Milzis uz māla kājām

Kārlis Leiškalns: pārdzīvojums ir tad, ja ir ilūzijas

Līdz ar 10.Saeimas vēlēšanu otru lielāko zaudētāju apvienību ''Par labu Latviju'' (PLL) deputāta krēslu zaudēja arī parlamentu ilgspēlētājs – dažādas partijas teju kopš neatkarības atjaunošanas pārstāvējušais Kārlis Leiškalns. Intervijā Ir.lv viņš prāto par PLL un tās dalībnieces Tautas partijas (TP) nākotni, tās atkarību no ''Vienotības'' panākumiem, TP draudošo bankrotu un neuzticamo atbalstu reģionos.

Kā jūtaties tagad, kad pēc tik ilgu gadu darba Saeimā vairs neesat ievēlēts?
Nav man pārdzīvojuma. Pārdzīvojums ir tādās situācijās, ja ir ilūzijas. Šoreiz es skaidri redzēju, cik dabūs Tautas partija, redzēju, ka sašaurinās TP elektorāts, kurš vairāk vai mazāk balstās uz pašvaldībām. Man nebija ne mazāko ilūziju par to, ka mani ievēlēs. Līdz ar to es piedalījos piedalīšanās pēc.

Kā jūs domājat, kāpēc ''Par labu Latviju!'' izpelnījās tik mazu atbalstu vēlēšanās?
Sniegums bija slikts. Parasti [PLL reklāmas veidotāju Ēriku] Stendzenieku slavē, bet jāteic, ka kampaņa, ņemot vērā tās izmaksas un rezultātu, bija slikta. Protams, kampaņai gūlās virsū treknie gadi un tam sekojošais valsts finansiālais fiasko. To dēļ par lieliem skaitļiem šajās vēlēšanās apvienība nevarēja domāt.
Es domāju, tā bija racionāla izvēle [izveidot apvienību], jo varēja būt divi ''Latvijas ceļi'', tātad, divas politiskas partijas — LPP/LC un TP —, kas iegūtu 4,9% un 4,9% balsu. Līdz ar to līdzeklis ir attaisnojis mērķi, ja mērķis ir iekļūšana parlamentā.
Protams, tagad abās partijās domā –  kā būtu, ja būtu. Vai būtu vinnējuši? Drīzāk izskatījās, ka abi būtu zaudējuši. Bet par apvienību — kādreiz es domāju, ka izveidosies viena, reģionos balstīta partija, bet bloks, ko Rīgas domē izveidoja [''Saskaņas centra'' mēra Nila] Ušakova un LPP frakcijas, jau ziņojot par kopīgu startu pašvaldību vēlēšanās, acīmredzot, pieliek treknu punktu iespējamai TP un LPP/LC apvienībai.

Kas turpmāk notiks ar PLL?
Nu šobrīd ir bloks Saeimā, bet neviena partija nav zaudējusi savu juridisko statusu. Partijas izmantos šos četrus gadus, lai sevi izvērtētu, meklētu jaunus līderus, nāktu ar jauniem uzstādījumiem. Protams, daudz atkarīgs, kādi rezultāti būs tam, ko pazīstam kā bloku ''Vienotība''. Ja viņiem neizdosies attaisnot ilūzijas, kas liktas uz [premjerministru Valdi] Dombrovski un viņa valdību, tas dod vairāk cerību.
Baidos, ka diemžēl nekādā veidā [nenotiks tas], kas bija iespējams iepriekšējā Saeimas sasaukuma laikā, apvienoties toreizējam — kā sauc to Repšes partiju?

''Jaunais laiks''.

Jā, ''Jaunajam laikam'' (JL) bija iespēja, un, manuprāt, bija pat aizkulišu sarunas par apvienošanos ar TP. Tas bija laikā, kad JL atradās opozīcijā un viņiem sākās iekšējā šķelšanās, veidojās ''Pilsoniskā savienība'', sākās lielā tautas staigāšana Saeimā. Arī [TP toreizējais premjerministrs Aigars] Kalvītis teica, ka varbūt tas būtu labāk, jo valdošajai partijai TP atbildību izdotos sadalīt daudz precīzāk un līdzīgāk. Es domāju, arī spiediens uz budžeta izdevumiem, ja JL būtu iekļāvies Kalvīša valdībā vai toreiz būtu nomainījušies premjeri, nebūtu tik milzīgs.
Patiesībā JL spēlēja tīru opozīcijas partijas lomu un katrā budžetā vēl divus budžetus caur deputātu priekšlikumiem centās «ielikt» iekšā. Es domāju, tā politika būtu pragmatiskāka, jo uzstādījumos šīs politiskās partijas viena no otras ne ar ko neatšķīrās. Mērenais nacionālisms abām partijām bija vairāk vai mazāk līdzīgs.
Tā bija kļūda. Es domāju, otras tādas iespējas apvienoties labajam spārnam, atstājot vairāk vai mazāk nacionāli radikālas grupas ārpusē, nebūs.

Kāpēc šī iespēja tika palaista garām?
Nezinu. Neesmu TP tajā partiju veidošanas mehānismā, acīmredzot, kādam bija iebildes.

Šķēlem?
Nezinu. Partijas priekšsēdētājs tajā laikā bija Segliņš. Es vienmēr esmu skatījies uz priekšsēdētājiem, tas ir līdera lēmums. Acīmredzot, kaut kas maisīja, neļāva šādu lēmumu pieņemt. Tolaik jau nevienam nebija nojautas par to krīzes smagumu, ko nāksies Latvijas finanšu sistēmai un ekonomikai pārdzīvot.
Es ļoti nopietni ierosināju Kalvītim atkāpties jau pie pirmā masīvā uzbrukuma, es piedāvāju taktisku gājienu viņam. Nu, Kalvītis rīkojās stratēģiski, toreiz laikam tā arī bija, ka nedrīkstēja atkāpties, nedrīkstēja atstāt jaunam leitnantam visus tos veicamos uzdevumus. Protams, TP būtu vinnējusi pēc gada, aizejot opozīcijā. Bet toreiz frakcijā saņēmu diezgan niknus pārmetumus, visniknāk man uzbruka [Jānis] Klaužs no tagadējās ZZS.

Kāpēc TP vispār nonāca līdz tam, ka tai jācīnās par 5% barjeras pārvarēšanu un iekļūšanu Saeimā?
Krīze. TP tiek vainota krīzē, daļēji pamatoti un daļēji nepamatoti. Pretinflācijas plāns tika iesniegts ar gada, pusotra novēlošanos, un patiesībā vairs nebija efektīvs.
Nu, eiforija, laba dzīve, lielai daļai sabiedrības jau sasniegto standartu zudums. Nav jau svarīgi, kādā veidā šis standarts sasniegts. Kādreiz, kad strādāju krogā, bija tādi cilvēki, par kuriem teica, ka [viņiem] par svešu naudu sāp galva. Viņi vienmēr piebiedrojās un iedzēra, neko par to nemaksājot. Arī mūsu sabiedrībai sāp galva par svešu naudu. Izdarot kļūdu, mēs vienmēr meklējam vainīgos un reti mēģinām saprast, ka nedienās esam vainīgi paši. Vieglāk novelt vainu uz valdību.

Bet bez krīzes jūs redzat arī kādas kļūdas TP rīcībā, lēmumos?
Manuprāt, būtiska kļūda, uz ko arī tāds taktiķis kā [Jānis] Lagzdiņš ir norādījis, bija aiziešana opozīcijā (iziešana no Valda Dombrovska valdības – red.). Protams, varēja aiziet opozīcijā, bet ar pieciem ministriem no varas aiziet tikai viena iemesla dēļ — lai gāztu valdību. [TP] ne tikai nevarēja nogāzt valdību, patiesībā nevarēja panākt parlamentā neviena sava lēmuma nobalsošanu, lai gan formāli Dombrovska valdība skaitījās mazākuma valdība. Ja tev politikā nav potences, neviens ar tevi gulēt negribēs. Tāpat kā sievietes jūt tos, kas var, tā arī sabiedrība nojauš tos, kas var.

