Nenotikusī nacisma slavināšana

Izrādās, ka Drošības policija var aizliegt to, ko tiesa ir atļāvusi. Biedējoši.

„Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un ārlietu ministrs Aivis Ronis ir neizpratnē un satraukti par Administratīvās rajona tiesas 29.jūnijā pieņemto lēmumu”, „Tiesa ir kļūdījusies”, "Mūsu (drošības – aut.) dienesti izdarīja visu, kas no tiem atkarīgs, lai valsts nekristu kaunā," – tie ir daži no izteikumiem, kas piepildīja publisko telpu 1.jūlijā (ne)notikušā gājienā sakarā. Šī raksta mērķis, distancējoties no vēstures faktu apspriešanas, ir izvērtēt notikušo no tiesību aspekta, kas knapi turas virs ūdens politisko emociju jūrā.

Vispirms fakti. Uldis Freimanis pieteica gājienu ar mērķi godināt tos, „kuri bruņotā cīņā ar padomju okupantiem, pirms vācu karaspēka ienākšanas, atjaunoja uz dažām dienām Latvijas Republiku (…), kuri turpināja cīņu pret padomju okupantiem 1944.-1956.gados (…)”. Gājienam tika izvēlēts 1.jūlijs – diena, kad Rīgā ienāca nacistiskās Vācijas karaspēks un to pameta PSRS karaspēks. Rīgas domes izpilddirektors 19.jūnijā atteica gājiena rīkošanu. Administratīvā rajona tiesa, nesaskatot pietiekamu pamatu gājiena aizliegumam, 29.jūnijā atcēla izpilddirektora lēmumu. Pāris stundas pirms paredzētā gājiena Uldi Freimani aizturēja Drošības policija. Tā kā organizators nevarēja ierasties uz paša rīkoto gājienu, gājiens tika apturēts. Tā dalībnieki individuāli nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, vairāki tika aizturēti par atrašanos alkohola reibumā, bet viens – par „iešanu gājienā”. Par nacistiskās Vācijas noziegumu slavināšanu ir sākts kriminālprocess attiecībā uz Uldi Freimani.

Šāds gala iznākums izpelnījās vispārēju atzinību no valsts amatpersonu puses, savukārt tiesa izplatīja paziņojumu, kurā taisnojās par savu lēmumu. Visbeidzot 12.jūlijā kļuva pieejams pilns tiesas spriedums, kas tad ļauj vērtēt pušu un pašas tiesas sniegtos argumentus.

Vai tiesai gājiens bija jāaizliedz? Tiesības uz vārda un pulcēšanās brīvību, pieminot padomju karaspēka aiziešanu, ir jāsabalansē ar pienākumu nepieļaut etniskā un rasu naida kurināšanu nacisma glorificēšanas veidā. Tas ir jādara tikai un vienīgi lietas apstākļu ietvaros. Turklāt tiesa nebūt nav vienīgais argumentu ieguvējs un vērtētājs. Šajā kontekstā Rīgas domes sniegtā argumentācija bija pārāk vispārīga. Tā atspoguļo jau vairākkārt no Eiropas Cilvēktiesību tiesas dzirdēto par Latvijas valsts institūciju mazspēju sasaistīt secinājumus ar attiecīgās lietas apstākļiem. Sabiezinot krāsas, šo problēmu raksturo Rīgas domes preses sekretāra paustā formula, ka izpilddirektoram „esot radusies pārliecība, ka šajā pasākumā varētu tikt sludināts nacionālais naids un propagandēta aizliegta ideoloģija”.

Ja pārliecība nav argumentēta, uz tās pamata atļaut vai aizliegt gājienu ir nepieņemami. Par laimi, tiesai bija vajadzīgi detalizētāki apsvērumi. Savāda bija arī Drošības policijas rīcība. Jau pēc tiesas sprieduma Drošības policija aicināja Rīgas domi atkārtoti lemt par gājiena aizliegšanu! Publiski nav zināmi iemesli ilgstošajai klusēšanai, bet paredzama bija Rīgas domes atbilde – dome nevar aizliegt to, ko tiesa ir atļāvusi.

