Starptautiskais aizdevums Latvijai

2008.gada decembrī Latvija vienojās ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) un Eiropas Komisiju (EK) par palīdzības programmu, kuras ietvaros Latvijai trīs gadu laikā bija iespējams saņemt 7,5 miljardu eiro aizdevumu. Lielāko aizdevuma daļu bija gatava piešķirt EK (3,1 miljards eiro) un SVF (1,7 miljardi eiro), tomēr aizdevēju klāsts bija gana plašs – ar mazākām aizdevuma summām bija gatava piedalīties arī Zviedrija, Dānija, Somija, Norvēģija, Igaunija, Pasaules Banka, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Čehijas Republika un Polija.

Programmas mērķis bija stabilizēt Latvijas budžetu un finanšu sektoru, kā arī nodrošināt, lai valsts izpilda nepieciešamos kritērijus eiro ieviešanai. Gan Latvijas lēmums saglabāt lata kursu pret eiro, gan daudzi aizdevēju izvirzīti nosacījumi izraisīja strīdus par izvēlētā ceļa pareizību gan pašā Latvijā, gan ārzemēs, tomēr Latvija starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros ir spējusi atjaunot ekonomisko izaugsmi un atgūt finanšu tirgu uzticību. 2011.gada beigās programma tika noslēgta, Latvijai no pieejamā finansējuma izmantojot tikai daļu – 4,5 miljardus eiro.

Saturs

1. Kā Latvija nonāca līdz krīzei 

2. Pirmā vienošanās 

2.1. Latvijas apņemšanās 

2.2. Izpilde 

3. Otrā vienošanās 

3.1. Latvijas apņemšanās 

3.2. Izpilde 

4. Trešā vienošanās 

4.1. Latvijas apņemšanās 

4.2. Izpilde 

5. Ceturtā vienošanās 

5.1. Latvijas apņemšanās 

5.2. Izpilde 

6. Piektā vienošanās 

7. Programmas noslēgums 

8. Parāda atmaksa

1. Kā Latvija nonāca līdz krīzei

No 2004. līdz 2007.gadam Latvija piedzīvoja ļoti strauju ekonomikas izaugsmi, kuras laikā iekšzemes kopprodukts (IKP) salīdzināmās cenās pieauga par gandrīz 50%, padarot Latviju par visstraujāk augošo tautsaimniecību Eiropas Savienībā gan 2005., gan 2006.gadā. Izaugsmi dzina nekustamā īpašuma bums, kuru darīja iespējamu milzīgs kreditēšanas pieaugums un ar to saistītais nekustamo īpašumu cenu sprādziens. Valdība, kurai bija iespēja bremzēt nekustamā īpašuma „burbuļa” veidošanos, piemēram, pārskatot nekustamā īpašuma nodokļa politiku, to nedarīja. Līdztekus pieauga arī algas – 2004.gada janvārī strādājošo vidējā darba samaksa bija 190 lati, bet augstākajā punktā 2008.gada decembrī sasniedza 526 latus.

Uz patēriņu balstītajai izaugsmei līdzi nāca aizvien pieaugošas cenas. Pēc relatīvi mērena perioda no 1998.gada vidus līdz 2004.gada sākumam, kad inflācija ne reizi nepārsniedza 4%, tā sāka aizvien vairāk paaugstināties, līdz 2008.gada maijā sasniedza kulmināciju – cenas, salīdzinot ar iepriekšējā gada maiju, bija pieaugušas par veseliem 17,9%. Latvijas tekošā konta deficīts – tas rāda, ka valsts vairāk iepērk no ārzemēm nekā pārdod uz ārzemēm – sasniedza biedējošu līmeni, 22,5% no IKP. Savukārt Latvijas bruto parādsaistības (gan valsts, gan privātās) ārzemju kreditoriem 2007.gadā sasniedza 128% no IKP.

Jau 2005.gadā SVF brīdināja, ka Latvijai draud pārkaršana, taču pēc Einara Repšes valdības krišanas 2004.gada pavasarī nekas netika darīts ekonomikas atvēsināšanai. Nekustamo īpašumu spekulācijas neaplika ar nodokļiem, un, pretstatā Igaunijai, valdība nerūpējās par budžetu ar pārpalikumu un naudas līdzekļu rezervēm, kuras izmantot brīdī, kad ekonomiskais cikls pavērsīsies lejup. Tā vietā gan Induļa Emša, gan abas Aigara Kalvīša valdības iedzīvināja Aināra Šlesera iepriekš definēto „gāzi grīdā” politiku.

2007.gada aprīlī nekustamo īpašumu tirgus cenas sasniedza maksimumu. Tam sekoja cenu lejupslīde, un Latvijas ekonomikā ieplūda aizvien mazāk aizdevumu, lai finansētu celtniecību un nekustamo īpašumu darījumus. Līdzekļu samazinājums sāka ietekmēt arī citas jomas. 2008.gada sākumā sāka samazināties nodokļu ieņēmumi, un 2008.gada vidū pirmo reizi ilgākā laikā valdība iesniedza Saeimai budžeta grozījumus, kas paredzēja nevis izdevumu pieaugumu, bet gan samazinājumu.