Vai TP izšķiršanās ievēlēt Šķēli kā priekšsēdētāju bija pareizs lēmums?
Jā, es domāju, ka pareizs. Nebija citas izejas, partijai nebija līdera. Šķēle kā tēvs – dibinātājs nemitīgi tika aizvietots ar funkcionāriem, kas gadu vai divus formāli vadīja to partiju, bet neviens no viņiem nebija līderis.

Kalvītis arī nebija līderis?
Kalvītis pats saka, ka viņš bijis pārāk labs visiem, par maigu. Līderis nevar būt par maigu. Acīmredzot, arī Kalvītim pietrūka līdera kapacitātes. (..)

Atpakaļ pie TP kongresa, kad jūs izvēlējāties Šķēli kā TP priekšsēdi. Vai tas nebija brīdis, kad TP varēja kļūt par normālu demokrātisku partiju, bet izvēlējās oligarha partijas ceļu?
Es to Šķēles oligarhismu kaut kā neredzu. Es neredzu. Pieņemsim, oligarhs, — ko mēs ar to saprotam? Šeit mēs saprotam tāda cilvēka ietekmi, kas veic biznesu, kam ir neapšaubāmas līdera kapacitātes, kas droši vien, neaizmirstot savu labumu, saredz vispārības labumu. Kas īstenībā spēj strauji krītošo partiju strauji atgriezt pie dzīvības. Varbūt ir kādas paralēles ar Berluskoni tādos mazākos mērogos. Neviens jau mani nespieda balsot par Šķēli, lēmums tika piedāvāts demokrātiski, pret to iebilda Paegle un Ābiķis, bet partijas masa ilgojās pēc līdera. Bieži vien sabiedrība atsevišķiem līderiem piedēvē vairāk īpašību nekā viņiem ir, viņi kaut kā saista savu nākotnes pastāvēšanu, savu atrašanos pie varas ar līderi.
Domāju, pēc tam, kad TP nebija pieņēmusi lēmumu apvienoties ar novājināto JL, citas izejas nebija. Būtu sācies partijas sabrukums, erozija. Man patīk, kā Aksels Munte teica: sieviete ir spējīga iemīlēties gandrīz jebkurā vīrietī, pat pēdējā vecī, ja vien tas rosina viņas iztēli. Acīmredzot, TP biedriem arī vajadzēja kādu personu, kas rosina iztēli.
Protams, veidojot apvienību PLL, varēja starp uzņēmējiem [līderus meklēt]. Ir cilvēki, kas ir līderi, un ir cilvēki, kuri tiek uzbūvēti kā līderi. Tas pats [Aleksejs] Loskutovs, tu paskaties, un skaidrs, ka viņš nav līderis. Bet, ja no viņa uztaisa karogu un līderi uz kādu laiku, to var, protams. Līdz ar to PLL vajadzēja taisīt līderus, tur varēja atrast kādu uzņēmēju, kas nāktu ar citu politikas piedāvājumu. Vai nu nebija, vai vara koncentrējās uz vecajiem, kaut kas neiznāca. Šis ir viens no iemesliem tiem 8% [balsu vēlēšanās]. Viņi neko jaunu nepiedāvāja, viņi piedāvāja aiz muguras stāvošus, vairāk vai mazāk ietekmīgus cilvēkus Latvijā. Īstenībā tos pašus vēžus.

Vai esat domājis, ko TP tagad labāk darīt?
Reģionalizēties.

