Pussy Riot prāva: ar lielgabalu pa zvirbuļiem

Šī skaļā tiesas prāva parādīja Krievijas tieslietu sistēmas neatkarības trūkumu un Krievu pareizticīgās baznīcas saaugšanu ar varu

Maskavas tiesas prāvas pret pankgrupu “Pusy Riot” aktīvā fāze ir beigusies. Negaidīti visiem tiesas procesa dalībniekiem tiesnese pēc apsūdzēto pēdējā vārda uzklausīšanas paziņoja par pārtraukumu uz deviņām dienām. Spriedums par Marijas Aļohinas, Jekaterinas Samusevičas un Nadeždas Tolokoņņikovas akciju Kristus Pestītāja dievnamā 21.februārī tiks nolasīts 17.augustā. Jaunās sievietes tiek apsūdzētas huligānismā.

Krievijā ik dienas notiek liels daudzums huligānisma aktu, bet šis ir īpašs gadījums. Tiesas prāva kārtējo reizi atgādina par vismaz divām nozīmīgām tendencēm kaimiņvalstī – Krievijas tieslietu sistēmas neatkarības trūkumu un Krievu pareizticīgās baznīcas (KPB) saaugšanu ar varu.

(Ne)taisnā tiesa

Pēc tā, kā prāvas gaitā uzvedās tiesnese, liekas, ka jau sākumā viņa bija nostājusies apsūdzības pusē, turklāt apsūdzētajām radītie apstākļi līdzinās spiediena izdarīšanai. Kopš 20.jūlija tika vestas uz tiesu, bez brokastīm, ceļoties ap pieciem, sešiem no rīta. Meitenes žurnālistiem stāsta, ka tiesas sēdes parasti ilga aptuveni divpadsmit stundu, lai gan Krievijas kriminālprocesuālais kodekss nosaka, ka sēde nevar ilgt vairāk par astoņām stundām dienā. Pusdienām – pusstunda, tualetei – divreiz dienā pa piecām minūtēm. Turklāt Marija Aļohina “The New Times” žurnālistei norāda, ka apsūdzētajām nav pietiekama laika konsultēties ar saviem advokātiem, procesam ir jāgatavojas pārsvarā naktī. Atgriešanās no tiesas dažkārt ilgst 3-4 stundas, līdz ar to jaunās sievietes ir novārgušas un neizgulējušās.

Gan cietušie, gan viņu advokāti, gan tiesnese tiesas sēdēs daudz runāja par piedošanu un grēku nožēlu. No runātā ir redzams, ka daļa procesa dalībnieku īsti nesaprot, ka apsūdzētās tiek tiesātas par huligānismu, kas ir pilsoņu miera un drošības apdraudējums, nevis Dieva zaimošanu.

Tiesā var ņemt vērā meiteņu atvainošanos, bet nevar prasīt grēku nožēlu jeb atgriešanos no grēkiem (pokojaņije), kas ir reliģiska kategorija.

Ticīgo jūtu aizskaršana ir gan arī sodāma Krievijā, tomēr ne pēc Krimināllikuma, bet gan atbilstoši Krievijas Administratīvo pārkāpumu kodeksam. Tas paredz mazākus sodus, līdz ar to nekāda iecerētā paraugprāva neizdotos.

Prokurors ir pieprasījis trīs gadus brīvības atņemšanas, nevis maksimāli iespējamo, norādot, ka ir jāņem vērā apsūdzēto personības. Bet pat trīs gadi izskatās neadekvāti liels sods reāli nodarītajam. Zīmīgi, ka cariskās Krievijas laikā, kad pareizticība bija valsts reliģija, par dievkalpojuma traucēšanu varēja sodīt ar arestu no trim nedēļām līdz trim mēnešiem. “Komersant.ru” norāda, ka visa meiteņu reālā darbība dievnamā ilga aptuveni minūti, ālēšanās ar mūziku tika samontēta vēlāk un ievietota internetā. Apsargs sievietes vienkārši izveda ārā, pat neizsaucot policiju. Arests sekoja tikai kā reakcija uz videoklipu.

Lietas politiskais aspekts tiesā tika noklusēts, pie katras Putina pieminēšanas tiesnese un prokurors reaģēja asi. Tomēr politiskā dimensija ir ļoti svarīga. Nadežda Tolokoņņikova norāda, ka meitenes ir uzstājušās pret to, ka „patriarhs Kirils piedāvāja ticīgajiem balsot par Putinu, kurš iznīcina pilsoniskās brīvības valstī.” Meitenes norāda, ka nav vēlējušās aizskart ticīgo jūtas, bet gan norādīt uz problēmu – Krievijas pareizticīgās baznīcas (KPB) pārlieku lielo saikni ar varas eliti un Putinu personīgi. Marija Aļohina “The New Times” teica, ka „situācija, kuru mēs radījām ar savu akciju, palīdz cilvēkiem daudz skaidrāk saprast Baznīcas institūta saaugšanu ar specdienestiem. Baznīcas institūta – ar varu un Putinu. Tas viss ir iznācis virspusē.”