Arī Eiropā un ASV ekonomika 2007.gada vidū bija sākusi buksēt, taču ASV investīciju bankas „Lehman Brothers” bankrots 2008.gada 15.septembrī pārvērta lejupslīdi par sen neredzētu finanšu krīzi, kuras laikā strauji samazinājās dažādu vērtspapīru tirgus cena. Latviju tiešā veidā šī krīze ietekmēja oktobrī, kad sāka izplatīties baumas, ka valsts otrā lielākā banka „Parex banka” nespēs norēķināties ar saviem ārvalstu finansētājiem. No „Parex bankas” sāka strauji aizplūst nauda. No augusta beigām līdz novembrim no tās tika izņemta ceturtdaļa depozītu. Pamatojot to ar bažām par Latvijas finanšu sistēmas stabilitāti, Ivara Godmaņa valdība 2008.gada 8.novembrī pieņēma lēmumu pārņemt 51% „Parex bankas” akciju un garantēt bankas sindicēto kredītu atmaksu. Valsts kase noguldīja „Parex bankā” 350 miljonus latu (vairāk nekā 2% no IKP), bet valsts saistības sakarā ar bankas 2009.gadā atmaksājamajiem sindicētajiem kredītiem varēja pieaugt līdz gandrīz 1 miljardam eiro.

Latvijai tādas naudas nebija, un valdība bija spiesta meklēt palīdzību pie starptautiskajiem aizdevējiem.

2. Pirmā vienošanās

Politiķiem par aizdevuma lūgumu nebija vienprātības, un vienošanās panākšanā iesaistījās arī toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers, pēc kura iniciatīvas 2008.gada 10.decembrī tika noslēgta tā sauktā Adventes vienošanās, kurā Tautas partijas, „Saskaņas centra”, Zaļo un Zemnieku savienības, Latvijas Pirmās partijas un partijas „Latvijas ceļš”, kā arī „Pilsoniskās savienības” un „Tēvzemei un brīvībai/LNNK” Saeimas frakciju vadītāji atbalstīja vienošanos par budžeta izdevumu un ieņēmumu līdzsvarošanu un aizņemšanos no SVF, lai valsti glābtu no bankrota. 11.decembrī par aizdevumu lēma Saeimā. Tādējādi 2008.gada nogalē Latvija lūdza finanšu palīdzību un uzsāka starptautiskā aizdevuma programmu.

Ar diviem lielākajiem aizdevējiem – EK un SVF – visā programmas gaitā tika slēgtas vienošanās. Latvijas un EK vienošanās tika fiksēta Saprašanās memorandā (Memorandum of understanding) un tā papildinājumos, savukārt SVF Latvija sūtīja Nodomu protokolus (Letter of Intent jeb LOI). Pirmais Nodomu protokols tapa 2008.gada 18.decembrī, Sākotnējais Saprašanās memorands – 2009.gada 28.janvārī, un no Latvijas puses šos dokumentus parakstīja Ministru prezidents Ivars Godmanis, finanšu ministrs Atis Slakteris, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kā arī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētāja Irēna Krūmane.

Eiropas Savienības Padome pieņēma lēmumu Latvijai piešķirt vidēja termiņa finanšu palīdzību 3,1 miljarda eiro apmērā, SVF piekrita aizdot 1,7 miljardus eiro, Skandināvijas valstis (Zviedrija, Dānija, Somija, Norvēģija un Igaunija) kopā piekrita piešķirt 1,9 miljardus eiro, Pasaules Banka – 0,4 miljardus eiro, bet Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Čehija un Polija kopā – 0,4 miljardus eiro. Tādējādi kopumā finanšu palīdzība Latvijai līdz 2011.gada pirmajam ceturksnim varēja sasniegt 7,5 miljardu eiro jeb aptuveni 5,3 miljardu latu apmēru.

2.1. Latvijas apņemšanās

Šī finanšu palīdzība tika piešķirta Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes programmas atbalstam, un tās mērķi bija ar konkrētu pasākumu īstenošanu samazināt esošo nelīdzsvarotību, tajā skaitā samazinot tekošā konta deficītu, lielās izmaksas un inflāciju, tādējādi nodrošinot ilgtspējīgu konverģenci un pēc iespējas ātrāku iestāšanos eirozonā.

Eiro kā mērķi izvēlējās Latvijas valdība, lai gan ekonomistiem – gan pašmāju, gan ārzemju – bija atšķirīgi uzskati par to, vai pareizāks ceļš būtu iekšējā vai ārējā devalvācija, kas nozīmētu lata vērtības atsaisti no eiro un tai sekojošu strauju lata vērtības kritumu. No vienas puses, lata devalvācijas gadījumā potenciāli varēja būt iespējams izvairīties no sabiedrībai sāpīgiem budžeta konsolidācijas pasākumiem, un daļa vietējo uzņēmēju izmaksu samazinājuma dēļ varēja kļūt konkurētspējīgāki ārvalstīs, kas veicinātu eksportu. No otras puses, devalvācijas gadījumā Latvijas uzņēmējiem palielinātos izmaksas par visām importētajām izejvielām, tostarp degvielu, kas konkurētspēju samazinātu, palielinātos inflācija, un pirktspējas samazinājumu izjustu visi sabiedrības locekļi. Iekšējās devalvācijas gadījumā ir iespējams izvērtēt, kuras sabiedrības grupas vairāk pasargāt, un, īstenojot pareizus pasākumus, iespējams veicināt reformas tajās jomās, kur tās nepieciešamas, uz ko ārējā devalvācija nemotivē.

