Kvalitātes un rezultātu posms reformās

Plāns pārmaiņām augstākajā izglītībā – mērs turpmākiem uzlabojumiem

Augstākajā izglītībā, tāpat kā izglītībā kopumā, nemitīgi ir nepieciešami jauninājumi, jo tai ir jāatbilst ne tikai akadēmiskajām, bet arī tautsaimniecības un strauji mainīgās dzīves vajadzībām. Augstākās izglītības tālākai izsvērtai ilgtermiņa reformēšanai Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar citām ministrijām un partneriem un saskaņotībā ar augstākās izglītības un zinātnes, tautsaimniecības plānošanas dokumentiem ir izveidojusi kopīgi īstenojamu Pasākumu plānu nepieciešamajām reformām augstākajā izglītībā un zinātnē 2010.-2012.gadam. Plāna tālāku virzību pirmdien atbalstīja Ministru kabineta (MK) komiteja, plānots, ka otrdien tas tiks skatīts MK sēdē.

Augstākajā izglītībā reformas nevar notikt ne pēc starptautisko naudas aizdevēju diktāta, ne pēc pašmāju nereti bezatbildīgi politikāniska pieprasījuma. Plānā un līdz ar to nākamajā reformu posmā ir mērķtiecīgi izvirzīti nosacījumi ar pastiprinātu uzsvaru uz kvalitāti un rezultātu pārvaldību, jo Latvijai ir nepieciešama kvalitatīva, starptautiski konkurētspējīga, resursu efektīva, ar tautsaimniecības vajadzībām sasaistīta un pieejama augstākā izglītība. Augstskola spēj vai nespēj ar to tikt galā – tas izšķirs, kāda būs augstākās izglītības iestāžu struktūra Latvijā.

Ilgtermiņa saistības valsts budžetā augstākajai izglītībai un zinātnei
Augstākā izglītība ir veidota un reformēta kopš neatkarības atgūšanas un pēdējos 20 gados ir kardināli mainījusies, pārejot no elitāras uz plašai sabiedrībai pieejamu augstāko izglītību (studentu daudzums ir vairāk nekā dubultojies, lai gan iedzīvotāju skaits ir būtiski samazinājies), uz Eiropas pieredzē balstītu un Eiropā salīdzināmu studiju struktūru, novērtēšanas sistēmu, saturu u.c. Atgādināšu, Latvija ir iesaistījusies Boloņas procesā kopš tā pirmsākumiem 1999.gadā un ir Eiropas vienotajā augstākās izglītības telpā. Mūsu valstī īstenotās studijas strukturāli un saturiski būtiski neatšķiras no Eiropas augstākās izglītības sistēmas, taču pastāv liela atšķirība valsts budžeta finansējumā, kā arī – citu finansējuma avotu piesaistē, piemēram, privātie līdzekļi, no līdzdalības projektos iegūtie līdzekļi.

Tāpēc uzskatu, ka jaunajā reformu posmā, kad galvenā vērība pievēršama kvalitātei un rezultātu pārvaldībai, nevajadzētu maldīgi domāt, ka jautājumus varētu atrisināt vienīgi voluntāra un sasteigta augstākās izglītības koncentrēšana, kas drīzāk gan novestu pie valsts finansētā augstākās izglītības apjoma un pieejamības samazināšanās (vai likvidēto izglītības iestāžu līdzekļi papildinātu palikušo budžetu, vai izbrīvētie mācībspēki satilptu palikušajās izglītības iestādēs, vai visi studētgribētāji atrastu sev vietu Latvijas izglītības iestādēs vai pretējā gadījumā, kas tad nu ir droši, aizbrauktu studēt ārpus Latvijas?). Tieši domājot ilgtermiņā, jau šobrīd valsts budžeta finansējums ir sadalīts, orientējoties uz valstī prioritārajām jomām, valsts policentriskās attīstības vajadzībām, nodrošinot reģionālo augstskolu attīstību, kā arī neatstājot likteņa varā nozaru augstskolas, kopumā ar budžeta vietām atbalstot spējīgākos studentus. Bet ir jāstrādā pie kopējā naudas apjoma palielināšanas augstākajā izglītībā.

Pat pēc jaunākajiem Pasaules Bankas ekspertu atzinumiem Latvijā augstākajai izglītībai un zinātnei atvēlētais valsts finansējuma īpatsvars, kā arī vidējais finansējums uz vienu studentu šobrīd ir viszemākais Eiropas Savienībā (ES). Tas apdraud mūsu augstākās izglītības konkurētspēju Eiropas augstākās izglītības telpā. Tāpēc nepieciešams gan valsts finansējuma palielinājums, gan kopumā – resursu dažādošana, gan manis iniciētā valsts saistību uzņemšanās un budžeta līdzekļu noteikšana ilgtermiņā, jau sākot ar 2011.gadu. Proti, augstākajai izglītībai un zinātnei vismaz daļa finansējuma tiek piešķirta, paredzot līdzekļus budžeta ilgtermiņa saistībās, atbilstoši studiju procesa un valsts pētījumu programmu īstenošanas ciklam. Šādu pieeju jau atzinīgi novērtējuši mūsu sadarbības partneri, jo tādējādi joma varēs rēķināties ar vairākus gadus uz priekšu zināmu finansējuma daļu.

Valsts finansējumu, ņemot vērā realitāti, pakāpeniski varētu palielināt no 2013.gada; 2011. un 2012.gadā to piešķirot ne mazāku par šī gada budžetu, kas 2010.gadā jau tika samazināts par apmēram 50%, salīdzinot ar 2008.gadu. Vienlaikus uzsveru – jāpilnveido finansēšanas kārtība, to daudz ciešāk saistot ar kvalitāti un darbības rezultativitāti, kas ir noteikts plānā.

Budžeta finansējuma tālāka nepalielināšana vai pat samazinājums draudētu arī ar Eiropā prognozēto rādītāju neizpildi – paredzēts, ka līdz 2020.gadam ikvienā ES dalībvalstī vismaz 40% iedzīvotāju 30-34 gadu vecumā jābūt ar augstāko izglītību, lai nodrošinātu zināšanu sabiedrībai un inovāciju ekonomikai nepieciešamo zināšanu un cilvēkresursu bāzi. Latvijā šis rādītājs ir nepilni 28%, kas liecina, ka mūsu valstī nebūt nav par daudz iedzīvotāju ar augstāko izglītību un mums augstākās izglītības pieejamība nav jābremzē, bet ir jāstimulē.

Precizēšu, ka Latvijā par valsts budžeta līdzekļiem augstskolās studē tikai 30% jeb ap 30 000 studentu, pārējās ir maksas studijas, kuras ir iespējamas, galvenokārt pateicoties attīstītai valsts galvotai studiju un studējošo kreditēšanas sistēmai, 2010.gadā studentiem pieejamajiem līdzekļiem vēl pieaugot. Lai arī plāna uzmanības centrā ir jau esošā augstākās izglītības finansējuma atbildīgs, efektīvs izlietojums un valsts augstākās izglītības iestāžu tālākās reformas, precīzākus un iedarbīgākus studiju kvalitātes un rezultativitātes kritērijus nepieciešams attiecināt uz visu augstākās izglītības sistēmu.

