Rētu aplaizīšana

Sestdien Kauguros notika TB/LNNK kongress

Pirmoreiz pēc neveiksmes 10.Saeimas vēlēšanās uz kongresu pulcējās apvienības “Tēvzemei un brīvībai/LNNK” (TB/LNNK) biedri. Startu vēlēšanās citādi nenodēvēsi, jo Saeimas frakcijā no astoņiem deputātiem tikai divi pieder pie TB/LNNK, pārējie ir priekšvēlēšanu apvienības “mazie brāļi” – “Visu Latvijai” (VL) biedri. Sākotnēji tika pieteikts, ka kongresa darba kārtībā galveno vietu ieņems “nacionālo spēku konsolidācija”, taču gluži tā neiznāca.

Jākonstatē, ka bija divi zīmīgi momenti. Vai nu slikti aicināti, vai uzaicinājumu slikti sapratuši, taču kongresā nebija pamanāmi VL cilvēki. “Ieroču biedru” pārstāvja runa akurāt iederētos, tak' nekā. Aizbildinājums, ka kongress paredzēts “tikai pašu cilvēkiem” ir nevietā.

Domājams, kongresa norises vieta netika izvēlēta nejauši – tālāk no acīm. Taču, ja kāda partija grib sarīkot slepenu kongresu, tas jādara pagrīdē, jo likumdošana paredz, ka reģistrētu partiju kongresi ir publisks pasākums. Plašsaziņas līdzekļu klātbūtne nozīmēja to, ka VL – aicināta vai neaicināta – zinās par kongresa norisi.

“Nacionālo spēku konsolidācijas” jautājumā kongresā iezīmējās divas pietiekami atšķirīgas pieejas. Tagadējai partijas vadībai opozīcijā esošā kongresa delegātu grupa iestājās par apvienošanos ar VL tuvākā gada laikā. Jāpiebilst, ka opozīcija ir reāla, tie nav daži kritiskus vārdus teikuši cilvēki, mūžīgie dumpinieki, kādi ir katrā puslīdz demokrātiskā partijā. To apliecināja fakts, ka, pretēji plānotajam, kongress balsoja par diviem priekšsēdētāja amata kandidātiem, Robertam Zīlem uzradās konkurents.

Zīle un viņa domubiedri, pēc pašu teiktā, “nacionālo spēku konsolidāciju” saprotot plašāk nekā vienkāršu apvienošanos ar VL. Acīm redzami tas tēmēts uz apvienību “Vienotība”, kas sastāv no trijām partijām. Taču “Vienotības” šķelšanās (citādi vienkārši nav citu konsolidācijas objektu, kā vien VL) diezin vai gaidāma. “Vienotība” ir valdošās koalīcijas vecākais partneris, tās biedrs ir valdības vadītājs, piebildīsim, līdz šim pietiekami veiksmīgs. Un “Vienotība” labi apzinās, ka tai dāvātā vēlētāju uzticēšanās – tas ir avanss, kas jāatstrādā, lai galīgo norēķinu saņemtu nākamajās Saeimas vēlēšanās, kas tikai tagad šķiet aiz kalniem esam.

Apvienība “Vienotība” ir ceļā uz triju partiju organizatorisku apvienošanos vienā, un to diezin vai varēs novērst TB/LNNK nodoms “konsolidēt nacionālos spēkus”. Valdības veidošanās laikā VL- TB/LNNK “palika gribot”, jo pret viņu iesaistīšanu kategoriski vērsās “Vienotībā” ietilpstošā “Sabiedrība citai politikai” (SCP). Ja “Jaunajam laikam” un “Pilsoniskajai savienībai” piedāvās izvēlēties, ar ko turpināt konsolidāciju – SCP vai VL-TB/LNNK, nav šaubu, ka tiks turpināts jau uzsāktais ceļš.

Tikpat bezcerīgi ir mēģināt “laulāties” ar Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), kas tāpat pieder pie nacionālo partiju klāsta. Atcerēsimies, ka pirms dažiem gadiem tieši ZZS bija savi iebildumi pret Latvijas un Krievijas robežlīgumu, kas paredzēja atteikšanos no Abrenes. Taču ZZS ir tikusi pie stabilas vietas Latvijas politiskajā dzīvē, un tai nav vajadzīgs piektais ritenis – “saradošanās” ar VL-TB/LNNK. Tautas partiju (TP) nav pat vērts tā īsti pieminēt, tik neskaidras ir tās perspektīvas pārskatāmajā nākotnē.

Jau minējām, ka uz TB/LNNK priekšsēdētāja amatu tika izvirzīti divi kandidāti, un uzvaru guva Roberts Zīle. 94 balsis par un 29 pret – tas ir pārliecinoši. Debatēs, šķiet, neviens iepriekšējais TB/LNNK priekšsēdētājs nebija tik sirsnīgi “dabūjis pa mici”. Bezmaz vai tiktāl, ka nelon tik izcilam Eiropas mēroga politiķim vadīt tik necilu partiju. Runas runām, taču Zīle “palika savā vietā”. Partijas līderim jābūt cilvēkam ar vārdu un labu reputāciju, un delegāti to apzinājās.

Kongress parādīja, ka TB/LNNK vēl nav īsti atguvusies pēc 10.Saeimas vēlēšanās gūtā sāpju šoka. Tiek domāts, kā atgūt kādreizējo – nelielo, bet stabilo – vietu Latvijas politiskajā lauciņā. Drīza apvienošanās ar VL nozīmētu bijušā jaunākā brāļa dominēšanu. Apvienošanas pavilkšana garumā (plaša “nacionālo spēku konsolidācija” ir nezinātniska fantastika) atstāj vietu cerībai, ka lielāka politiskā pieredze var dot savus augļus. Pie tā arī kongress palika.