Domes glamūrs

Rīgas dome apzog kajāmgājējus. Kajamgājēji tāpat maksā nodokļus Rīgas Domei, kā autobraucēji. Par autobraucējiem RD ļoti rūpējas, bet kajāmgājējiem ir jālauž ārā kājas, jānēsā bruņas virs galvas un faktiski nav vispār iespējams pārvietoties pa ietvēm, kuras ir jātīra pašvaldībai. Šajā sakarā ar likumu būtu janosaka, ka ja nav sakārtotas gājēju ietves, gājējus sabiedriskajā transportā ir javed par velti. Ne jau gājējs ir vainīgs, ka RD neveic savus pienākumus un nenodrošina gājējam reālu iespēju pārvietoties pa ietvēm. Bet par šo transportu ir jamaksā no nozagtajiem nodokļiem, kamēr netiks nodrošinātas iespējas un gājēju tiesības pārvietoties pa ietvēm, neapdraudot savu veselību. RD tērē milijonus savām iegribām un visādiem pekstiniem, bet nevar sētniekus apgādāt ar sniega pūtējiem, vai uzlikt par pienakumu nolīgtajām firmām tīrīt ne tikai braucamo daļu, bet arī ietves. Tas ir visīstakais milzīgās ierēdņu armijas slinkuma radīts “bardaks”. Par ko šie liekēži vispār saņem algu, ja nevar nodrosināt ne tikai tīras ielas braucamās daļas, bet arī drošas gājēju ietves?

Aprakstītā atbildības skola mūsdienās neeksistē. Jo reti kāds bērns saskaras ar vecvecākiem. Daudz bērniem nav kontakta pat ar vecākiem. Viss tas aizsākās ar staļinlaikiem Latvijā. Stāšanās pionieros bija obligāta un to pavadija mācība: “jūsu vecāki ir aplamas pagātnes paliekas. Jums būs neklausīt viņus, bet klausīt pionieru vadītāju.” Tajā skaitā par atbildību. Mēs vienkārši dzīvojam staļinlaiku paradigmā. Vēl joprojām, diemžēl.