Nauda seko kvalitātei un rezultātam
Plānā ietverti soļi sākuma posmam ceļā uz ilgtermiņa reformām, izmantojot arī ES struktūrfondu līdzekļus, konkrētos rīcības virzienos:
1) studiju un zinātniskās darbības kvalitātes uzlabošana, budžeta līdzekļu sadalē orientējoties uz principu nauda seko kvalitātei;
2) augstākās izglītības un zinātnes institūciju materiāli tehniskās bāzes modernizācija un resursu izmantošanas efektivitātes, darbības rezultativitātes paaugstināšana, piešķirot bāzes finansējumam papildus finansējumu par īpaši labiem rezultātiem un kvalitāti (šis modelis pēc pētījuma datiem ir devis vislielāko uzlabojumu Eiropas universitāšu darbībā);
3) augstākās izglītības internacionalizācija un eksportspējas paaugstināšana;
4) augstākās izglītības un zinātnes sektora elastīgāka integrācija ar tautsaimniecību un sabiedrības attīstību.

Pirmais solis uz augstākās izglītības institūciju sistēmas sakārtošanu ir studiju programmu izvērtēšana, kas paredzēta plānā un, atšķirībā no ierastā akreditācijas procesa, dos priekšstatu par kopējo situāciju katrā zinātņu jomā, katras programmas kvalitāti, resursu pietiekamību, ilgtspēju u.c. šajā kopējā kontekstā, atbilstoši kvantitatīvajiem un kvalitatīvajiem rezultātiem saņemot programmas finansēšanas no valsts budžeta apstiprinājumu vai noraidījumu. Minētais process veicinātu to, ka, lai gan valsts nenosaka institucionālās sistēmas reformas (struktūru likvidēšanu, apvienošanu u.c.), notiktu brīvprātīga resursu apvienošana, jo paaugstinātas kvalitātes prasības un uz rezultātu orientēta pieeja finansēšanā virza uz resursu konsolidāciju. Tas novērstu vienādu vai līdzīgu studiju programmu izplatību, piemēram, viena reģiona dažādās augstskolās, kā arī veicinātu starpinstitūciju kopējas aktivitātes, piemēram, kopēju studiju programmu, studiju kursu īstenošanu, pētījumu veikšanu, infrastruktūras izmantošanu; vienotas prasības noslēguma pārbaudījumiem profesionālajās augstākās izglītības studiju programmās.

Runājot par kvalitāti, noteikti jāpievēršas arī minimālajam kontaktstundu skaitam, atbildīga studentu patstāvīgā darba organizēšanai un kontrolei. Savukārt augstākās izglītības eksportspējas paaugstināšanai ir lietderīga kontaktpunktu izveidošana pasākumiem šajā jomā, stipendiju piešķiršana ārvalstu studentiem u.c. Augstākās izglītības un zinātnes sasaistei ar Latvijas tautsaimniecības vajadzībām par normu jākļūst prakses vietām uzņēmumos, budžeta vietu sadalei atbilstoši ilgtermiņa darba tirgus prognozēšanas sistēmas rezultātiem. Tāpat arī elastīgi jāpieiet bakalaura, maģistra un doktora darbu izstrādei, to daudz lielākā mērā praktizējot ārpus augstākās izglītības institūcijām un sadarbībā ar ražotājiem, darba devējiem, kam būtu aktīvāk jāiesaistās tēmu piedāvājumā.

Noslēgumā
Augstākā izglītība Latvijā varētu attīstīties dažādos veidos, bet galvenais – šis plāns nodrošina, ka tas būs sagatavots, pēc kvalitātes un efektivitātes kritērijiem noteikts iespējami labākais augstākās izglītības attīstības variants. Vienojamies un sākam plānu īstenot!

Sevišķi svarīgi tas ir apstākļos, kad jau gadiem kavējas Izglītības un zinātnes ministrijas sadarbībā ar partneriem izstrādātā jaunā Augstākās izglītības likumprojekta pieņemšana Saeimā.

Profesore Tatjana Koķe, Dr.habil.paed., ir izglītības un zinātnes ministre.

Raksts tapis kā turpinājums ar Latvijas Universitātes rektora profesora Mārča Auziņa publikāciju ''Nācijas nākotne top universitātēs'' Ir.lv aizsāktajam tematam par augstākās izglītības kvalitāti.