hāgas rekomendācijas konkrētai tranzīta valstu grupai Latvijā tika uztvertas kā Svētie raksti. Rekomendācijas piedāvāja segregētu izglītības sistēmu ar bilingvālu valodas apmācību. Hāgas rekomendācijas tika rakstītas abu bijušo impēriju metropoļu – Serbijas un Krievijas nekaitināšanai.

Hāgas rekomendācijas van der Stūla mandātu apraksta sekojoši: “Viņa uzmanība, pirmkārt, ir fokusēta uz situācijām, kurās iesaistītas personas, kas pieder pie nacionālām/etniskām grupām, kuras sastāda skaitlisko minoritāti vienā valstī, bet vienlaiku sastāda arī skaitlisko vairākumu otrā valstī, tādejādi izraisot katras valsts valdības interesi un radot potenciālu starpvalstu spriedzes avotu.”

Tulkojot cilvēciskā valodā – segregēta izglītība tiek ieviesta, lai agresorvalsts netiek kārdināta izmantot bruņotu spēku.

Tā ir mana liriskā atkāpe, lai iznīcinātu mītu par rūpēm par visu zemju minoritāšu labklājību.

Netika ņemts vērā, ka bijusī valdošā etniskā grupa, kura pēkšņi kļuvusi par minoritāti, ir caurskalota ar citu ideoloģiju un vēsturisko mitoloģiju. Nebija izvērtēti potenciālie riski, ko šāda automātiska izglītības segregācija izraisīs nākotnē. Valdošā etniskā grupa, kas piepeši bija kļuvusi par minoritāti, palika tajā pašā skolu sistēmā ar vēlākām modifikācijām.

Latvija izvēlējās nodrošināt valsts apmaksātu izglītību ne tikai bijušajai valdošajai nācijai, bet veselam sarakstam citu minoritāšu. Tas bija neparasti Eiropai, dārgi, jauki, bet segregācijas mazināšanai tas neko nedeva. Gravitācijas mehānisms saglabājās un šo skolu beidzēji ārpus skolas un ģimenes vides pievienojās krievvalodīgajai, retāk latviešu pasaulei.

Tas bija dabiski – liela Latvijas iedzīvotāju grupa bija ieradusies vēsturiski pavisam nesen, un labticīgi ticēja visām impērijas priekšrocībām. Tā bija grupa ar jauktu etnisku identitāti, kas socializēja krieviski un nekad nebija jutusies kā minoritāte. Latvijas teriorijā PSRS laiku minoritāte, proti, latvieši apmainījās lomām ar mažoritāru masu. Tas bija abpusēji traumējoši. Lomu maiņa abām pusēm uzlika jaunus pienākumus un tiesības, ko neviena no tām nav spējusi pieņemt un realizēt.

EDSO pieeja izglītībai pēc 2002.gada etniskajiem nemieriem Maķedonijā un 2010.gada nemieriem Kirgīzijā ir mainījusies. Hāgas rekomendācijas tiek komentētas kā viedoklis, kurš tikai pausts konkrētos laikmeta apstākļos. Van der Stūls 1995.gadā uzsvēra, ka „izglītība ir ļoti svarīga, lai saglabātu un padziļinātu nacionālo identitāti”. Pašreizējais Augstais komisārs minoritāšu jautājumos Kurts Vollebeks šogad Skopjē – Maķedonijas parlamentā – sevi sauca par „integrētās izglītības čempionu” un uzsvēra, ka ir vajadzīgas kopīgas skolas. Citēju – „separētām skolām ir tieksme saglabāt etniskos stereotipus un aizspriedumus. Mums jārada kopīga telpa jauniešiem”.

Tomēr ir redzams, ka uz Latviju tik veselīgās Vollebeka rekomendācijas pagaidām nav tikušas attiecinātas. Varam paši izteikt minējumus, kādēļ, jo konflikta atražošanas mehānismi sadalītā izglītības sistēmā visur darbojas vienādi.

Tomēr domāju, ka ar izdzīvošanas instinktu apveltītai nācijai nevajag Vollebeku vai van der Stūlu, lai zinātu, kas ir jādara.

Protams, Krievijas politikas revanšistiskajiem spēkiem ir svarīgi, lai Latvijā paliek impēriskajiem centieniem uzticīga ideoloģiski kontrolēta jaunā paaudze. Bet šo jauno paaudzi Latvija viņiem ir pati uzdāvinājusi. Visupirms segregētās izglītības arhitekti bija šeit uz vietas. Gan valsts pārvaldē, gan patstāvīgi domāt nespējīgajā akadēmiskājā vidē, kura intelektuāli nekritiski barojās no 90. gadu neoliberālās domas. Cilvēki viedoja savas akadēmiskās un profesionālās karjeras, īpaši cerot uz siltiem ministriju krēsliem Latvijā un vēl siltākiem krēsliem Eiropas institūcijās.