Debates par Latvijas valdības izvēlētā virziena pareizību turpinājās visu aizdevuma programmas laiku. Arī starp aizdevējiem nebija vienprātības – SVF uzskatīja, ka lata devalvācija ir nepieciešama, bet piekāpās Latvijas un citu aizdevēju nostājai un piekrita atbalstīt programmu, kuras mugurkauls ir lata piesaiste eiro.

Tomēr apņēmība nepieļaut lata devalvāciju neizbēgami lika īstenot daudzus nepatīkamus iekšējās devalvācijas pasākumus, par kuriem Latvijai bija jāatskaitās aizdevējiem. Starptautiskā aizdevuma programma paredzēja naudu piešķirt nevis vienā, bet vairākos maksājumos, un katra nākamā maksājuma priekšnoteikums bija iepriekšējo solījumu izpilde. Parakstot pirmo vienošanos, Latvija apņēmās īstenot daudz pasākumu. Daļa no tiem attiecās uz izmaiņām procedūrās, piemēram, pastiprinot Finanšu un kapitāla tirgus komisijas spēju pārraudzīt finanšu sistēmu un atvieglojot maksātnespējas procedūras, tomēr daudzas konkrētas apņemšanās bija saistītas ar budžeta konsolidāciju. Tostarp Latvija apņēmās: 2009.gadā samazināt vidējo atlīdzību valsts pārvaldē (arī pašvaldībās, valsts aģentūrās un valsts kapitālsabiedrībās) vismaz par 15% un vēl par 2% 2010.-2011.gadā; samazināt valsts pārvaldē strādājošo skaitu par 10% līdz 2009.gada jūnijam; likvidēt prēmijas, atvaļinājuma pabalstus, vadības līgumus, piemaksas par darbu paaugstinātas intensitātes apstākļos un līdzīgus maksājumus; samazināt subsīdijas (izņemot sociālo atbalstu) un izdevumus par precēm un pakalpojumiem.

Saeima jau 2008.gada 14.novembrī bija apstiprinājusi valsts budžetu 2009.gadam, tomēr tas bija balstīts uz neadekvātām makroekonomiskajām prognozēm, tāpēc pieņemto budžetu steidzami vajadzēja grozīt. 11.decembrī Saeima apstiprināja 2009.gada budžeta grozījumus, paredzot valdības fiskālo deficītu (izņemot iespējamos finanšu sistēmas atbalsta pasākumus) mazāku par 5% no IKP – šāds budžeta deficīts tika apsolīts arī aizdevējiem un prasīja korekciju par apmēram 7 procentpunktiem no IKP, salīdzinot ar novembrī pieņemto budžetu.

Valdība izlēma gaidāmo ieņēmumu samazinājumu daļēji kompensēt ar nodokļu palielinājumu, proti, no 2009.gada par 3 procentpunktiem līdz 21% palielināt PVN standartlikmi, no 5% līdz 10% palielināt PVN samazināto likmi un piemērot to mazākam kategoriju skaitam, palielināt arī akcīzes nodokli degvielai, alkoholam, bezalkoholiskajiem dzērieniem un kafijai, vienlaikus gan samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi par 2 procentpunktiem līdz 23%.

Jau pirmā vienošanās paredzēja, ka no 2010.gada tiks ieviests 10% nodoklis visiem kapitāla ienākumiem, kā arī tiks palielināts nekustamā īpašuma nodoklis, atceļot atbrīvojumus, lai paplašinātu nodokļu bāzi. Tobrīd, 2008.gada beigās, Latvija apņēmās, ka arī 2010.gada budžeta deficīts būs zem 5% no IKP (saskaņā ar ESA 95 metodoloģiju – Latvijā budžeta deficītu rēķina pēc citas metodoloģijas, tāpēc nepieciešami pārrēķini), savukārt jau 2011.gada budžeta deficītu bija paredzēts samazināt līdz 3% no IKP – lai izpildītu Māstrihtas kritērijus.

Papildus Latvija lūdza Pasaules Bankas tehnisko palīdzību plašu reformu veikšanai izglītības, civildienesta, valsts pārvaldes un veselības aprūpes sistēmā.

2.2. Izpilde

Ekonomiskā realitāte gan izrādījās daudz skarbāka par cerēto, un Latvija bija spiesta atzīt, ka krīze ir daudz dziļāka, nekā bija plānots, lūdzot starptautisko aizdevumu. 2009.gada budžeta grozījumi tapa, balstoties uz prognozi, ka IKP salīdzināmajās cenās 2009.gadā samazināsies par 5%. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka šāds scenārijs ir utopisks – prognoze tika mainīta uz dramatisku 18% IKP samazinājumu. Tas likumsakarīgi nozīmēja, ka 2009.gada budžets jāgroza vēl vienu reizi, lai samazinātu gaidāmo deficītu, bet ar šī uzdevuma izpildi Latvija nesteidzās.

