Vai trīs meitenes gāzīs Putinu?

Trīs meitenes pārlauzīs sprandu tirānam. Lieta, kura mainīs vēsturi. Panku grupa izšķirs Putina režīma likteni un noteiks Krievijas valsts nākotnes virzību. 

Tā Krievijā un citur pasaulē tiek vērtēta tiesas prāva, kas pirmdien sākās Maskavā pret grupas “Pussy Riot” dalībniecēm.

“Noziegums”, kuram jau piecus mēnešus pievērsta pasaules uzmanība, notika 21.februārī un ilga apmēram vienu minūti. Piecas košās kleitās un zeķbiksēs tērpušās jaunas sievietes iegāja Kristus Pestītāja katedrālē Maskavā un altāra priekšā lēkādamas, pārmezdamas krustus un gorīdamās mēģināja nodziedāt “panku lūgšanu Dievmātei”, lai “padzen Putinu”. Apsargi viņas tūlīt pat aizturēja un izraidīja no baznīcas. Atbraukusī policija pat neuzskatīja par vajadzīgu ierosināt lietu.

Taču, kā vienam no vēlāk pratinātajiem stāstījis izmeklētājs, You Tube ievietoto akcijas videoierakstu noskatījies arī Krievijas patriarhs Kirils un piezvanījis prezidentam Vladimiram Putinam. 3.martā divas no “lūgšanas” dalībniecēm – Nadeždu Tolokoņņikovu un Mariju Aļehinu – aizturēja Federālā drošības dienesta darbinieki. 16.martā tika arestēta Jekaterina Samuceviča, kuru pirms tam pratināja kā liecinieci. Visas trīs ir apsūdzētas “reliģiskā naida motivētā huligānismā” un kopš tam ir turētas apcietinājumā. Viņām draud līdz pat septiņiem gadiem ilgs cietumsods.

Paraugprāva

Nav šaubu, ka “Pussy Riot” akcija baznīcā varēja aizskart ticīgo cilvēku jūtas. Pašas apsūdzētās atzīst, ka viņu rīcība varētu būt bijusi “ētiska kļūda”, un ir atvainojušās tiem, kuriem tā šķita aizvainojoša.

Taču tāpat nav šaubu, ka ne jau aizskartas reliģiskās jūtas liek Putina režīmam tik nesamērīgi bargi vērsties pret trim sievietēm, kuru izdarītais jebkurā demokrātiskā valstī tiktu kvalificēts kā uzskatu un izpausmes brīvība, un kuras sliktākajā gadījumā varbūt saņemtu naudas sodu par sabiedriskās kārtības traucēšanu.

Pašreizējā Krievijas valsts vara padarījusi šo atgadījumu par savas autoritātes pārbaudījumu. Piecus mēnešus valsts kontrolētie mediji nemitīgi demonizējuši apsūdzētās kā valstij un pasaules kārtībai bīstamu ļaunumu. Šīs propagandas kampaņas toni labi raksturo viena no valsts apsūdzības uzturētājiem paziņotais, ka apsūdzētās esot paša Sātana vadītas slepenas “pasaules valdības” aģentes. Līdzīgi acīmredzot tiks atspoguļota arī pirmdien sāktā tiesas prāva. Žurnālistiem nav ļauts atrasties tiesas zālē, solītā tiesas sēžu translācija internetā pēc prokurora pieprasījuma atcelta, medijiem ir aizliegts citēt prāvas dalībnieku teikto.

Ar kodolieročiem bruņotas impērijas vadoņiem, neņemot vērā ne starptautiskās sabiedrības viedokli, ne pat tikai formālu tiesiskuma šķitumu, ir tik svarīgi izrēķināties ar viņiem necieņu izrādījušajām sievietēm, it kā viņas reāli apdraudētu viņu varu un valsts pamatus. Un uzreiz tam tiešām ir sakars gan ar viņu varas pamatiem, gan visu, kas pašreizējam režīmam ir vissvarīgākais.

Šī ir Krievijai svarīgākā politiskā tiesas prāva kopš Mihaila Hodorkovska notiesāšanas. Tikai  pašreizējā skar ikvienu Krievijas pilsoni. Izrēķināšanās ar Hodorkovski bija vēstījums visiem oligarhiem, ka tiem būs vai nu jādalās mantā un jāsadarbojas ar Putinu un viņa čekistu brigādi, vai nu jāsēž cietumā. “Pussy Riot” dalībnieču tiesāšana ir vēstījums visiem, ka cietumā var nonākt jebkurš un ikviens.