EDSO Augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos institūcija izslimo segregēto skolu slimību, bet Latvija, kura kādreiz steidzās Hāgas rekomendācijas izpildīt izcilā veidā, kļūstot par segregēto skolu teicamnieci, patlaban izbauda segregācijas traģismu.

Latvijā esam dažādi: reliģija, kultūras un vēstures mantojums; vēstures interpretācija. Mediju telpa ir sadalīta. Latviskā mediju telpa, pateicoties savdabīgajai Latvijas likumdošanai un valsts attieksmei, atrodas uz izmiršanas robežas. Tā ir neliela valstī pieejamās informatīvās telpas daļa. Saglabājas un padziļinās segregācija darbavietās, jo segregētās skolas ir jau beigusi jauna paaudze, kura mēģina palikt savā dabiskajā etniski sadalītajā komforta zonā.

Vajadzība saglabāt skolā pierasto krievvalodīgo vidi ir radījusi jaunu diskriminēto grupu. Tā ir „politiski nekorekta” un Latvijas Cilvēktiesību aizstāvji par šo fenomenu kautrīgi nerunā. Tiek diskriminēti latviešu skolu beidzēji.

Darba sludinājumos tiem, kuru krievu valodas zināšanas nesasniedz dzimtās latviešu valodas zināšanu prasmi, proti, jaunās paaudzes latviešiem, tiek piedāvāti mazliet vairāk par pusprocenta no darba tirgus iespējām. Gandrīz visos sludinājumos krievu valoda tiek prasīta labā līmenī, proti, līmenī, kurā šo valodu latviešu skolās nepasniedz.

Krievu skolas patlaban sagatavo darbaspēku reālajam darba tirgum, turklāt pilnīgi par valsts līdzekļiem, bērnu vecākiem nemaksājot neko, faktiski veidojot priviliģētu skolu sistēmu. Kamēr jaunietis no Latvijas provinces nesekmīgi meklē darbu savā dzimtajā vietā un Rīgā, krievu skolu beidzēji šo laiku var sākt izmantot praksei vai reālam darbam, iegūstot daudz labāku karjeras attīstības atspērienu. Tas nodrošina jaunu fenomenu – nākotnes profesionālā elite būs krievu skolu beidzēji.

Tajā pašā laikā lauku reģionos un internetā darbojas kriminālas rekrutētāju grupas tieši šīs latviski runājošās grupas iesaistē gan cilvēktirdzniecībai, gan kriminālās aktivitātēs. Latvijas Cilvēktirdzniecības apkarošanas eksperti brīdina, ka 95% no upuriem ir latvieši vecumā no 18 līdz 21 gadam.

Krievu valodas prasība darbavietās visbiežāk nav saistīta ar darba raksturu. Tā ir etniskās komforta zonas saglabāšanas prasība. Cilvēki turpina savu skolā pierasto etniski sadalīto vidi tālāk savās darbavietās. Latviešu valodas zināšanas nenozīmē spēju sadarboties. Krievu skolas ir bagātīgi appludinātas ar Krievijā izdotām mācību, vispirms jau vēstures, grāmatām. 

Valodas mācīšana segregētā, ideoloģiski pretrunīgā sistēmā neatrisina problēmu. Ir radīta stikla siena, kas padara karjerpotenciālus darbus ārpus valsts sektora grūti pieejamus jaunajiem latviešiem. Ārpus mediju, izglītības, kultūras un nelielā valsts darba tirgus latviešu jaunietim iegūt darbu ir niecīgas. Tas ir kā ledus gabals no noveles ‘’Nāves ēnā”, kas kūst aizvien mazāks.

Vienīgā kopīgā XXI gadsimta Eiropai piemērotā, nediskriminējošā un vienojošā platforma ir izglītība. Neko oriģinālāku piedāvāt nevar. Tie nav beisbola klubi, hokeja klubi un kopīgie māla putniņu apkrāsošanas pulciņi. Tas nav birums ar sīkprojektiem, ko par Eiropas naudu finansē kāda ministrija.

Gan tiem, kas par to sapņo, gan tiem, kas ar to baida, jāsaka, ka skolas asimilāciju nerada. Ir daudz spēcīgu identitāšu platformu – ģimene, kultūra, vēsture, reliģija, mediji, valoda. Skola ir tikai viena no identitāšu platformām, bieži vienīgais kopīgais ķieģelītis visu citu daudzo individuālo ķieģelīšu vidū. Ja to izņems, siena var sabrukt.

Segregēta izglītība var likties ērta uz brīdi, bet tai ir pārāk daudz neglītu seku gan bērna, gan valsts nākotnē. Bērniem būs jadarbojas etniski jauktā vidē, un ir godīgi viņus šai videi sagatavot laikus. Saprātīga nacionāla valsts neveido neveselīgu situāciju ar paralēlām pasaulēm vienā ģeogrāfiskā teritorijā.

Autore ir komunikācijas risku analītiķe