Martā krita Ivara Godmaņa valdība, un savu pirmo Ministru kabinetu sastādīja Valdis Dombrovskis. Latvija marta beigās neizpildīja kritērijus, ko pati starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros bija apņēmusies pildīt. Politiķi uzsvēra, ka valdības maiņas dēļ Latvijai nepieciešams papildu laiks budžeta grozījumu sagatavošanai, bet aizdevējus politiķu neizdarība neapmierināja, un viņi uzstāja uz budžeta grozījumu pieņemšanu, lai Latvija varētu saņemt turpmākos finanšu pārskaitījumus.

Situācija attīstījās līdz kritiskai, un Latvijai reāli draudēja maksātnespēja. Strīdi starp valdības locekļiem, koalīcijas politiskajiem spēkiem un sociālajiem partneriem turpinājās tik ilgi, ka toreizējam Valsts prezidentam Valdim Zatleram nācās ierasties Ministru kabineta ēkā un kļūt par vidutāju sarunās. 11.jūnija vakarā sarunu procesā iesaistītās puses beidzot parakstīja politisku vienošanos par būtiskākajiem 2009.gada budžeta grozījumu saturiskajiem jautājumiem.

Vienošanās paredzēja samazināt 2009.gada valsts budžeta deficītu par 500 miljoniem latu, īstenojot daudz sabiedrībai netīkamu priekšlikumu, to skaitā: par 10% samazināt vecuma un izdienas pensijas; par 70% samazināt vecuma pensijas strādājošajiem; par 10% samazināt ģimenes valsts pabalstu un vecāku pabalstu; par 30% samazināt ministriju centrālos aparātus; par 20% samazināt izdevumus atlīdzībai valsts pārvaldē; trīskārt – no 90 līdz 35 latiem – samazināt ar iedzīvotāju ienākumu nodokli neapliekamo minimumu; palielināt akcīzes nodokli alum un stiprajam alkoholam; palielināt azartspēļu nodevu un nodokli u.c.

Vienošanos parakstīja: partijas „Jaunais laiks” vārdā Solvita Āboltiņa, Tautas partijas vārdā Mareks Segliņš, apvienības TB/LNNK vārdā Kaspars Gerhards, partijas „Pilsoniskā savienība” vārdā Anna Seile, Zaļo un zemnieku savienības vārdā Augusts Brigmanis, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vārdā Pēteris Krīgers, Latvijas Darba devēju konfederācijas vārdā Elīna Egle, Latvijas Pašvaldību savienības vārdā Andris Jaunsleinis, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vārdā Žaneta Jaunzeme – Grende un Latvijas Pensionāru federācijas vārdā Aina Verze.

Lai gan starp budžeta grozījumu pasākumiem bija arī viens otrs, ko daudzi iedzīvotāji atbalstīja, piemēram, lēmums likvidēt valsts kapitālsabiedrību padomes, kopumā 11.jūnija vienošanās izsauca asu sabiedrības kritiku, īpaši tāpēc, ka politiķi bija uzdrošinājušies samazināt pensijas. Vēlāk Satversmes tiesa šos pensiju samazinājumus atcēla un valsts atmaksāja pensionāriem ieturētos līdzekļus, bet politiķi skaidroja, ka izšķirīgajā 2009.gada jūnijā nebija laika un iespēju ar citiem pasākumiem nodrošināt aizdevēju prasīto budžeta konsolidāciju. Lai gan ļoti strīdīga, šī vienošanās tomēr paglāba Latvijas valsti no bankrota. 16.jūnijā Saeima pieņēma budžeta grozījumus. Aizdevēji pārskaitīja nākamās aizdevuma summas, savukārt Latvija programmas ietvaros parakstīja jaunas vienošanās.

3. Otrā vienošanās

3.1. Latvijas apņemšanās

Saprašanas memoranda ar EK pirmais papildinājums tapa 2009.gada 13.jūlijā, savukārt Nodomu vēstule SVF – 27.jūlijā. Ņemot vērā dramatisko ekonomikas kritumu, jaunajos dokumentos bija koriģētas gan prasības attiecībā uz budžeta deficītu, gan attiecīgi eiro ieviešanas laiks, jo „sākotnējie budžeta deficīta kritēriji tautsaimniecības lejupslīdes padziļināšanās dēļ ir kļuvuši nesasniedzami”. Jaunais budžeta deficīta mērķis 2009.gadam bija 10% no IKP, 2010.gadam 8,5%, 2011.gadam 6%, un tikai 2012.gadam 3% no IKP. Tika definēts mērķis 2014.gadā ieviest Latvijā eiro.

Aizdevējiem Latvija pauda apņemšanos 2010.gadā veikt papildu pasākumus, lai budžeta deficītu samazinātu vēl par 500 miljoniem latu, tostarp ieviešot kapitāla pieauguma nodokli un noguldījumu procentu ienākuma nodokli, ieviešot dzīvojamā nekustamā īpašuma nodokli un pilnvarojot pašvaldības palielināt nekustamā īpašuma nodokli līdz 3% no kadastrālās vērtības. Tāpat Latvija solīja veikt plašu valsts pārvaldes reformu, saskaņojot atlīdzību ministrijās un iestādēs un ievērojami samazinot nevienlīdzību, kā arī veikt vairākas strukturālas reformas, kas sagatavotas funkciju revīziju rezultātā, lai radītu ilgtspējīgus ietaupījumus budžetā.

