Pārmetumi nevietā

ZRP argumenti, ka Latvijas nelaimju pamatā ir etniskās problēmas, ir baltiem diegiem šūti

Lai kāda galu galā arī neizveidotos valdības koalīcija pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām, Zatlera Reformu partijas nakts paziņojums paliks iecirsts akmenī un Latvijas vēsturē, tādēļ būtiski ir palūkoties dziļāk paziņojuma tekstā un slēptajos zemtekstos. Meklējot attaisnojumu „Saskaņas centra” teju obligātai iekļaušanai valdībā, ZRP būtībā ir paudusi skarbus pārmetumus lielākajai daļai Latvijas vēlētāju, tajā skaitā arī savas partijas atbalstītājiem.

Ja ZRP atbalstītājiem ar savu sirdsapziņu un pēcvēlēšanu mielēm būs jātiek galā pašiem, citu labējo jeb tā dēvējamo latvisko partiju atbalstītājiem veltītie pārmetumi ir pilnīgi nevietā, tādēļ arī saprotams šo cilvēku aizvainojums un sabiedriskajā telpā ar lielu sparu uzvirmojusī pretestība SC iekļaušanai valdībā ar ZRP minēto argumentāciju. Šie cilvēki nav nedz radikāļi, nedz ultranacionālisti, nedz krievu vai citu tautību nīdēji, gluži vienkārši ZRP paziņojums ir gan uzplēsis vecas brūces, gan ar savu aizvainojošo raksturu radījis jaunus ievainojumus.

Kurš ko atšķeļ?

Konkrēti šajā rakstā gribu pievērsties ZRP paziņojuma triju saturiski būtiskāko rindkopu analīzei. (Paziņojuma pilns teksts ir izlasāms ZRP mājas lapā.) Tātad paziņojuma ar nosaukumu „ZRP uzskata, ka „Saskaņas centram” ir jāstrādā valdībā” pirmā rindkopa ir sekojoša: „Latvijas valsts ir tik stipra, cik saliedēta ir Latvijas tauta. Spēcīga Latvijas valsts ir mūsu pamatvērtība. Jau ilgu laiku to vājina etniskā sašķeltība un neuzticēšanās. Mēs ilgstoši tērējam enerģiju, meklējot iekšējus ienaidniekus, kamēr mūsu kaimiņi savā attīstībā virzās uz priekšu. Viens no Zatlera Reformu partijas pamatprincipiem ir nepārprotams uzstādījums – pārtraukt sabiedrības naida un nesaskaņu vairošanu un pārnest fokusu uz diskusiju par Latvijas nākotni un to, kā pārveidot valsti par tādu, kurā cilvēki grib dzīvot un audzināt bērnus.”

Paziņojuma ievadā par valsts stipruma mērvienību piesaucot tautas saliedētību, tiek norādīts, ka ilgu laiku to vājinot etniskā sašķeltība un neuzticēšanās. Te vietā jautājums, ko ZRP saprot šajā gadījumā ar etnisko sašķeltību un kur iet tā šķirtne – starp latviešiem un krieviem, starp latviešiem un baltkrieviem, starp latviešiem un ukraiņiem, starp latviešiem un poļiem, starp latviešiem un ebrejiem? Ja tik strikti tiek uzsvērts tieši etniskais dalījums, tad kā izskaidrot to, ka tajā pašā SC sarakstā kandidē un tiek ievēlēti latvieši Jānis Urbanovičs, Ivars Zariņš, Andrejs Elksniņš, Jānis Tutins, savukārt ZRP aktīvi darbojas citu tautību pārstāvji Vjačeslavs Dombrovskis, Viktors Makarovs, Romualds Ražuks.

Ministrs krievs Vladimirs Makarovs jau mums bijis valdībā no TB/LNNK. Sākotnēji nepilsone bija savulaik Finanšu ministrijas valsts sekretāre Valentīna Andrejeva. Rīgas mērs ir krievs Nils Ušakovs. Savulaik mums bija pat deputāts grieķis Odisejs Kostanda. Tie ir vien daži fakti, patiesībā tādu piemēru ir daudz vairāk, un nekas neliecina, ka šie cilvēki kaut kādā veidā tiktu diskriminēti vai atšķelti savas etniskās izcelsmes jeb tautības dēļ.

Vai tiešām latvieša Jāņa Urbanoviča nekļūšanas par premjerministru iemesls ir viņa etniskā izcelsme?

Ja nu Latvijā ir kāds dalījums, tad tas attiecas uz juridisko statusu un pilsonību ar no tā izrietošajām politiskajām tiesībām. Zināms dalījums ir arī pēc latviešu vai krievu valodas lietošanas ikdienā, taču tas nav etnisks dalījums. Tādēļ paziņojuma autoriem tomēr būtu jātiek skaidrībā par terminoloģijas izvēli, pirms nākt klajā ar tik nopietniem pārmetumiem.

Patiesība par igauņiem

Tālāk mums, Latvijas tautai jeb vēlētāju kopumam, tiek pārmests, ka „mēs ilgstoši tērējam enerģiju, meklējot iekšējus ienaidniekus, kamēr mūsu kaimiņi savā attīstībā virzās uz priekšu”. Te atkal vietā jautājums, par kādiem kaimiņiem tieši mēs runājam? Aizjūras kaimiņš Zviedrija laikam atkrīt uzreiz, Krievija arī tā kā nebūtu īstais piemērs, par Baltkrieviju arī šaubos, ar Lietuvu sevi īsti nevaram salīdzināt, jo tur kopš sākta gala ir bijis ļoti minimāls mazākumtautību iedzīvotāju skaits.

Tad nu atliek tikai bieži piesauktā Igaunija, kas nu jau teju gadu bauda eirozonas labumus un vieglāk pārcieta arī finanšu un ekonomikas krīzi. Varu piekrist, ka ekonomiskajā ziņā Igaunija ir Latvijai aizsteigusies priekšā jau no sākta gala un lielākais nopelns tajā ir labējai Marta Lāra vadītajai valdībai, kas pareizos pamatus ielika jau 1992.gadā. Tiesa, pie reizes īstenojot arī radikālāku nacionālo politiku, kas noveda pie saasinājuma cittautiešu blīvi apdzīvotajā Ida-Viru apriņķī un lielas daļas nepilsoņu pieteikšanos Krievijas pilsonībai. Tādus satricinājumus Latvija 20 gadu laikā nekad nav pieredzējusi, kaut arī nacionālā sastāva proporciju un pilsonības politikas ziņā esam tiešām līdzīgi ar Igauniju.

Ja salīdzinām promaskavisko spēku iekļaušanu valdībā, tad, jā, Igaunijā SC ekvivalents Edgara Savisāra vadītā Centra partija ir bijusi valdībā vairākkārt – dažus mēnešus 1994.-1995.gadā Andresa Taranda valdībā; 1995.-1996.gadā Tīta Vehi valdībā; 2002. – 2003.gadā Sīma Kallasa valdībā; 2005.- 2007.gadā Andrusa Ansipa valdībā.

Par spīti tam, ka Centra partija ir uzvarējusi vēlēšanās gan 1999.gadā, gan 2003.gadā, tā ne reizi nav vadījusi valdību. Arī 2007.gadā un 2011.gadā tā bija otrā vietā aiz Reformu partijas ar līdzīgu mandātu skaitu, taču palika opozīcijā. Tallinas domē gan E.Savisārs ir praktiski neizkonkurējams jau gadiem ilgi.

