Pirmklasniekam grāmatu vispār nav – ir grāmatveidīgi izstrādājumi
Tagad, laikā, kad sāk krist ne vien āboli, bet arī zvaigznes, daudziem vecākiem „Zvaigzne” ir mutē. Viņi runā (vai uzrunāti pauž savu sašutumu) par mācību grāmatām.
Precīzāk gan būtu teikt – mācību materiāliem, kas daudzos gadījumos ir brošēti hibrīdi – kaut kas grāmatai līdzīgs, taču nav grāmata, jo tajā drīkst rakstīt ar pildspalvu, taču, kas nekādā gadījumā nav arī burtnīca, jo ir pārāk dārga, reizēm pat krāsaina un vizuāli ne ar ko neatšķiras no bērna grāmatas mīkstajos vākos. Bet tiek saukti par darba burtnīcām, mācību komplektiem utt.
Lai vai kā – pirms kārtējā pirmā septembra runa atkal ir par kārtējiem milzu tēriņiem, kas nepieciešami, lai sagatavotu bērnu skolai. Tiek minētas summas 50 – 70 latu robežās par drukāto vārdu (un cipariem) vienam bērnam (bez kancelejas precēm, apģērba, apaviem, sporta tērpa un tā, ko vēl liks nopirkt vēlāk). Ja arī rodas aizdomas, ka šie skaitļi varētu būt mazliet pārspīlēti, pat visvienkāršākie aprēķini liecina, ka skolas bērnu uzturēt nav lēti. Piemēram, pirmklasniekam ir nepieciešamas teju 20 darba burtnīcas (latviešu valodā – piecas), kas kopā izmaksā vairāk nekā 30 latus (nav tādas darba burtnīcas, kas maksātu mazāk par latu) utt.
Taču šis gads atšķiras ar to, ka beidzot pilnībā un, tā vien šķiet, uz mūžīgiem laikiem Latvija ir atpalikusi no Igaunijas, kas pamatskolas skolēnus pilnībā nodrošina ar mācību grāmatām. Proti, šis gads atšķiras no daudziem iepriekšējiem ar to, ka valsts viena skolēna mācību līdzekļu iegādei ir atvēlējusi 69 santīmus, kas ir zemākā summa daudzu gadu garumā (visvairāk šim mērķim tērēts 2008. gadā – 4,12 lati).
Vēl šis gads, protams, ir Saeimas vēlēšanu gads un mācību grāmata ir kļuvusi arī par poliskās cīņas ieroci. Proti, „Par labu Latviju” (PLL) savā programmā ir ierakstījusi: „Vienas mācību grāmatas princips katrā priekšmetā”, ko „Zvaigzne ABC” valdes priekšsēdētāja Vija Kibloka komentējusi: „Tas ir vistīrākais populisms, kas balstīts pagātnē”. Un pat vēl asāk: „Es saredzu, ka šis solis ir vērsts kāda režīma virzienā, kura ideoloģisko platformu es labprāt uzzinātu”.
Taču, lai gan izskatās, ka konflikts ir principiāls, būtībā tas ir bezjēdzīgs. Un ne jau tāpēc, ka cilvēks, kas kā izdevniecības vadītājs taču (arī) finansiāli ir ieinteresēts mācību grāmatu daudzveidības saglabāšanā, principiāli to aizstāv. Un arī ne tāpēc, ka PLL ir fiksējusi varbūt pat vecāku lielākās daļas vēlmi, kas tāda ir ne jau tāpēc, lai izglītības sistēmā ieviestu vienu patiesību, vienu līmeni, vienu metodiku. Bet vienkārši finansiālu apsvērumu dēļ (ja mūsu bērniem tāpat kā Igaunijā valsts apmaksātu visas mācību grāmatas, tad, visticamāk, mēs neuztrauktos, ka grāmatu, no kuras šogad mācās brālis, māsa pēc gada vairs nevarēs izmantot – skolotāja liks pirkt citu).
Taču lielākā bezjēdzība, manuprāt, ir tā, ka strīds ir par grāmatām, bet pati grāmata tiek degradēta – gan materiāli, gan morāli. Šķiet, vislielākos izdevumus vecākiem rada nevis grāmatas, bet tā saucamie mācību materiāli. Piemēram, pirmklasniekam grāmatu vispār nav – ir grāmatveidīgi izstrādājumi, ko nevar mantot – nevar nākamgad atdot brālim, kaimiņam vai kādam, kam vecāki nav spējīgi tos iegādāties. Viss ir kaut nedaudz pieķeksēts, piezīmēts, pierakstīts. Runājot par grāmatas neesamību, šis materiālais aspekts ir ļoti būtisks – ja mācību grāmatas (materiāli) ir jāpērk, jo valsts ar tiem vismaz kādu laiku bērnus nevarēs nodrošināt, iespēja taupīt izmantojot lietotu grāmatu, ir ļoti svarīga. Bet lietotu grāmatu nav, ir izlietoti mācību materiāli.