Valdība pieļāva, ka no 2010.gada līdz 23% palielinās PVN pamatlikmi un cels arī iedzīvotāju ienākuma nodokli, ja ar citiem pasākumiem vajadzīgo konsolidāciju nodrošināt neizdosies. Vienlaikus, palielinoties bezdarbam un trūcīgo iedzīvotāju skaitam, valdība sāka pastiprināti domāt par sociālās drošības tīklu, paredzot paaugstināt garantēto minimālo ienākumu jeb GMI pabalstu no 37 latiem līdz 40 latiem pieaugušajam un no 37 latiem līdz 45 latiem bērnam, kompensēt trūcīgo pacientu līdzmaksājumus par veselības aprūpes pakalpojumiem u.c.

2009.gada vidū aizvien skaidrāk iezīmējās arī nepieciešamība domāt par pensiju sistēmas reformām. Latvija apņēmās tās sagatavot līdz 2010.gada 1.jūlijam un ieviest no 2011.gada, lai nodrošinātu pensiju sistēmas trīs līmeņu ilgtspēju.

3.2. Izpilde

Pēc dramatiskās 2009.gada pirmās puses gada otrā puse izvērtās salīdzinoši mierīga – ekonomikas kritums atbilda koriģētajai prognozei, un jaunu, nepatīkamu pavērsienu nebija. Tādējādi starptautiskie aizdevēji, decembra pirmajā pusē veicot Latvijā otro pārskata misiju, palika kopumā apmierināti ar progresu. Ne viss gan bija izdarīts, un nosacījumu ievērošanu strukturālo reformu jomā aizdevēji atzina par nevienmērīgu. Lai gan valdība panāca apmierinošus sasniegumus reformu īstenošanā izglītības un veselības nozarēs un publiskā sektora konsolidācijā, aizdevēji nebija apmierināti ar pabalstu reformu, publisko finanšu sistēmas stiprināšanu un uzņēmējdarbības vides un mazo un vidējo uzņēmumu piekļuves finansējumam uzlabošanu.

Tomēr būtiskākais atskaites punkts bija 2010.gada budžeta pieņemšana, un tā notika atbilstoši aizdevēju prasībām. Budžets Saeimā tika apstiprināts 1.decembrī, uzlabojot budžeta bilanci par 500 miljoniem latu jeb vairāk nekā 4,2% no IKP, ko aizdevēji atzina par pietiekamu nospraustā budžeta deficīta mērķa izpildei. 2010.gada budžets ietvēra iedzīvotāju ienākumu nodokļa palielinājumu no 23% uz 26%, dzīvojamo platību aplikšanu ar nekustamā īpašuma nodokli un nodokļa likmes palielinājumu zemei un uzņēmējdarbības nekustamajam īpašumam no 1% uz 1,5%, kā arī virkni citu nodokļu izmaiņu.

4. Trešā vienošanās

4.1. Latvijas apņemšanās

Trešā Nodomu vēstule SVF tapa 2010.gada 22.janvārī, Saprašanās memoranda ar EK otrais papildinājums – 22.februārī. Šoreiz, salīdzinot ar iepriekšējām dokumentu versijām, budžeta deficīta mērķi turpmākajiem gadiem saglabājās nemainīgi, tāpat kā eiro ieviešanas mērķa datums. Aizdevēji lēsa, ka turpmāko divu gadu laikā, lai sasniegtu deficīta mērķus 6% no IKP 2011.gadā un zem 3% no IKP 2012.gadā, Latvijai būs nepieciešama turpmāka korekcija apmēram 800-900 miljonu latu apjomā. Aizdevēji uzskatīja, ka nepieciešamie izdevumu samazinājumi būs jāsaista ar strukturālajām reformām, tostarp ar izmaiņām pensiju un pabalstu sistēmās, nodrošinot to ilgtspējību, savukārt ieņēmumu pusē var izrādīties nepieciešami turpmāki nodokļu palielinājumi, tai skaitā nekustamā īpašuma un automašīnu nodokļu reformas un varbūt arī PVN likmju palielinājums.

Latvijas aktuālās apņemšanās, tāpat kā iepriekš, skāra vairākas jomas, tostarp: palielināt Valsts ieņēmumu dienesta efektivitāti un apkarotu ēnu ekonomiku un nedeklarēto nodarbinātību; iekļaut vienotajā atlīdzības sistēmā arī pašvaldību darbiniekus un nodrošināt, ka viņu atalgojums nepārsniedz valsts pārvaldes darbinieku atalgojuma augšējos ierobežojumus; iesniegt aizdevējiem „Parex bankas” restrukturizācijas plānu; pieņemt visaptverošu rīcības plānu Latvijas Hipotēku un zemes bankas pārveidošanai; uzsākt īpašu programmu mazo uzņēmumu un mikrouzņēmumu atbalstam; pārskatīt valsts un pašvaldību uzņēmumus un to meitasuzņēmumus ar mērķi izvērtēt iespējamo restrukturizāciju; sagatavot Fiskālās atbildības likumu, kura mērķis būtu uzturēt piesardzīgu politiku – ierobežot valdības parādu un valsts budžeta deficītu, kā arī samazināt fiskālās politikas procikliskumu; kopā ar EK un Pasaules Banku strādāt pie tā, lai uzlabotu valdības izdevumu efektivitāti, līdz oktobra beigām sagatavojot iespējamo strukturālo reformu plānu, kas būs ievērojami lielāks nekā nepieciešamā fiskālā konsolidācija.

