Andrejs Strokins, F64.
Izrādās, ka Drošības policija var aizliegt to, ko tiesa ir atļāvusi. Biedējoši.
„Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un ārlietu ministrs Aivis Ronis ir neizpratnē un satraukti par Administratīvās rajona tiesas 29.jūnijā pieņemto lēmumu”, „Tiesa ir kļūdījusies”, "Mūsu (drošības – aut.) dienesti izdarīja visu, kas no tiem atkarīgs, lai valsts nekristu kaunā," – tie ir daži no izteikumiem, kas piepildīja publisko telpu 1.jūlijā (ne)notikušā gājienā sakarā. Šī raksta mērķis, distancējoties no vēstures faktu apspriešanas, ir izvērtēt notikušo no tiesību aspekta, kas knapi turas virs ūdens politisko emociju jūrā.
Vispirms fakti. Uldis Freimanis pieteica gājienu ar mērķi godināt tos, „kuri bruņotā cīņā ar padomju okupantiem, pirms vācu karaspēka ienākšanas, atjaunoja uz dažām dienām Latvijas Republiku (...), kuri turpināja cīņu pret padomju okupantiem 1944.-1956.gados (...)”. Gājienam tika izvēlēts 1.jūlijs – diena, kad Rīgā ienāca nacistiskās Vācijas karaspēks un to pameta PSRS karaspēks. Rīgas domes izpilddirektors 19.jūnijā atteica gājiena rīkošanu. Administratīvā rajona tiesa, nesaskatot pietiekamu pamatu gājiena aizliegumam, 29.jūnijā atcēla izpilddirektora lēmumu. Pāris stundas pirms paredzētā gājiena Uldi Freimani aizturēja Drošības policija. Tā kā organizators nevarēja ierasties uz paša rīkoto gājienu, gājiens tika apturēts. Tā dalībnieki individuāli nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, vairāki tika aizturēti par atrašanos alkohola reibumā, bet viens – par „iešanu gājienā”. Par nacistiskās Vācijas noziegumu slavināšanu ir sākts kriminālprocess attiecībā uz Uldi Freimani.