Jums jau ir nodaļas, kādreiz bija stipras.
Bija, vairs nav. Rezultāti neliecina par stiprību. Cik mums Vidzemē vietas?

Divas.
Visa tā reģionālā stiprība bieži balstās uz varas partijas iespējām reģionus atbalstīt. Tas nav ne noslēpums, ne brīnums, ne kas nepieņemams politikā. Reģioniem vajag cieti iestaigātu taku uz valdību, par to vienmēr pārmet, bet tā visi rīkojas. Tāpēc esam novērojuši pašvaldības vadītājus, kas pēc katrām vēlēšanām maina savu krāsu. Viņiem nav ideoloģijas, viņiem ir pašvaldības intereses. Izrādījās, ka mēs reģionos neesam stipri. Milzis bija stāvējis uz savstarpējā izdevīgumā balstītām māla kājām.

Labi — reģionalizācija. Kas vēl?
Opozīcijas darbs parlamentā. Tas bieži saistīts ar valdības stabilitāti, jo sevišķi krīzes vai pēckrīzes posmos tu it kā strādā pret ekonomisko vai finanšu stabilitāti, tāpēc jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem. Iespējams, jaunu līderu piesaistīšana. Mēs jau nezinām, kā beigsies tiesa par trešo personu kampaņu. (KNAB prasa TP samaksāt valsts budžetā iepriekšējās Saeimas vēlēšanu kampaņā pārtērēto miljonu latu, ko TP slavināšanai iztērēja ar partiju saistīta sabiedriska organizācija – red.) Es nedomāju, ka partija, kurai ir trīs deputāti Saeimā, spēj piesaistīt šādus līdzekļus, kur nu vēl atdot. Tas nozīmē, ka partijai jābankrotē.

Vai tad jums nav uzkrājums uztaisīts?
Domāju, ka nav. Es no partijas kasēm nekad neko neesmu zinājis. Es gan pašreizējo tiesas spriedumu uzskatu par netaisnīgu, jo nedefinētas lietas tulko par labu cietušajam.

Bet par to tiesai jālemj.
Jā. Bet ja es būtu zvērinātais, es balsotu pret. Mums zvērināto tiesas nav, tad neko, un šādas lietas zvērināto tiesa neizskata nekur.
Ja TP nevarēs samaksāt tiesas piespriesto naudu, tad TP nāksies no nosaukuma atteikties. Tas ir skaidrs. Varbūt pirms pieciem gadiem arī būtu samaksājuši miljonu. Tam būtu jāpiesaista vismaz 1000 ziedotāju par maksimāli atļauto summu, nedomāju, ka tas ir TP spēkos šobrīd. Bet tā politiskā struktūra jau paliks. Līdz ar to TP, lai kā to arī nesauktu, nākamajās vēlēšanās piedalīsies. Varbūt kā daudzu reģionālu partiju apvienība, iespējams ir pilnīgi viss.
Cerības uz Šķēles un Šlesera sinerģiju PLL neattaisnojās. Varbūt attaisnojās tik, cik ieguva astoņas vietas Saeimā pa abiem. Bet neradās tas, kas savienībā dažkārt rodas — tā ir neauglīga. Jebkuras laulības vienīgais nolūks, kā teica Nīče, ir radīt trešo. Trešais neradās.

TP neies tur, kur Šlesers aizgāja — uz SC?
Nē, TP nekad nepiekritīs. Tā vienkārši nevar piekrist, jo tā ir bijusi un veidojusies kā mēreni nacionālistiska partija.

Saeimā jūs pēdējā gadā visu laiku balsojāt kopā ar SC.
Nu, tie tehniski jautājumi, opozīcija ir opozīcija.

Komercbanku likuma grozījumi, Jāņa Maizīša atcelšana — nav nemaz tehniski.
Maizīša atcelšana ir liels mīts.

Viņš nav apstiprināts [par ģenerālprokuroru].
Bet ne pateicoties TP pūlēm.

Kam tad?
Tā ir slēgtā balsošana. Ārā ejot, Inārai Eglei pateicu, bet nākamreiz, ja būtu iespēja, neteiktu savu slēgto balsojumu. Es nobalsoju par, Lagzdiņš nobalsoja par. Iespējams, kāda daļa nobalsoja pret, es neiešu katru tirdīt. Maizītis tur tāds sagumis sēdēja, tā bija nepatīkama lieta. Bet nedomāju, ka tas bija TP darījums ar kādu.

Lagzdiņam bija citas sajūtas.
Viss tika izdarīts, lai rastos ilūzija, ka TP to izdarīja. Domāju, ka liela daļa bija [pret] visās partijās, acīmredzot, mērķis bija uzvelt TP Maizīša izgāšanu. Īsti gan neaizgāja. Pozīcija arī toreiz ne pārāk omulīgi jutās.

Nu labi, labi, es zinu, uz ko jūs tagad velkat.
Nē, es ne uz ko nevelku. Tas ir slēgts balsojums, lai tas arī paliek. Man riebjas sazvērestības teorijas.
Vēl tagad neesmu sapratis, kurš bija ''zvaigznīšu brīdis''. (Tā dēvētajos Lemberga stipendiātu sarakstos kā viens no iespējamiem naudas saņēmējiem minēts «zvaigznīšu brīdis» — tiek uzskatīts, ka tā ir TB/LNNK – red.)

Jums arī nav ne mazākās nojausmas, kas ir ''Pleskavas šoseja''?
Nē, ''Pleskavas šoseja'' ir ''Latvijas ceļš'' (LC), tas ir skaidrs. Nu, man tāda nojausma, es nevaru teikt, ka es to zinu, pie kases nekad neesmu bijis klāt.

Jūs esat bijis plašā partiju spektrā — no Konservatīvās partijas, Demokrātiskās centra partijas līdz LC un TP. Kas ir Latvijas politisko partiju problēma – kāpēc pat kādreiz spēcīgas partijas izšķīst?
Es vienmēr sevi esmu uztvēris kā liberāli konservatīvu cilvēku. Esmu bijis Konservatīvās partijas dibinātājas, toreiz vēl nekādu vēlēšanu nebija. Demokrātiskā centra partijā neesmu bijis.

Jūs kandidējāt Saeimas vēlēšanās no šīs partijas saraksta.
Jā, bet nebiju biedrs. Pēc tam, kad nobalsoju par [Māra] Gaiļa valdību, viņi mani aizmuguriski izslēdza no frakcijas.
LC iestājos 5.Saeimas nobeiguma fāzē, lai kandidētu nākamajās vēlēšanās. Īstenībā man jau tur visi draugi, [Valda] Birkava valdība tika nodibināta ar vienu pliko manu balsi. Tā bija mazākuma valdība, kuru atbalsta Leiškalns.
Diemžēl pēc tam, kad LC nepārvarēja vēlēšanu barjeru, Inārai Eglei ''Dienā'' teicu, ka LC ir divas iespējas. Vienatnē viņi vairs nekas nebūs, vai nu jāapvienojas ar TP vai LPP. Tas tika izskatīts partijas valdē, kurā tika ierosināts jautājums par manu izslēgšanu. Mani arī no turienes izslēdza. Es pats neeju prom. Šteins arī mani izslēdza no Konservatīvās partijas. Tas nenozīmē, ka esmu palicis mazāk konservatīvs. Ja cilvēks vēlas piedalīties politikā, vēlēšanu likums atļauj [kandidēt] tikai partiju biedriem vai no partiju sarakstiem. Tad es iestājos TP, kas mani pagaidām nav izslēgusi.