Igaunija konsekventi turpina pakāpenisku pāreju uz igauņu valodas apmācību mazākumtautību skolās

Tomēr nav nekādu stingru liecību, ka Igaunijas ekonomiskās vai citas izaugsmes pamatā būtu bijusi tieši Centra partijas līdzdalība valdībā. Turklāt, ja raugāmies uz kārtējiem satricinājumiem un attiecībām ar Krieviju, tad nedrīkstam aizmirst, ka Igaunijai joprojām nav parakstīts robežlīgums ar Krieviju un ka igauņu labējās partijas 2007.gada pavasarī nolēma demontēt Bronzas kareivi (ekvivalents mūsu Uzvaras piemineklim Rīgā) un aizvākt to no pilsētas centra. Tam sekoja grautiņi un Krievijas diriģēta kampaņa pret Igauniju.

Tikmēr Igaunija konsekventi turpina pakāpenisku pāreju uz igauņu valodas apmācību mazākumtautību skolās, kā arī kļuvusi par prestižā ekonomiskā kluba OECD locekli. Ņemot vērā šos faktus, neesmu pārliecināta, ka ZRP paziņojumā ar kaimiņiem bija domāta tieši Igaunija. Tad kura kaimiņvalsts tā ir?

Kurš vairo naidu?

Paziņojuma pēdējais teikums pirmajā rindkopā aicina „pārtraukt sabiedrības naida un nesaskaņu vairošanu” un lielā mērā sasaucas ar būtisku rindkopu raksta vidū. Tā skan šādi: „Atcerēsimies, ka tieši etniskā sašķeltība ir kalpojusi par ideālu vidi oligarhiskajiem grupējumiem, izzogot valsti. Tiesiskums, caurspīdīga politika un taisnīgums ir sasniedzami tikai saliedētā sabiedrībā, kurā cilvēki spēj apvienoties kopīgo interešu īstenošanā. Šobrīd mums ir unikāla iespēja nojaukt etniskās neuzticēšanās mūri, lai veidotu vienotu tautu, kura īsteno varu neatkarīgajā Latvijas valstī. Plašai koalīcijai būs iespēja parādīt, ka visiem Latvijas pilsoņiem ir gan vienādas tiesības piedalīties valsts pārvaldīšanā, gan vienāda atbildība par Latvijas nākotni. Tāpēc mēs uzskatām, ka Saskaņas centram ir jāstrādā valdībā.”

Tā kā pirms vēlēšanām un arī Valda Zatlera 28.maija runā mēs nedzirdējām, ka tiesiskuma problēmas mūsu valstī kaut kā nebūt ir saistītas ar etnisko sašķeltību, šajā punktā ZRP ir saviem vēlētājiem un citiem arī parādā plašāku skaidrojumu, kas tieši ar to domāts. Manuprāt, no negodīgas privatizācijas un mīklainiem darījumiem Latvijā ir labumu guvuši visdažādāko tautību un ideoloģiju pārstāvji. Lai atceramies kaut vai „Bankas Baltija” afēru, „Parex” bankas epopeju un pārējās. Vēl varam piesaukt arī „airBaltic” veiklo izsaimniekotāju vācieti Bertoltu Fliku. Turklāt ekonomiskās grūtības vienādi skar visus, neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes. Tieši tāpat kā ekonomiskie labumi tautsaimniecības uzplaukuma brīdī. Tāpat kā no atpalikušas izglītības sistēmas vai vājas veselības aprūpes cieš vienādi visu tautību un pilsonību cilvēki.

Īpašas uzmanības cienīga tomēr ir tēze par mūra nojaukšanu – „šobrīd mums ir unikāla iespēja nojaukt etniskās neuzticēšanās mūri, lai veidotu vienotu tautu, kura īsteno varu neatkarīgajā Latvijas valstī”. Un kas tad ir īstenojis varu līdz šim? Kaut kāda nepareizā tauta? Kaut kādi nelikumīgi varas sagrābēji? Kurš ir uzcēlis „etniskās neuzticēšanās mūri”?