Un vēl, manuprāt, mēs tūlīt pārliecināsimies, kā zūd cieņa pret grāmatu kā garīgu vērtību. Jo tas, kur pirmklasniekiem ir ar pildspalvu droši jāķēpā iekšā, būtībā stipri līdzinās grāmatai, kuru saprātīgi vecāki viņu vēl pirms skolas gaitu uzsākšanas ir mācījuši saudzēt. Tas, kas notiek ar skolas (ne)grāmatām vismaz jaunākajās klasēs, šķiet kaut kas līdzīgs tam, ka bērniem, kas jau būtu pieradināti nokārtot savas vajadzības uz poda, pēc dažiem gadiem uzvilktu pamperus un liktu nokārtoties tajos. Tad, tas droši vien tiktu darīts tāpēc, ka tā ir izdevīgi pamperu ražotājiem vai arī kāds grib, lai šie bērni attīstībā būtu atpalikuši.
Nupat Latvijas Banka, godinot latviešu izglītības vēsturi, izlaidusi skaistu piemiņas monētu „Latviešu ābece”. To rotā vecākajā zināmajā latviešu ābecē (ap 1683.gadu) redzamais gailis. Kopumā latviešu valodā izdots aptuveni 200 dažādu ābeču, un daudzas no tām rotājis tieši gaiļa attēls. Jo gailis esot gaismas saucējs. Šādas piemiņas monētas parādīšanos Latvijā tieši tagad var uztvert arī ironiski un ar skumjām – tik tiešām ir ko pieminēt, jo pirmklasniekiem grāmatu vairs nav. Gailis vairs gaismu nesauc.
Komentāri (40)
aivarstraidass 13.08.2010. 14.19
Kā jau autore raksta – “Zvaigzne” šajā situācijā ir vienkārši “pamperu ražotājs”, kuru nav par ko vainot. Ādažu Brīvā Valdorfa skolā jaunākajām klašu bērniem šos jokainos mācību materiālus neviens nepērk. 1.klasē visa rakstīšana notiek negrafētās (balta papīra) burtnīcās. Pirmajā klasē raksta ar vaska krītiņiem, 2.klasē parādās vienkāršie zīmuļi, tad – 3.klasē tintes pildspalvas (nedaudz vēlāk parādās līniju/rūtiņu burtnīcas un lodīšu pildspalvas). Un arī viņu mācību programma ir akreditēta. Neviens nav aizliedzis strādāt arī tā.
Nav svarīgi kā sauc pedagoģiju, bet gan – vai jaunāko klašu skolotāji cenšas audzināt bērnus par pilnvērtīgiem cilvēkiem – kuri mācās paši rakstīt un domāt “apsēžoties pie baltas lapas”, vai arī par kūtriem izpildītājiem, kuri ieraksta iepriekš paredzētajā lodziņā pareizo atbildi. Ļoti iespējams, ka modernie mācību materiāli ļauj drošāk mācību procesu kontrolēt, mērīt rezultātu, utml. – ne velti tie ir tik populāri. Bet jaunākajās klasēs efektivitāte un “atkārtojamas kvalitātes produkta ražošana” nedrīkstētu būt galvenais.
2
Diâna Antipova > aivarstraidass 13.08.2010. 16.13
tas ir tāpat kā visādas “krāsojamās” grāmatas – es jau neesu pret, bet ja bērns krāsos tikai tos pavulgāros netalantīgos ziloņu šablonus, nav normāli. Mazgadīgie bērni, kamēr zīmē paši kā sanāk un ko/kā grib, reizēm ir stipri ģeniāli, ar tādu izteiksmīgumu, ko lielais skolā audzinātais nekādi nevar panākt.
0
Gunta Šnepste > aivarstraidass 14.08.2010. 16.38
Nedomāju, ka “Zvaigzni” var saukt par vienkāršu pamperu ražotāju, kura pamperu pirkšana (vai nepirkšana) ir katra paša rokās.
Pirmkārt jau, daudz kas ir atkarīgs no skolotājiem. Un uz tiem, kā zināms, var arī “iedarboties”.
Otrkārt, bija reiz tāda iniciatīva, daļu mācību materiālu darīt pieejamus internetā. Atradās pat autori, kuri piekrita ļaut publicēt savas izstrādes. Un kas notika? Izdevējs piedraudēja, ka nekad mūžā vairs nesadarbosies ar tādiem autoriem, kuri dod mācību materiālus internetam, tātad, kož izdevēja pīrāgā. Un autori, protams, pārdomāja, un atsauca savu piekrišanu. Vai tiešām šīs var saukt par godīga pamperu ražotāja darbības metodēm?