Trešās vienošanās laikā Latvija arī aicināja aizdevējus pagarināt programmas termiņu līdz 2011.gada 22.decembrim (iepriekš tas bija noteikts 2011.gada pavasarī). Iemesls šādai rīcībai – valdība redzēja, ka spiediens finanšu tirgū ir mazinājies un ārvalstu valūtas rezervju pozīcija ir spēcīga, līdz ar to programmas ietvaros sniegtā starptautiskā palīdzība varētu tikt nodrošināta ilgākā laika posmā.

4.2. Izpilde

Trešā pārskata misija ilga no 2010.gada 25.maija līdz 7.jūnijam, un aizdevēji ekonomikas politikas kritērijus atzina par kopumā izpildītiem. Kopš iepriekšējās pārskata misijas bija pat uzlabojušās 2010.-2011.gada makroekonomikas prognozes, un aizdevēji akceptēja Latvijas lūgumu par 100 miljoniem latu palielināt 2010.gada budžeta apropriācijas ES fondu līdzekļiem, kā arī atļāva 100,5 miljonu latu papildu tēriņus ES lauksaimniecības maksājumiem. Aizdevēji konstatēja, ka Latvijas iestādes attiecībā uz daudziem darāmajiem darbiem „ir spērušas soļus” un redzams progress, tomēr daudzi darbi bija tikai iesākti un noteikti jāturpina, ko pierādīja aizdevēju prasītie solījumi jaunajos dokumentos.

5. Ceturtā vienošanās

5.1. Latvijas apņemšanās

2010.gada 5.jūlijā tika parakstīta ceturtā Latvijas Nodomu vēstule SVF, bet 20.jūlijā – Saprašanās memoranda trešais papildinājums EK. Arī šoreiz budžeta deficīta mērķi netika mainīti, un aizdevēju aplēses liecināja – lai sasniegtu 2011.gada mērķi, būs vajadzīgi turpmāki konsolidācijas pasākumi 395-440 miljonu latu apmērā.

Ļoti svarīga apņemšanās bija saistīta ar nākamā gada budžeta izstrādi. Aizdevēji apzinājās, ka oktobrī gaidāmās Saeimas vēlēšanas radīs problēmas, un akceptēja, ka 2011.gada budžeta izstrāde tiks pabeigta tikai pēc tām. Tomēr, vēloties nodrošināties pret situāciju, kurā jaunās Saeimas jaunā valdība nav spējīga laikus pieņemt programmai atbilstošu nākamā 2011.gada budžetu, aizdevēji no Latvijas prasīja, lai jau iepriekš tiktu sagatavoti dažādi izdevumu samazināšanas un iespējamu nodokļu palielinājumu varianti, kuru kopējā fiskālā ietekme būs daudz lielāka nekā nepieciešamā konsolidācija. Tādējādi jaunā valdība varētu viegli un ātri izvēlēties starp dažādiem variantiem un ātri iesniegt budžetu apstiprināšanai Saeimā.

Starp iespējamiem 2011.gada budžeta pasākumiem tika minēta auto nodokļa reforma un visaptveroša nekustamā īpašuma nodokļa reforma, valsts pārvaldes reformas, tiešo subsīdiju samazināšana uzņēmumiem, turpmāki algu samazinājumi valsts uzņēmumos un budžeta konsolidācija pašvaldībās. Latvija arī apņēmās turpināt veikt izdevumu funkcionālo pārskatu, lai noteiktu tās funkcijas, ko var likvidēt.

Tāpat jaunās vienošanās paredzēja turpmāku virzību attiecībā uz vairākiem darbiem, uz kuru nepieciešamību aizdevēji jau iepriekš bija uzstājuši. To skaitā bija sociālo pabalstu sistēmas racionalizēšana, pensiju sistēmas reformas (iesniedzot Saeimā konkrētus, jau 2011.gadā īstenojamus priekšlikumus), Fiskālās atbildības likuma iesniegšana Saeimā, novērtējums par daļas valsts un pašvaldību īpašumā esošu uzņēmumu iespējamu pārstrukturēšanu, pārvēršanu par valsts aģentūrām vai privatizāciju, vispārēja plāna cīņai pret ēnu ekonomiku pieņemšana, visaptveroša Hipotēku un zemes bankas pārveides plāna sagatave u.c.

