Rimants Ziedonis (no kreisās), Ingmārs Čaklais, Matīss Baltvilks un Ansis Bērziņš. Foto — Gatis Gierts, F64
Ziedonis, Peters, Zālīte, Čaklais, Bērziņš, altvilks - vārdi, kurus zināja un zina vairākas latviešu paaudzes. Vai taisnība, ka talants bērnos atpūšas, vai tomēr tas ir transformējies citos veidos?
Bērnībā es stundām ilgi dīdījos un trīcēju sniegā un salā vai nu uz Baznīcas ielas pie Ziedoņa mājas vai pie Vesetas ielas rakstnieku mītnes, padusē iespiedusi nolasītas pasaku un dzejas grāmatiņas. Man par jebkuru cenu vajadzēja sagaidīt, kad kāds no viņiem, šiem manā ģimenē cienītajiem un dievinātajiem vārda mākslas elkiem, atvērs durvis, iznāks laukā un es varēšu palūgt parakstus un pavaicāt Ziedonim, vai viņš joprojām satiekas ar Melleņu lāci, izprasīt Čaklajam, kur man meklēt īsto Minkuparku. Viņi neiznāca. Es vilkos mājās sarkanu, nosalušu snīpi un raudāju, pie sevis domādāma - nu, kāpēc, kāpēc es nevarēju piedzimt kādam no viņiem? Tad es būtu tik tuvu, tad manā mājā dzīvotu pasaku tēli un skanētu dzeja. Tikai pēc sava vectēva nāves es sapratu, ka arī viņš bija rakstnieks, viens no viņiem un man vajadzēja tikai palūgt. Nokavēju, nepalūdzu. Bet par vēlu jau nav nekad, ja vien tiešām nav par vēlu, tāpēc man bija interesanti uzzināt, kā tad klājas «tiem laimīgajiem», kam bez īpašas salšanas un nepacietības gadījās nokļūt un uzaugt manu sapņu zemē - dzejnieku mājās.
