Koruptīvie Jāņi 2012

Vai reibumā pieķertie autovadītāji šogad protokolā pārtapa par „velosipēdistu”?

Nezinātājs varētu padomāt, ka Līgo svētku laikā uz Latvijas ceļiem noticis iereibušu velosipēdistu uzlidojums. Policija ziņo, ka aizvadītajā nedēļas nogalē tā esot pieķērusi 173 dzērušus „transportlīdzekļu vadītājus”, no kuriem vairāk nekā 3/4 jeb 133 (!) esot bijuši velosipēdu un mopēdu vadītāji.

Pirms Jāņiem arī iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis esot bažīgi konstatējis, ka pēdējā laikā vērojama problēma – palielinoties reibumā pieķerto velosipēdu un mopēdu vadītāju skaits. Taču tā vietā, lai bažītos par reibumā pieķerto „velosipēdistu” skaitu, ministram un Valsts policijas vadībai būtu drīzāk pamats bažīties par to, ka Līgo svētku laikā uz Latvijas ceļiem ir izdarīti vairāki desmiti un varbūt pat simti smagu noziegumu, ko veikušas valsts amatpersonas – ceļu policisti.

Pēc būtības divpadsmit gadus pēc traģiskajiem asiņainajiem Jāņiem esam aizvadījuši vienus pamatīgus koruptīvos Jāņus.

Nav jābūt bijušam nozieguma vietā, lai konstatētu acīm redzamo un Kriminālprocesa likumā noteikto pamatu 133 kriminālprocesu sākšanai – proti, šāds pamats ir „ziņas, kas satur informāciju par iespējamu notikušu noziedzīgu nodarījumu”.

Jebkurš, kas ikdienā pārvietojas ar velosipēdu zina, ka pretēji policijas apgalvotajam tā riteņbraucējiem pievērš tikai minimālu vērību. Tāpat labi zināms, ka maksimālais sods par velosipēda vai mopēda vadīšanu reibumā ir 120 lati, bet par auto vadīšanu reibumā jāšķiras ne tikai no krietni lielākas naudas summas, bet arī no vadītāja apliecības uz četriem gadiem un pat personīgās brīvības līdz 15 diennaktīm. Ņemot vērā, ka par katra alkometra rādījumu inspektoram jāuzrāda sastādītais protokols, ir pamats aizdomām un bieži dzirdētājām runām, ka korupcijas rezultātā ne viens vien reibumā pieķerts autovadītājs protokolā pārtapis par „velosipēdistu”.

Protams, nevar apgalvot, ka visos gadījumos, kad sastādīts protokols par velosipēda vadīšanu reibumā, ir notikusi korupcija – gan jau Jāņos ticis pieķerts arī pa kādam velosipēdistam un mopēdistam. 

Taču nevarētu teikt, ka Jāņu laikā uz Latvijas ceļiem būtu novēroti velobraucēju bari, kuri turklāt trīsreiz biežāk nekā autovadītāji braucamo vadījuši kunga dūšā.

Par to, kas šajos 133 gadījumos noticis patiesībā, var pārliecināties ar salīdzinoši vienkāršām kriminālprocesuālām metodēm – par notikušā apstākļiem jānopratina katrs pieķertais velobraucējs, viņa paziņas, ar ko viņš pavadījis Jāņu nakti, kā arī protokolu sastādījušais policijas inspektors un citi liecinieki. Jālūdz atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem, piemēram, no kurienes un uz kurieni braucis, cik tālu ticis no mājām, kā izskatījies un kur pēc protokola sastādīšanas palicis velosipēds, kur un ar ko kopā lietots alkohols utt.

Ja pieķertais „velosipēdists” patiesībā bijis autovadītājs, nopratināto versijas nesakritīs, kas dos pamatu turpmākām izmeklēšanas darbībām un galu galā pie pelnītās brīvības atņemšanas (nu jau kriminālā kārtā) ne tikai pieķertajiem viltus velosipēdistiem, bet arī valsts amatpersonām – kukuļņēmējiem. Savukārt gadījumos, kad nopratināšanas rezultātā aizdomas neapstiprinātos, kriminālprocess, protams, nekavējoši būtu izbeidzams.

Šādiem viltus velosipēdistiem atšķirībā no policijas darbiniekiem vēl ir iespējams izvairīties no kriminālprocesa par nozieguma izdarīšanu un brīvības zaudēšanas līdz desmit gadiem. Proti, „velosipēdisti dzērājšoferi” vēl var izmantot Krimināllikuma 324.pantā paredzētās tiesības tikt atbrīvotiem no kriminālatbildības par kukuļdošanu, labprātīgi paziņojot par notikušo. Taču tad iesniegums jāraksta nekavējoši. Kad Korupcijas un novēršanas birojs (KNAB) aicinās uz nopratināšanu, var būt jau par vēlu.

Tikai noskaidrojot, kas īsti noticis šajos 133 gadījumos uz Latvijas ceļiem aizvadītajos Jāņos, tiktu likts pamats tam, lai novērstu masveidīgus korupcijas gadījumus Valsts policijā. Savukārt, ignorējot šo problēmu, par izsmieklu sabiedrības acīs tiek padarīta valsts vara, kā arī bruņotām valsts amatpersonām (kādi ir policisti) rada viltus visatļautības sajūtu, kas var novest pie daudz smagākiem noziegumiem, piemēram, tādiem, kādi notikuši Jēkabpils spēļu zālē.

Autors ir zvērināts advokāts