Mums tiek pārmesta aizspriedumu pilna domāšana, naida vairošana, etniskās neuzticēšanās mūra celšana

Te lasām tālāk paziņojuma pēdējo rindkopu: „ZRP līdz šim ir demonstrējis savu izlēmību un atšķirību no līdzšinējās politiskās kultūras. Tieši progresīvas, no aizspriedumiem brīvas domāšanas un saliedētības idejas dēļ ZRP spēj pieņemt šo Latvijas valsts pastāvēšanai tik nozīmīgo lēmumu.” Ar pēdējā teikumā minēto lēmumu domāta SC aicināšana piedalīties Latvijas valdības veidošanā.

Vērtību mūris

Izlasot atslēgas vārdus manis pieminētajās rindkopās, tie zem sevis būtībā slēpj pārmetumus Latvijas vēlētājiem un tautai, kas līdz šim ar vēlēšanu starpniecību realizējusi varu šajā valstī. Mums tiek pārmesta aizspriedumu pilna domāšana, naida vairošana, etniskās neuzticēšanās mūra celšana. Vai nav pārāk daudz un pārāk bargi, ja salīdzinām Latviju kaut ar to pašu Igauniju, kur ir bijis vairāk iekšēju satricinājumu divu kopienu statusa atšķirību dēļ (bet, protams, ne etnisku iemeslu dēļ)? Nemaz nerunājot par citām bijušajām padomju republikām, kur ir ļoti lielas un smagas problēmas tieši nacionālā sastāva dēļ – Gruzijā, Moldovā, Ukrainā, kā arī bijušās Dienvidslāvijas teritorijā.

Tā kā etniskie latvieši savā valstī nekad nav bijuši 100% (77% 1935.gadā, 52% 1990.gadā), mums ir ļoti labas mierīgas sadzīvošanas tradīcijas ar citu tautību, reliģiju un uzskatu cilvēkiem. Turklāt tur ir vienādi lieli nopelni visām iesaistītajām pusēm, ne tikai etniskajiem latviešiem. Vienīgie gadījumi, kad kaut kas ir sācis kaut kur gruzdēt, ir pateicoties politiķu radikālismam un apzinātai musināšanai. ZRP paziņojums diemžēl arī pēc tāda izskatās, pilnīgi nevietā cilājot etnisko atšķirību kārti.

Tas ir vērtību mūris, kas mūs šķir, nevis etniskā neuzticēšanās

Ja ZRP bargi vēršas pret visiem tā saukto latvisko partiju vēlētājiem, tad vietā ir atgādināt, ka nekad lielākā daļa šo vēlētāju nav bijuši radikāli nacionāli noskaņoti. Lai arī TB, LNNK, TB/LNNK ir savulaik strādājušas valdībās, tās nekad vēlēšanās nav ieguvušas vairākumu. Tas pats sakāms par tagadējās Nacionālās apvienības mērenajiem panākumiem. Līdz ar to var apgalvot, ka lielākajai daļai latviešu vēlētāju nav bijuši pirmajā vietā nacionālie vai etniskie jautājumi.

Drīzāk tas, kas ir šķīris tā dēvējamo latvisko un nelatvisko partiju vēlētājus, ir vērtību orientācija. Latvisko partiju elektorāts ir izvēlējies Rietumu vērtības un ar to saistīto dalību Eiropas Savienībā un NATO, labi saprotot, ka pēc 50 padomju jūgā pavadītajiem gadiem tā ir vienīgā mūsu valsts un tautas pastāvēšanas garantija. Mēs esam gribējuši un esam nokļuvuši atpakaļ tur, no kurienes tikām ar varu izrauti. No ideoloģiskajai ūdensšķirtnei otrā pusē stāvošajām partijām mēs neesam sajutuši un joprojām nejūtam pārliecinošu uzticību minētajām Rietumu vērtībām. Tas ir vērtību mūris, kas mūs šķir, nevis etniskā neuzticēšanās.