Rīgas dome un Drošības policija bija vāji palīgi tiesai lēmuma pieņemšanā. Tiesai ir taisnība, ka gājiena mērķis pats par sevi, kā arī paša organizatora norobežošanās no nacisma slavināšanas 1.jūlija kontekstā, nebija iemesls gājiena aizliegšanai. Ir taču vispārzināms, ka vārda brīvība aizsargā arī tādas izpausmes, kas vairākumam šķiet satraucošas, aizvainojošas vai pat šokējošas. Arī politiķiem. Arī attiecībā uz valsts prestižu. Valsts prestiža spodrināšana nav un nedrīkst būt iemesls vārda un pulcēšanās brīvību noliegumam. Nu neparedz Satversme šādu mērķi minēto brīvību ierobežošanai.

Savukārt etniskā un rasu naida kurināšana, tieši vai aplinkus slavinot nacisma idejas, netiek aizsargāta un gājieni, kas tiek rīkoti ar šādu mērķi, ir aizliedzami. Vienīgais akmens, tiesa paprāvs, kas var tikt mests tiesas dārziņā, ir saistīts ar šo pēdējo aspektu. Tiesai pēc savas iniciatīvas bija jāizvērtē gājiena postulētais mērķis, izraudzītais datums un gājiena dalībnieku pieredze nacisma ideoloģijas sakarā arī tad, ja Rīgas dome to nebija darījusi. Tiesai bija jāparaugās uz gājienu plašākā kontekstā – vai, slēpjoties zem demokrātiskā sabiedrībā pieņemama mērķa, netiek plānots cita rakstura pasākums. Tādā gadījumā gājiens būtu jāaizliedz.

Savukārt, kā tiesa norādīja, tikai tas vien, ka gājiena laikā varētu notikt likumpārkāpumi, nav iemesls visa gājiena aizliegšanai. Jebkura gājiena laikā var notikt pārkāpumi un pasākuma aizliegšana ar šādiem apsvērumiem ir bīstama. Tāpēc jau likumos ir noteikta kārtība, kad gājienu var pārtraukt un par ko saukt attiecīgās personas pie kriminālatbildības, tai skaitā arī saistībā ar nacisma slavināšanu. Galu galā to, vai tiesai bija jāaizliedz gājiens, parādītu pats gājiens. Taču tam nebija lemts notikt.

Vai Drošības policija varēja aizliegt gājienu? Latvijā ir noteikta šāda kārtība: izvērtējumu atļaut vai neatļaut gājienu veic pašvaldība. Pašvaldības lēmuma tiesiskumu pārbauda tiesa, kas pasaka galavārdu līdz pasākuma norisei. Tiesas lēmumu jau pēc tam, kad pasākums ir noticis, iespējams pārsūdzēt. Šāda kārtība ir loģiska un pareiza, jo tā nodrošina izvērtējumu un tiesas kontroli vēl līdz pasākuma norisei. Policijai šajā procesā ir tik vien kā kārtības nodrošinātāja loma.

Tomēr, kā izriet no iekšlietu ministres sniegtās informācijas aģentūrai BNS, drošības dienestiem ir savs redzējums par lietu kārtību: „(…) gājiena nepieļaušana bijis viens no drošībnieku plāniem, jo jau sākotnēji bijis skaidrs, ka gājiens nav bijis plānots kā viedokļa paušana, bet kā nacionāla naida kurināšanas pasākums”. Organizators aizturēts, gājiens aizliegts. Ātri, efektīvi un galvenais – ērti. Bekaps valsts prestiža glābšanai. Tiesiskas valsts princips? Plaši piesauktajā demokrātijas jēdzienā taču tāds melns uz balta nav ierakstīts! Izrādās, ka Drošības policija var aizliegt to, ko tiesa ir atļāvusi. Ārpus savas kompetences. Biedējoši.

Noslēgumā jāteic, ka paša gājiena atļaušanas/aizliegšanas faktam ir veltīts krietni vairāk uzmanības no amatpersonu un līdz ar to arī sabiedrības puses nekā tas ir pelnījis. Līdzīgos gadījumos valsts institūcijām ir jāspēj lemt detalizētāk, tajā pat laikā neaizmirstot par plašāku kontekstu. Katrai iesaistītajai institūcijai ir jāveic savs darbs un visa atbildība nav jāuzveļ tiesai. Bet pats galvenais – demokrātiju (vairākuma varu) esam apguvuši, nākamais dienaskārtībā ir tiesiskums.

Mārtiņš Mits ir Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors.