Nacionālā teātra izrāde Arī gudrinieks pārskatās stāv acu priekšā kā laba filma, kuras garšīgākās vietas gribas pārtīt vēlreiz
Ne tikai tēmai jābūt mūsdienīgai, bet visai izrādei jāizdodas, lai varētu runāt par klasikas mūžīgo aktualitāti. Savulaik cilvēka niecīgo dabu korupcijas vairošanā sajutu, Alvja Hermaņa Revidenta ainām līdzi dzīvojot, bet šoreiz režisora Mihaila Gruzdova iestudētā krievu klasiķa Aleksandra Ostrovska luga Arī gudrinieks pārskatās ļāva iekrist pārdomās par cilvēcības un taisnīgas sabiedrības dilemmām. Labas izrādes nav viennozīmīgas. Prieks, ka tāds man palika Gudrinieks. Par spīti itin vienkāršotai izrādes anotācijai, ka jaunais trīsdemitgadīgais talants Jegors Glumovs «ir sapratis, ka, ejot taisnu ceļu, neko sasniegt nav iespējams – jābūt uzņēmīgam, jāprot citus apvest ap stūri, jābūt nedaudz bandītam».
Iespējams, tas bija pirmās rindas īpašais skats, kas man lika Glumovu redzēt kā nedaudz pazaudējušos jaunu cilvēku ar labu fantāziju, kurš teatralizē pats savu dzīvi, lai tiktu uz priekšu. Saprotu Glumova vēlmi pelnīt naudu ar labiem rakstu darbiem, pie kuriem gan nevar tikt, ja nav pareizo sakaru. Viņš apved visus ap stūri ar «partizānu mārketinga»* kampaņu, padarot citus atkarīgus no viņa vienā vai otrā veidā. Taču Glumovs nespēj noturēt uzmanību un līdz ar to arī varu pār tiem, kurus satinis savos tīklos. Tam vajag citu tvērienu, kura, manā skatījumā, tieši Artusa Kaimiņa atveidotajam Glumovam nav.
Tviterī lasīju, ka izrāde varētu būt par slaveno polittehnologu Jurģi Liepnieku. Viņš nesen žurnālā Klubs klāstīja, ka strādājis gan ar meliem, gan glaimiem. Pirmos pamatā nav izmantojis, bet glaimus licis lietā, kā māk. Izrādes gudrinieks tos nenodala – arī glaimi viņam ir meli. Šo robežu viņš sev novelk precīzi, iespējams, cerot saglabāt kādu iekšēju tīrību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.