Tāpēc jūs tā piesardzīgi komentējat.
Nē, nē, es nebaidos. Mani — vecu vīru — lai viņi slēdz, no kurienes grib. Es nekad neesmu pakļāvies. Es esmu tas, ko politikā sauc par savrupnieku. Esmu pats par sevi, domāju tā, kā es domāju, un nebaidos to teikt. Tāpat kā nebaidījos teikt, ka Kalvītim jānoliek pilnvaras.
Sabiedrība politiskajās partijās ieliek pārāk daudz ilūziju un savas individuālās neizdarības. Mirklī, kad cerības par raušiem, kas birst no gaisa, ekonomisku vai politisku iemeslu dēļ sabrūk, viņi meklē jaunus cerību iemiesojumus, jaunus elkus. Jocīgi, bet viņi visi tur grozās. Ābiķis — visprofesionālākais politiķis, ja mēraukla ir ievēlēšanas atkārtojamība. To viņš sev nodrošina, bet nezinu, cik daudz tam pievienotās vērtības pašā politikā.
Patiesībā neviena no partijām nav spējusi izveidot un komunicēt ar savu elektorātu. Nav nekā tāda, ko mēs redzētu kaut vai Zviedrijā vēlēšanu kampaņā un starp vēlēšanām. Elektorāts netiek kopts. Tikko viņiem ir drusciņ sliktāk, tā viņi novēršas, meklē jaunus elkus. Bet jaunajiem elkiem pēc tam, kad tie pasēž opozīcijā, jādara tieši tas pats, ko darīja vecie.
Neviens uzreiz nedzīvos tik labi, kā Zviedrijā. Zviedrija ir kopusi infrastruktūru no karaļa Kārļa Gustava laikiem, tā bija sudraba kaltuve visai Eiropai, un tagad dzīvo uz šo uzkrājumu rēķina. Mums tādu nebija. Bet mums ir glancēti žurnāli, stāsti par to, kā cilvēkiem vajadzētu dzīvot, ka jāsaņem lielas pensijas. Tas, ka pats esmu šī līdzdalībnieks, aizmirstas. Pensijas veidojas no sociālajām iemaksām, nodokļi, kurus valsts pārvalda, veidojas no uzņēmējdarbības. Līdz ar to tu vari dzīvot atbilstoši tam, ko nopelni un padalies ar sabiedrību. Politiķiem jānosaka vide, kurā dzīvojam, cik un kam pārdalīsim to, ko esam gatavi samest.
Bet gribas laimes lāci — ka atnāks kāda politiskā partija un kāds MK, un šie kopsummā 115 cilvēki atrisinās visas sabiedrības un katra indivīda problēmas. Tā nekad nenotiks. Vienotība arī neizskatās dzīvotspējīga, par daudz ambiciozi funkcionāri, kas nemitīgi pretendē uz karognesēja statusu. Ja vēl būtu līderi…

Var piekrist tam, ka Latvijas sabiedrībā ir milzīgas gaidas no politiķiem. Tomēr, vai LC un TP uzticību nezaudēja brīdī, kad vēlētāji apjauta, ka lēmumi tiek pieņemti nevis kopējā sabiedrības labuma vārdā, bet šauru grupu interesēs?
Kuri lēmumi? Es pieņemu, ka runa ir par tā saukto privatizācijas procesu. Tas bija jāizdara, tam bija jātiek pāri. Vērtību sistēmu esam paši veidojuši, mums nav bijis ne Martins Luters, ne Mozus, ne Jēzus. Skaidrs, ka bija lēmumi, kas bija absolūti nepieciešami, un kopējo sabiedrisko resursu pārdale vienalga beigu galā būtu kādam par labu. Vesela virkne uzņēmumu, kas tika privatizēti, iespējams, kādam par labu, tika saglābti, jo šie cilvēki saprata, ko dara. Tie uzņēmumi, kas netika privatizēti, kā Jelgavas mikroautobusu rūpnīca, tie arī sabruka.

Nav runa, ka nevajadzēja privatizēt, jautājums – kā tas notika?
Skaidrs, ka daži atrodas tuvāk lēmumu pieņēmējiem un bieži vien fineses neizprotošam lēmumu pieņēmējam uzspiež sev izdevīgo lēmumu. Mēs bieži redzam, kā Saeimas sēdēs tiek pieņemti likumi. Sauc kaut kādus ciparus, komisija atbalsta, neviens neiebilst. Bet es neesmu redzējis no lielākās daļas politiķu, ka viņi kaut ko darītu savtīgu interešu labā.

Loskutova noņemšanu no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadības jūs neuzskatāt par kļūdu?
Nē, es nevaru uzskatīt par kļūdu Loskutova noņemšanu, ko atbalstījis arī ģenerālprokurors.

Sabiedrība protestēja pirmajā reizē, kad jūs mēģinājāt viņu noņemt.
Acīmredzot, Kalvītim bija ļoti pamatoti iemesli Loskutovu noņemt. Un pirmās reizes nenoņemšana acīmredzot ļāva notikt virknei lietu, nesmukumu, neizdarību. Līdz tai nākošajai reizei bija pietiekami laika, lai sakārtotu. Pirmie ziņojumi par operatīvo dzīvokļu izmantošanu, ko mums pasniedza frakcijas sēdē, lika domāt, ka ar vadīšanu tur pilnīgi nav kārtībā. Ar revolucionāro sirdsapziņu varbūt ir.

Tagad ir Vilnītis. Vai dabūjāt, ko gribējāt?
Tur nedabūs nekad, ko gribēs, ja tur izveidojas tā, kā tagad tiek rakstīts – divi centri, vecie un jaunie. Sabiedrība jau nekādus dižos darbus iepretim tiem resursiem, kas KNAB tika veltīti, nav sagaidījusi. Es nepazīstu Vilnīti. Sasveicinājāmies, kad nāca uz frakciju, bet nekāda laime nevienam tur nav.
Taču lietussargu revolūcija izskatījās organizēta. Protams, tā ir jāorganizē, tās ir tiesības, un neviens nevar pārmest kādai interešu grupai, ka viņi izdara spiedienu uz parlamentu par kādu sev netīkamu lēmumu. Šī bija labi uztaisīta.

Cilvēki tur gāja tāpēc, ka viņi redzēja, ka vara grib izrēķināties ar KNAB, kurš beidzot cīnījās pret augstākā līmeņa korupciju. Jūs neticat, ka tā bija viņu motivācija?
Viena daļa cilvēku gāja tāpēc, ka viņiem teica, ka šeit cīnās nevis ar priekšnieku, kas nepārvalda savu iestādi, bet pret korupcijas novēršanu.

Bet vai tā arī nebija? Vai no jūsu puses tā nebija cīņa pret KNAB tāpēc, ka šī iestāde apdraudēja ietekmīgus cilvēkus?
Tādā gadījumā Loskutovam vēl šodien bija jāstrādā. Diemžēl tie iemesli, kāpēc viņu atlaida no darba, izrādījās vairāk vai mazāk patiesi. Vai daudzi, kas nāca aizstāvēt Loskutovu, varēja iedomāties, ka no seifa antikorupcijas citadelē nozog 130 tūkstošus latu? Tad viņiem jāpasaka arī viss šis. Bet, ja emocionāli saka — šie blēži, kas tur sēž un to vien zina, kā meklēt pašlabumu, atrasties pie siles, izzagt valsts kasi, kādi visi tie epiteti ir — viņi to pieņem kā baltu patiesību. Tādā gadījumā lietussargu revolūcijai bija jābeidzas ar Loskutova triumfu, viņam caur Aleksandra vārtiem bija jāatgriežas.

Loskutovs tagad ir Saeimā, tā ir zināma atgriešanās.
Ir, es neko nesaku. Loskutovs tagad ir Saeimā, tā ir laba lieta. Man nav nekas pret Loskutovu.