Tiesu neatkarība – grēks

Kādā preses konferencē Itālijas premjers Berluskoni steidzās aizstāvēt Putinu, norādot, ka Krievijā reāli pastāvot varas dalīšana, proti, tiesu vara ir atdalīta no izpildvaras. Tomēr praksē vēl ir tāls ceļš ejams, lai minētais tiktu pilnā mērā īstenots. Balstoties uz 2000.gada „KPB sociālās koncepcijas pamatiem”, Baznīcas un sabiedrības attiecību Sinodiālās nodaļas 1. priekšsēdētājs Vsevolods Čaplins 2007.gadā publicēja rakstu „Pareizticīgās civilizācijas pieci postulāti”, kurā kā trešo pareizticīgās civilizācijas pamatvērtību norādīja “baznīcas, tautas un valsts vienotību”. No Bizantijas mantoto Baznīcas un valsts varas vienotību pareizticīgā tradīcija sauc par simfoniju jeb saskaņu. Atbilstoši sim principam baznīca glābj nemirstīgās kristiešu dvēseles, bet par grēcīgajām miesām rūpējas laicīgā imperatora vara.

Kā ideālo politisko iekārtu pareizticība uzskata monarhiju, kuras galva ir Dieva svaidīts cars (pomazaņņik Božij). Trešais postulāts nozīmē arī jebkādas politiskās un ekonomiskās konkurences nepieņemšanu. Tādējādi gan varas dalīšana, gan konkurence starp partijām un interešu grupām nav atbalstāma no pareizticības perspektīvas. Vsevolds Čaplins norāda, ka Pareizticīgajā baznīcā jebkāda šķelšanās ir grēks.

Krievijas pareizticīgā baznīca visu valsti gribētu redzēt kā savu draudzi, bet realitāte taču atšķiras no vēlamā! Vai ticības jautājumi būtu uzspiežami ar valsts varas palīdzību?

KPB un vara: apbusējais izdevīgums

Lai gan 1997.gada likumā, kas nosaka reliģisko organizāciju darbības tiesisko pusi, ir skaidri norādīts, ka Krievijas Federācija ir laicīga valsts (svetskoje gosudarstvo) un „nekāda reliģija nevar tikt uzskatīta par valsts vai obligāto reliģiju”, tomēr KPB pakāpeniski virza sevi par valsts reliģiju de facto.

Varas uz KPB ciešā saikne Krievijā tiešām tiek arvien vairāk nostiprināta. Pirms dažiem mēnešiem KPB galva patriarhs Kirils saņēma ofisu Prezidenta administrācijas telpās – Kremlī. Nekas nav dzirdēts par līdzīgu pretimnākšanu citām Krievijas t.s. tradicionālajām konfesijām – islāmam, budismam un jūdaismam. KPB ir noslēgti sadarbības līgumi ar Izglītības ministriju, Veselības ministriju, Iekšlietu un Aizsardzības ministrijām. Pareizticīgās kapelas ir ierīkotas Federālā Drošības dienesta Maskavas birojā, kā arī Krievijas diplomātiskajās pārstāvniecībās ārvalstīs. Atšķirībā no citām konfesijām KPB ir atvieglota piekļūšana ieslodzījuma vietām, skolām un slimnīcām. KPB ir vairāk delegātu pie Prezidenta administrācijas izveidotajā padomē sadarbībai ar reliģiskajām organizācijām: KPB – četri, pārējām – pa vienam.

Reģionālajā un pašvaldību līmenī arī KPB saņem zināmas neformālas privilēģijas. Maskavas mērija ir piešķīrusi finansējumu dievnamu atjaunošanai, bet protestantu draudzes sastopas ar administratīva rakstura problēmām, komunicējot ar pašvaldībām.

Neskatoties uz nozīmīgo valsts atbalstu KPB, šajā sadarbībā galveno lomu tomēr spēlē oficiālā vara. Tas, ka KPB 1997.gada likumā netiek nodrošinātas oficiālas privilēģijas salīdzinājumā ar citām t.s. tradicionālajām reliģijām, dod Krievijas varai iespēju atbalstīt KPB neoficiāli, bet nesaspīlējot attiecības ar citām konfesijām. Turklāt neoficiālais atbalsts padara KPB atkarīgāku no varas pārstāvju labvēlības. Politiskā elite par atbalstu prasa savu daļu – centralizētās varas atbalstīšanu, līdzdalību ārpolitikas īstenošanā, gan tautiešu politikā, gan apšaubot cilvēktiesību un demokrātijas normu universālumu ANO līmenī.

Jaunās sievietes izdarīja pārkāpumu, tomēr šī akcija atgādināja pasaulei, kas notiek Krievijā, ja kāds met izaicinājumu pie varas esošajiem.

Pēc jauno sieviešu pēdējā vārda ir redzams, ka varai nav izdevies viņas iebiedēt. Līdz 17.augustam tiesas spriedēji varēs apsvērt ieguvumus un zaudējumus no viena vai otra lēmuma. Diezvai tiesa lems, vadoties tikai pēc likuma burta un gara. Ārvalstu uzmanība šai lietai ir tik liela, ka Kremlī var lemt par maigāku sodu. „Telefontiesa” Krievijā joprojām darbojas, visdrīzāk spriedums būs Kremļa, KPB un tiesas kopdarbs, jo šķelšanās varā taču ir grēks…

Autors ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors