Aizklātais tiesiskums

Aizklātie balsojumi bija viens no iemesliem, kuri noveda pie iepriekšējās Saeimas atlaišanas

Prezidents Valdis Zatlers slavenajā rīkojumā nr.2 par Saeimas atlaišanas ierosināšanu kā tiesiskuma privatizācijas piemēru pieminēja tiesneša Andreja Judina neapstiprināšanu Augstākās Tiesas tiesneša amatā – aizklātā Saeimas balsojumā, protams.

Esam ievēlējuši jaunu Saeimu, pie varas ir «tiesiskuma koalīcija», bet trešdien šīs koalīcijas dominētā Juridiskā komisija, aizklāti balsojot, atkal neapstiprināja amatā tiesnesi. Judins, kas tagad ir Saeimas deputāts un šīs komisijas loceklis, secina: «Diemžēl 11.Saeimā turpinās tās sliktās tradīcijas, ko mēs redzējām 9. un 10.Saeimā.»

Šīs sliktās tradīcijas turpināsies, kamēr būs aizklātie balsojumi. Tradīciju var pavisam vienkārši izbeigt, atsakoties no šādiem balsojumiem. Sevi par tiesiskuma un reformu koalīciju pasludinājušajiem tas būtu jādara kaut vai tādēļ, lai neizskatītos muļķīgi, kad jāpaskaidro, kāpēc balsojuma rezultāts ir tāds, kāds ir.

Slepeni un mēmi

Sliktākais šādos slēgtajos balsojumos – līdzās tam, ka vēlētāji neuzzina, kā balso viņu ievēlētie priekšstāvji, – ir to iemeslu neskaidrojamība. Vēlētāji nezina ne tikai to, kā balsojuši deputāti, bet arī to, kāpēc balsojuši par vai pret. Taču skaidrot balsojuma iemeslus nozīmētu atklāt, kā skaidrotājs balsojis. Protams, ka likums neliedz to darīt, taču, ja ir iespēja to nedarīt, tad var jau prasīt, taču diezin vai sagaidīsim, ka deputāti to skaidros.

Tad nu varam tikai minēt, vai konkrētais deputāts pret kāda apstiprināšanu amatā balsojis tāpēc, ka viņam nepatīk kandidāta matu sasuka, vai tāpēc, ka šis cilvēks kādreiz pieņēmis balsotājam neizdevīgu lēmumu, vai varbūt tāpēc, ka deputāta rīcībā ir kāda nopietna, ja arī izmeklēšanā un tiesā vēl neapstiprināta informācija par kandidāta iespējamajiem prettiesiskiem nodarījumiem. Ko iegūst sabiedrība, to neuzzinādama? Kā tas pasargā deputāta «sirdsapziņu», uz ko atsaucas slēgto balsojumu saglabāšanas aizstāvji?

Jelgavas tiesas tiesnesis Aldis Vīksne, kura kandidatūru rajona tiesas tiesneša amatam Saeimas Juridiskā komisija trešdien noraidīja, nav plašākai sabiedrībai pazīstams. Nezinām, kāpēc Juridiskās komisijas vairākums atzina viņu par nepiemērotu amatam, tātad laikam par sliktu tiesnesi, ja Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija pirms tam viņu bija novērtējusi kā amatam piemērotu, tātad acīmredzot atzinusi par labu tiesnesi.

«Tā nedrīkst būt,» uzskata Judins. Tā kā komisijas lēmums nav galīgs un par Vīksnes kandidatūru tik un tā būs jābalso visai Saeimai, tiem komisijas locekļiem, kuri balsoja pret vai atturējās, pirms Saeimas balsojuma jāizskaidro savs viedoklis, uzskata Judins un uzsver: «Nevar pieļaut kārtību – domā vienu, dara citu.»

Taču tas ir tikai Judina viedoklis. Pašreizējā «kārtība» ne tikai pieļauj, bet arī mudina deputātus domāt vienu, bet darīt citu un par to neatskaitīties.

Mudinājums melot

Nav gluži tā, ka nekad nezinām, kā kurš aizklāti balsojis par kādu amatpersonu un kāpēc.