5.2. Izpilde

Lai gan aizdevējiem bija apsolīts savlaicīgi sagatavot ļoti plašu pasākumu paketi ar dažādiem konsolidācijas variantiem, vēlēšanu tuvums darīja savu – politiķi negribēja piedāvāt nepopulārus risinājumus, un darbs netika kvalitatīvi izdarīts. Arī citu solījumu izpilde 2010.gada nogalē „buksēja”, un pēc 2011.gada budžeta pieņemšanas 2010.gada 21.decembrī valdība, kuru arī pēc vēlēšanām turpināja vadīt Valdis Dombrovskis, tomēr bija spiesta izstrādāt budžeta grozījumus, ko Saeima pieņēma 14.aprīlī. Tikai tad Latvijā ieradās aizdevēji. Ceturtā pārskata misija norisinājās no 5. līdz 15.aprīlim.

Kopumā aizdevēji akceptēja programmas izpildi, īpaši tāpēc, ka Latvija bija sasniegusi paredzēto 2010. gada budžeta deficīta mērķi un grozījumos konsolidējusi 2011.gada budžetu par aptuveni 370 miljoniem latu. 2011.gada budžeta pasākumi ietvēra tostarp šādus: palielināta gan standarta, gan samazinātā PVN likme, samazinātas kategorijas, kurām var piemērot pēdējo; palielinātas darbinieku sociālās apdrošināšanas iemaksas jeb tā sauktais sociālais nodoklis; palielināts nekustamā īpašuma nodoklis; paaugstināts akcīzes nodoklis; samazinātas personāla un atalgojuma izmaksas valsts pārvaldē; samazinātas dažādas subsīdijas u.c.

Tomēr ar daudz ko aizdevēji nebija apmierināti arī pēc budžeta grozījumu pieņemšanas. Īpaši aizdevēji kritizēja to, ka valdība izmantoja pasākumus, kas nav ilgtspējīgi, proti, ietaupījumu dos tikai konkrētajā gadā, nevis pastāvīgi. Starp šādiem pasākumiem bija, piemēram, valsts uzņēmumu dividenžu izmaksas proporcijas palielinājums un pensiju otrā līmeņa iemaksu samazinājums.

Tāpat nebija laikus paveikti citi darbi, piemēram, aizdevējiem netika iesniegta stratēģija efektīvākai valsts aktīvu pārvaldībai, Hipotēku un zemes bankas pārveidošanas plānu valdība ar ievērojamu aizkavēšanos apstiprināja tikai 12.aprīlī, arī Fiskālās disciplīnas likums nebija gatavs iesniegšanai Saeimā.

6. Piektā vienošanās

Šādam Latvijas progresam 2011.gada 8.jūnijā sekoja nākamā Nodomu vēstule SVF un Saprašanās memoranda ar EK ceturtais papildinājums. Virkne Latvijas apņemšanos saistījās ar jau iepriekš uzdotajiem, bet pilnvērtīgi neizpildītajiem darbiem. Tā arī jaunās vienošanās paredzēja izstrādāt priekšlikumus nekustamā īpašuma nodokļa reformai, racionalizēt sociālo pabalstu sistēmu un uzlabot pensiju sistēmas ilgtspēju, iesniegt aizdevējiem izvērtējumu par iespējamu valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību restrukturizēšanu, privatizēšanu un pārvaldības struktūru, tāpat iesniegt Saeimā Fiskālās disciplīnas likumprojektu. Latvija apņēmās arī izvērtēt esošo nodokļu atvieglojumu efektivitāti, izstrādāt priekšlikumus reformas tvērumam un finansējumam visaptverošai sociālā drošības tīkla programmai 2012. un turpmākiem gadiem, ar dažādiem pasākumiem uzlabot cilvēkresursu pārvaldību un darba rezultātus valsts pārvaldē, veicināt sadarbību starp Valsts ieņēmumu dienestu un uzņēmējiem, padarīt efektīvāku darba tirgus un izglītības politiku, uzlabot uzņēmējdarbības vidi un veikt uzlabojumus citās sfērās.

2011.gada vasaras vienošanās arī paredzēja izmaiņas attiecībā uz aizdevuma programmas līdzekļu izmantošanu. Proti, aizdevēji atzina, ka vispārējā finanšu sistēmas stabilizēšanās samazina potenciālo banku sektora finansējuma nepieciešamību. Tādējādi tika lemts, ka līdzekļi banku sektora atbalstam, kas atradās Latvijas Bankā atvērtā apakškontā, pēc finanšu ministra pieprasījuma var tikt atbrīvoti ar mērķi izmantot valdības vispārējo finanšu vajadzību nodrošināšanai, bet tikai tad, ja Latvija būs izpildījusi aizdevēju prasības attiecībā uz Latvijas Hipotēku un zemes bankas pārveidošanas plānu un komerciālās daļas pārdošanu, kā arī „Parex bankas” risināšanas stratēģiju un „Citadeles bankas” pārdošanu.

7. Programmas noslēgums

Aizdevēji no 2011.gada 28.oktobra līdz 10.novembrim veica piekto pārskata misiju, pēc kuras 8.decembrī tapa sestā Nodomu vēstule SVF, bet 21.decembrī – piektais Saprašanās memoranda papildinājums. Latvija secināja, ka ekonomikas programmas galvenie mērķi ir sasniegti, pēc smagā krituma atjaunojas ekonomikas izaugsme, inflācija tiek kontrolēta, un bezdarba līmenis, lai arī aizvien augsts, pakāpeniski samazinās. Tāpat izdevies saglabāt fiksētu valūtas kursu un stabilizēt finanšu sektoru, kā arī palielināt konkurētspēju, samazinot algas un cenas, uzlabojot produktivitāti un veicot strukturālas izmaiņas. 2011.gada 22.decembrī SVF valde izskatīja pēdējo SVF misijas pārskata ziņojumu par Latvijas paveikto un atbalstīja starptautiskā aizdevuma programmas noslēgšanu.