0
ainars 13.08.2010. 13.02
Tad tomēr man bija noveicies, respektīvi – vecākiem. Toreiz vēl šausminājās par to, ka grāmata skolai maksā nedaudz vairāk par 2 latiem.
Pirms trim gadiem vēl šausminājos, ka ģeogrāfijas grāmata vidusskolai maksā ap 6 latiem [tāpat arī vēstures, kur vispār bija nepieciešamas 3 grāmatas].
Tagad Zvaigznes outletā šīs grāmatas pārdod par 0,50 Ls. Un izdod jaunas, kuras arī maksā 6 latus utt.
Ņemot vērā pašreizējo situāciju, kad reāli vecākiem nav naudas par ko bērnu skolā laist, rodas jautājums – Cik no tādiem bērniem uz skolu šogad tā arī neaiziet? Pieļauju, ka procents mazs, bet tomēr…
Neviens jau tagad par to nedomā, kaut arī itkā vēlēšanu gads…
+ Darba burtnīcas manuprāt vispār nav vajadzīgas, vai tad skolotājiem ir tik grūti izdomāt šādus tādus darbus, ko var uzrakstīt parastā kladē?
Vai arī risinājums būtu grāmata skolotājam, kur būtu uzdevumi, ko bērniem iedot.
2
shefere > ainars 13.08.2010. 18.00
Tieši tā, mans puika šogad būs 8.klasē un varu teikt, ka pa šiem gadiem vismaz 1 trešdaļa darba burtnīcu maija beigās tika izmestas papīra atkritumos gandrīz neskartas, bet dažas galīgi tīras, šogad konkrēti sporta darba burtnīca. Skola šovasar kļuva par valsts ģimnāziju,starp citu, tā ka par paidagogu kvalifikāciju ari nevajadzetu būt lielām diskusijām.
0
si-si8 > ainars 13.08.2010. 15.40
muļķīgi kaut kā sanāk, jāmaksā par grāmatu, ko varēs izmantot vienu gadu, jāmaksā par darbu burtnīcu, ko, pašsaprotams, arī varēs izmantot vienu gadu un jāmaksā par burtnīcu, kas rezultātā ir tikai daļēji izmantota, jo ne viss ir darbu burtnīcā un parastajā burtnīcā arī kas jāraksta….n***g, ir nepiciešams tas viss….ja kādreiz varēja ļoti labi mācīties izmantojot grāmatas +-piecus gadus un normāli iemācīties rakstīt, jo bija jāizmanto parastā burtnīca no kuras arī varēja saprotamā secībā visu vielu iemācīties, tad kādēļ tagad šitā jāčakarē gan vecāki ar izdevumiem, gan bērni???
0
Janis 13.08.2010. 12.58
Nu problēmas sakne nav tālu jāmeklē – ir mums tāda IZM ar visādiem departamentiem un nodaļām, kurai teorētiski grāmatu normatīvi būtu jānosaka un jāregulē.
Acīmredzot Koķes kundze un pirms tam Rivžas kundze, jeb kopumā ņemot ZZS, kas jau kādu laika šo iestādi, ne vēlas, ne spēj kaut ko darīt izglītības uzlabošanai.
Kārtējais regulators, kas “regulē” tirgu par labu komersantiem/monopolistiem nevis tautai.
Kā jau esmu teicis iepriekš – ZZS nav ne Z, ne Z, ne S, ir tikai Lembergs un bariņš, kas tam klanās.
2
+1
0
Atbildēt
+8
0
Atbildēt
@ciparsone > Janis 14.08.2010. 12.06
Šajā un citos ar mācību kvalitāti un saturu saistītos jautājumos īpaši nedzird skolotāju viedokli. Jeb viņu organizācijas un arodbiedrības darbojas tikai tad kad aizskartas skolotāju algas? Manuprāt, tieši skolotājiem būtu skaidri un skaļi jānovērtē šo krāsojamo grāmatu saturs un lietderība. Acīmredzot, šī vecāku slaukšana skolotājus un skolu direktorus īpaši neuztrauc, jo skolās netrūkst arī citu “brīvprātīgu” naudas slaukšanas disciplīnu.
0
andrisskrastins > Janis 13.08.2010. 13.01
Cik zinu pedagogus manu draugu un paziņu vidū, visi kā viens saka, ka IzM lāsts ir ideja, ka bez diskusijām ar skolotājiem var izveidot metodoloģiju. Kas ir absolūti garām. Jo kurš tad mācīs/māca skolēnus?
0