Kritiku un asas diskusijas allaž esmu uztvēris kā radoša procesa neatņemamu sastāvdaļu. Jo pretējāki viedokļi tiek pausti, jo gandarītāks esmu bijis, tas nozīmē, ka manis veiktais nav atstājis sabiedrību vienaldzīgu un padarītais bijis svētīgs
Diemžēl aizvien biežāk publiskajā telpā konstruktīvas un radošas kritikas vietā nonāk destruktīvi un pašus rakstītājus pazemojoši raksti, kas vairāk iederētos interneta portālu žultaino komentāru starpā, nekā cienījamā preses izdevumā. Vēl jo bēdīgāk, ka par šādu rakstu autoriem kļūst cienījami cilvēki, kas savulaik bijuši sabiedriskās domas virzītāji un iedvesmotāji.
Daiņa Īvāna recenziju 20.oktobra žurnālā par dokumentālo realitātes šovu Lauku sēta grūti nosaukt par konstruktīvu un objektīvu. Tajā nav profesionālas vai emocionālas analīzes, argumentu, salīdzinājumu, pretnostatījumu, bet ik rindkopā izvirst personiska nepatika un apvainojumi pret šova veidotājiem, dalībniekiem, sponsoriem un dzīvi kopumā. Šī «kritika» ir paša autora portrets, attieksme pret laiku un cilvēkiem tajā.