Līdzīgi kā Staļina režīma trīsdesmitajos gados sarīkotajās “tīrīšanās” un paraugprāvās, kad apcietinātajiem bija jāmokās neziņā, kāpēc nežēlastībā krituši tieši viņi, bet asiņainās ruletes neskartajiem bija tikpat mokoši jādomā, kāpēc viņi vēl ir brīvībā, arī tagad baznīcas incidentā iesaistītie ir neizpratnē, kāpēc no desmit grupas dalībniecēm uz tiesas sola nosēdinātas tikai trīs un tieši šīs. Un ciktāl vara ir gatava vērsties pret pārējām. Un vai arī pret viņu atbalstītājiem, kuri todien bija baznīcā? Un pret citiem, kuri Krievijas valdnieku ieskatā būs kaut kā izrādījuši viņiem necieņu un nelojalitāti? Varas atbilde ir – pret jebkuru, un jums nebūs iepriekš zināt, kurš būs nākošais.

Diktatoru nolemtība

Otrdien Izmeklēšanas komisija uzrādīja apsūdzību vienam no Krievijas opozīcijas līderiem Aleksejam Navaļnijam. It kā Navaļnijs, būdams Kirovas apgabala gubernatora sabiedriskais padomnieks, organizējis valsts uzņēmumam “Kirovļes” piederošo mežu nozagšanu. Par šādu noziegumu viņam draud cietumsods līdz desmit gadiem. Tas ir atgādinājums, ka “Pussy Riot” protesta akcija un varas vēršanās pret tās dalībniecēm nav atsevišķs incidents vai pārpratums.

Akcija baznīcā februārī bija tikai epizode plašajos protestos Maskavā un citās Krievijas pilsētās pēc prezidenta troņa nodošanas atpakaļ Putinam, ko daudzi Krievijas pilsoņi uzskata par neleģitīmu un zīmi, ka Krievija kļūst par diktatūru. Vara vērsās pret desmitiem protestu dalībnieku, kurus uzskatīja par to organizētājiem. Bet nupat ir pieņēmusi virkni likumu – par interneta cenzūru, par nevalstisku organizāciju kā “ārvalstu aģentu” reģistrēšanu, par nomelnošanas kriminalizēšanu, par soda naudu daudzkārtēju palielināšanu nelikumīgu sapulču un mītiņu organizētājiem -, kuri liecina par Kremļa apņēmību turpināt piegriezt skrūves.

Absurdajā prāvā pret feministisko pankgrupu valsts vara aizgājusi pārāk tālu, lai varētu piekāpties, pat ja to gribētu. Taču Putins labi zina, ko dara. Režīma strauji krītošā popularitāte un arvien lielākas Krievijas sabiedrības daļas sajūta, ka viņa vara ir neleģitīma, neatstāj valdniekam citu izvēli kā vien rīkoties kā visiem diktatoriem, kuriem zūd sabiedrības atbalsts – arvien pastiprinot represijas.

Paradoksāli, taču varbūt vislabāk tiklab Maskavā notiekošās tiesas prāvas iemeslus, kā arī ieskatu Putina režīma un arī Krievijas nākotnes sliktākajā scenārijā sniedzis ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, pagājušo sestdien kārtējo reizi aizstāvēdams Sīrijas prezidenta Bašara al Asada režīma brutālo vēršanos pret opozīciju un ikvienu, kas gadās ceļā tā raidītajām lodēm.

Norādījis, ka bruņoti opozīcijas grupējumi ieņem pilsētas un mēģina izveidot “bufera zonas” pārejas valdībai, Lavrovs, pašaprāt, retoriski vaicāja: “Kā var gaidīt, ka Sīrijas valdība pateiks – jā, uz priekšu, gāziet mani? Tas nav reālistiski – ne tāpēc, ka mēs turamies pie šā režīma, bet gan tāpēc, ka tā tas vienkārši nestrādā.”

Diktatori vienkārši neatdod varu. Lavrova empātija pret Asadu reizē ir arī netieša Krievijas pašreizējās varas nedemokrātiskuma atzīšana. Un arī atzīšanās, ka pilsoņiem ir iemesls uzskatīt to par neleģitīmu. Taču diemžēl arī apsolījums, ka nepieciešamības gadījumā Putins rīkosies līdzīgi kā Asads.

Puspliks supermačo Putins – austrumu cīņu meistars, rumaku savaldītājs un tīģeru šāvējs – ir neatgriezeniski noiets etaps pašreizējā Krievijas valdnieka un pavalstnieku attiecībās. Vietā nāk Putins – rupjš tēviņš, kas piekauj sievietes. Režīms vairs negaida tautas cieņu un apbrīnu, tikai bailes un pakļaušanos. Tādā ziņā “Pussy Riot” tiesāšana būs svarīgs pavērsiena punkts – vai sabiedrība kārtējo reizi Krievijas vēsturē piekritīs nobīties un klausīt dūrei, vai šajā reizē tomēr vairs ne.