Piemēram, skaidrs, ka pērn aprīlī Lemberga «zaļie zemnieki» un Šķēles un Šlesera komanda, tāpat arī vismaz daļa Saskaņas centra deputātu balsoja pret ģenerālprokurora Jāņa Maizīša atkārtotu apstiprināšanu amatā. Saprotam, kāpēc Saeima 2009.gada oktobrī bez neviena argumenta nobalsoja pret Māra Vīganta apstiprināšanu Augstākās tiesas tiesneša amatā – viņš 2007.gadā bija pieņēmis lēmumu par Lemberga apcietināšanu. Saprotam, kāpēc apmēram tie paši šogad jūnijā Saeimā balsoja pret Zatlera atkārtotu ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā. Taču arī to varam teikt tikai minējuma un pieļāvuma formā. Jo paši balsotāji var atļauties teikt jebko.

Judina pieminētā «kārtība» Saeimā bija izkopta pat līdz rituāliem, pēc kuriem varēja paredzēt balsojuma rezultātu un pateikt, kā kurš balsojis. Ja Augusts Brigmanis pirms balsojuma teica, ka viņa vadītajai «zaļo zemnieku» frakcijai būšot «brīvais» balsojums, bija skaidrs, ka Ventspilī kandidāts jau ir noraidīts. Jo niknāk Jānis Urbanovičs pēc balsojuma klaigāja, ka viņam «kauns» par Saeimas divkosību un melīgumu, jo tā bija drošāka zīme, ka Saskaņas centrs balsojis pret oligarhiem netīkamo kandidātu.

Oligarhu kontrolētu vairākumu Saeimā vēlētāji nu ir nomainījuši, taču jau pašā pirmajā jaunās Saeimas balsojumā – par tās priekšsēdētāju – deputāti gluži vai sacentās, kurš dūšīgāk samelos un pie reizes novedīs līdz absurdam balsojuma aizklātumu. Atbalstīt Zatleru bija solījuši 56, par viņu nobalsoja tikai 46, kaut gan bija cītīgi fotografējuši savus balsošanas biļetenus. Izrādījās, ka vismaz pieci deputāti bija sabojājuši balsošanas lapiņas jau pēc tam, kad bija nofotografējuši savu «pareizo» balsojumu.

Atklāti par visiem

Farss ar mobilajiem telefoniem balsojumā par Zatleru ir tikai pēdējais piemērs, kas apgāž aizklāto balsojumu kā deputātu brīvas izvēles izpausmes aizstāvju argumentus. Jau vismaz kopš krāsainajiem zīmuļiem balsojumā par Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanu valsts augstākajā amatā partijas mācījušās šādu izvēles brīvību nepieļaut. Līdz ar to bezjēdzīga ir arī atsaukšanās uz to valstu pieredzi, kur slēgtie balsojumi ir daļa no politiskās kultūras prakses. Latvijā aktuālāka ir melošanas un pat ne tikai atsevišķu deputātu, bet veselu frakciju balsu pirkšanas «kultūra».

Jūnijā Saeima pirmajā lasījumā atbalstīja Vienotības priekšlikumu grozīt Saeimas Kārtības rulli, lai gandrīz visas amatpersonas vēlētu atklāti – atskaitot tikai Satversmē paredzēto aizklāto Valsts prezidenta un Satversmes tiesas tiesnešu ievēlēšanas procedūru, kā arī balsojumus par pašas Saeimas prezidiju. Juridiskā komisija ir atbalstījusi to izskatīšanu otrajā lasījumā. Jaunās Saeimas sastāvs ļauj cerēt, ka šādi grozījumi beigu galā tiks pieņemti.

Taču balsojumi par Saeimas priekšsēdētāju nesen parādīja, ka arī tiem būtu jābūt atklātiem. Kārtējā tiesneša neargumentēta noraidīšana nupat ir vēl viens atgādinājums, ka Latvijā šāda balsošanas procedūra sasniedz mērķi, kas ir gluži pretējs iecerētajam un mudina deputātus uz bezatbildību. Bet Valsts prezidenta vēlēšanas jūnijā atgādināja, ka, ja nu būtu laiks kādai Satversmes reformai, tad ne jau par prezidenta ievēlēšanas kārtību, bet gan par procedūru. Ja deputāti būtu spiesti publiski pamatot savu balsojumu, centieni pēc visas tautas vēlētā prezidenta vēl vairāk zaudētu aktualitāti. Nav jēgas saglabāt aizklātus balsojumus par dažām, kad par visām pārējām amatpersonām tas būs atklāts.