Lai gan daļa no iepriekš definētajiem kritērijiem bija izpildīti ar kavēšanos vai tikai daļēji, aizdevēji kritērijus atzina par kopumā izpildītiem. Arī ietekme uz 2011.gada budžetu, ko radīja Latvijas Hipotēku un zemes bankas pārveide un finansējums „Air Baltic”, nekavēja Latviju sasniegt 2011.gada budžeta deficīta mērķi, jo gada pirmajā pusē bija augstāka ekonomiskā izaugsme un attiecīgi lielāki nodokļu ieņēmumi, nekā iepriekš plānots.

Latvija apņēmās 2012.gada budžeta deficītu neveidot lielāku par 2,5% no IKP – paredzot rezervi, lai minimizētu risku pārsniegt Māstrihtas kritērijos noteikto 3% slieksni. Valdība dokumentos arī aprakstīja, ar kādiem pasākumiem nodrošinās vajadzīgo 2012.gada budžeta konsolidāciju. Turpat tika arī aprakstīts, kurās aizdevējus interesējušajās jomās ir sasniegts kāds progress, un daudzi solījumi atkārtoja iepriekšējos dokumentos jau fiksētas vajadzības. Tomēr arī pēdējās programmas vienošanās paredzēja konkrētas apņemšanās attiecībā uz nākotni. Piemēram, aizdevējiem tika solīts līdz 2012.gada septembrim pieņemt visaptverošu ģimenes pabalsta un sociālās palīdzības reformu, 2012.gada laikā reformēt sociālā drošības tīkla sistēmu, turpināt veikt funkcionālos auditus, lai noteiktu funkcijas, kuras jālikvidē vai jāveic efektīvāk, un no 2013.gada atjaunot otrā pensiju līmeņa iemaksas 6% apmērā, ja budžeta situācija uzlabojas atbilstoši prognozēm.

Lai gan finanšu palīdzība līdz ar programmas noslēgumu ir beigusies, Latvija ir pakļauta Pēc-programmas uzraudzībai, kas nozīmē, ka jāturpina aizdevējiem sniegt pieprasīto informāciju, ieskaitot informāciju par nozīmīgākajām politiku izmaiņām, kas varētu negatīvi ietekmēt aizdevuma atmaksu. Plānotas divas Pēc-programmas uzraudzības misijas gadā.

Vai Latvija pēc programmas noslēgšanas atrastos labākā situācijā, ja būtu izvēlējusies atšķirīgu krīzes risināšanas ceļu, – par to ekonomisti turpina debates. Taču programmas gaitā Latvija jau 2011.gada vasarā līdz ar sekmīgu eiroobligāciju emisiju uzsāka pāreju uz finansējuma piesaisti finanšu tirgos, un šobrīd Latvija spēj aizņemties līdzekļus vieglāk un lētāk nekā daļa pašreizējo eirozonas valstu. Tas liecina, ka ar starptautiskā aizdevuma programmas laikā īstenotajiem pasākumiem Latvijai izdevies pārliecināt citus par savu uzticamību un prognozējamību, un Latvijai finanšu palīdzība vairs nav vajadzīga.

8. Parāda atmaksa

Lai gan Latvijai starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros kopumā bija pieejami 7,5 miljardi eiro, faktiskā nepieciešamība pēc naudas izrādījās mazāka – saņemtais finansējums sasniedza tikai 4,5 miljardus eiro.

Valsts kases sagatavotais aizdevumu atmaksas grafiks rāda, ka lielākās naudas summas Latvijai būs jāatdod 2014. un 2015.gadā – attiecīgi 874 un 933 miljonus latu. Šāda apjoma uzkrājumi tuvākajos gados, protams, nav plānoti, taču politiķi jau daudzkārt atzinuši, ka lielais parāds netiks uzreiz atmaksāts, bet gan pārfinansēts pie citiem aizdevējiem. Tas visdrīzāk nozīmēs augstākas procentu likmes jeb dārgāku parāda apkalpošanu. Precīzās procentu likmes, ar kurām Latvijai būs iespējams aizņemties, gan būs atkarīgas no daudziem faktoriem, tostarp eirozonas valstu spēju atrisināt individuālās un kopējās problēmas un situāciju pasaules finanšu tirgos.

Avoti:

Finanšu ministrijas informācija par starptautiskā aizdevuma programmu

Eiropas Komisijas informācija par starptautiskā aizdevuma programmu 

Starptautiskā Valūtas fonda informācija par Latviju 

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas apskats par „Parex bankas” pārņemšanu un restrukturizāciju

2009.gada 11.jūnija vienošanās starp politiskajiem spēkiem, valdības sociālajiem un sadarbības partneriem

Valsts kases informācija par starptautisko aizņēmumu