Kāpēc Dailes teātrim sevi jāpazemina?
Pēc Lucia di Lammermoor pagājušosestdien Nacionālajā operā svētdien jau nokļūstam Dailē, kur Džons Neilands. Un kāpēc gan ne, ja grieķi, neskatoties ne uz ko, turpina pilnā sparā gavilēt sirtaki ritmos no Hiltona viesnīcu vestibiliem Atēnās līdz kazu ganu būdiņām kalnu pļavās. Mēs, latvieši, kā Eiropas izcilnieki, pieveikušie krīzi, griežam Skroderdienas, Latgola.lv un nu, 86 gadus pēc Smiļģa un 30 gadus pēc Kārļa Auškāpa (izrādes režisors) paša iestudējumiem, atkal laižam vaļā Džonu Neilandu ar aci redzamos smagas finansiālās nabadzības apstākļos.
Aksioma it kā nav jāpierāda, bet latvju gara dzīvē tā tomēr nepārtraukti pierādās pati – ar pilnām skatītāju zālēm jautrās, asprātīgās, mākslinieciski patiesi dzirkstošās izrādēs gadu desmitiem ilgi. Gan teātru direktoriem, gan augstiem kritiķiem un zinātniekiem (kuri allaž skatās arī joku spēles), gan aktieriem (kuri grib arī ēst, kamēr tiek līdz Voicekam) ir skaidrs, ka šis skatītāju vairākuma mentālais pieprasījums optimisma deficīta laikā tura pie dzīvības arī teātru kases un līdz ar to – cilvēkus «šeit un tagad».
Neba jau tā bija domāts, bet sanāca «pa skaisto» – tieši šogad aprit 100 gadi, kopš dzimtajā Jelgavā zemes klēpī guldīts Rīgas Latviešu biedrības teātra vadonis un leģendārās aktrises (viņa arī Jāņa Sudrabkalna Klodija) Birutas Skujenieces onkulis jeb mātesbrālis Ādolfs Alunāns (1848-1912).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.