Nācijas nākotne top universitātēs

Latvijai un tās cilvēkiem ir izvēlēs iespējas – vai nu būt gudriem un pārtikušiem, vai neizglītotiem un provinciāliem?!

Mūsdienās universitātes vairs nav tikai augstākās izglītības iestādes. Visā pasaulē tās ir vietas, kurās koncentrējas zinātne un augstās tehnoloģijas, katras nācijas intelektuālais potenciāls, jo bez zinātnes universitātēm nav iedomājama nevienas valsts inovatīva attīstība. Visprecīzāk universitāšu lomu raksturojis Financial Times – universitātes ir “low risk place to do high risk things” (universitātes ir vietas, kurās bez liela riska, ir iespējams veikt riskantus pētījumus). Šeit runa ir par komerciāli riskantiem, bet ekonomiski potenciāli ļoti perspektīviem pētījumiem.

Talantīgas personības, kas koncentrējas universitātēs, kā magnēts pievelk citas radošas personības. Savukārt augsti kvalificēti cilvēkresursi vienmēr piesaista arī nepieciešamo kapitālu. Ne velti tehnoloģiskie parki visā pasaulē veidojas ap universitātēm, jo moderno tehnoloģiju attīstības centrā ir zinātnes universitātes.

Vienlaikus mums ir jāņem vērā arī fakts, ka augstāko izglītību ietekmē globalizācijas procesi, tā kļūst starptautiska. Zināšanām nav robežu, tās nav monopolizējamas kādā valstī, universitātē vai uzņēmumā. Tās pieder sabiedrībai kopumā. Bet zināšanu sniegtais ieguldījums ekonomikā, tautsaimniecībā, cilvēku individuālās labklājības celšanā var tikt lietderīgi izmantots tikai vienīgi tad, ja valstī ir intelektuālā un tehnoloģiskā elite, kuras izglītība ir tik plaša un dziļa, lai spētu savlaicīgi ieraudzīt perspektīvas un inovatīvas idejas. Ja valsts apzināti to neveido, tad ir naivi cerēt uz strauju izaugsmi. Arī Latvijai un tās cilvēkiem ir izvēlēs iespējas – vai nu būt gudriem un pārtikušiem, vai neizglītotiem un provinciāliem?!

Kā nesen atzīmējis Karaliskās Biedrības prezidents Martins Rīss – mūsdienās aizvien biežāk termina brain drain (smadzeņu aizplūšana) vietā tiek lietots termins brain circulation (smadzeņu cirkulācija). Arī Latvijai jātiecas uz šo modeli – talantīgu cilvēku aprite, nevis aizplūšana, pie kā īsā laikā varētu novest augstākās izglītības sistēmas nonivelēšana, tai skaitā arī pašreiz diskutētais variants par pilnīgu maksas augstākās izglītības ieviešanu.

Izcili studenti ir liela vērtība katrai valstij. Vienīgā tālredzīgā politika ir līdzās saviem labākajiem studentiem piesaistīt arī studentus no ārzemēm, nevis ļaut saviem talantiem aizbraukt. Savukārt jauniešus piesaistīt un noturēt var tikai un vienīgi labas zinātnes universitātes, kurās strādā izcili pasaules klases profesori. Ja mūsu mērķis – starptautiski konkurētspējīgas un progresīvas nacionālās augstākās izglītības un zinātnes izveide, tad šāda pētniecībā balstīta universitāte ir jāveido arī Latvijā.

Tāpēc, pirms iegrimt detaļās par optimālo augstskolu un studiju programmu skaitu Latvijā, mums visiem kopā ir jārod atbilde uz galveno jautājumu – kāds ir augstākās izglītības reformas mērķis? Kādu augstākās izglītības un zinātnes attīstības modeli mēs Latvijā izvēlēsimies?

Pašreizējais Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotais darbības plāns par nepieciešamajām reformām augstākajā izglītībā un zinātnē 2010.–2012. gadam nesniedz skaidras atbildes uz šiem jautājumiem un to grūti uzskatīt par konceptuālu dokumentu. Tas vairāk atgādina precīzu tuvākajos gados veicamo pasākumu uzskaitījumu. Turklāt plānā nav ne vārda par vienu no stratēģiski svarīgākajiem jautājumiem – zinātnes un augstākās izglītības mijiedarbību, kas pēc Otrā pasaules kara ir bijusi Ziemeļamerikas un Eiropas ekonomiskās izaugsmes panākumu pamatā.

Reformas reformu pēc, nevar būt mūsu pašmērķis, ja vēlamies sasniegt rezultātu. Turklāt jau reformu realizācijas sākumposmā būtu jāvienojas par galvenajiem to principiem. Piedāvāju tikai dažus no tiem.

Pirmkārt, valsts ir primāri atbildīga par akadēmiskās zinātnes finansēšanu prioritārajās zinātņu nozarēs, un zinātnes universitātes, to institūti ir vietas, kuros tiek realizētas pētījumu programmas. Valsts, protams, ir tā, kas nosaka finansējuma apjomu dažādām zinātņu nozarēm, bet atsevišķus projektus un programmas izvērtē ekspertu paneļi, kuru vērtējums nav balstīts politiskos vai komerciālos apsvērumos.

Otrkārt, lai ierobežotu finanšu līdzekļu un cilvēkresursu apstākļos saglabātu un attīstītu akadēmisko izcilību, nepieciešams Latvijā izveidot skaidru augstskolu tipoloģiju, nosakot tām skaidrus, bet atšķirīgus mērķus un sniedzamos rezultātus. Par piemēru varam izmantot Eiropā un Ziemeļamerikā ieviesto augstskolu tipoloģiju, kas darbojas ļoti efektīvi. Piemēram, ASV un Lielbritānija pēc Otrā pasaules kara augstskolu optimizēšanu sāka ar to, ka precīzi nodefinēja atšķirības starp dažāda tipa augstskolām, tikai aptuveni 10% universitāšu piešķirot zinātnes universitātes statusu.

Arī mums Latvijā ir pienācis laiks izlemt, vai vēlamies turpināt vienlīdz stutēt visas augstākās izglītības mācību iestādes, nonivelējot kopējo izglītības līmeni vai prioritāri novirzīt valsts budžeta līdzekļus tām augstskolām un studiju programmām, kas nākotnē dos vislielāko atdevi un pievienoto vērtību mūsu valsts tautsaimniecībai.

Bet ar to es nedomāju atsevišķu, šauru nozaru atbalstu. Definētajiem prioritārajiem studiju virzieniem ir jābūt visaptverošiem. Tās noteikti nevar būt tikai ar ražošanu tieši saistītās zinātņu nozares un studiju programmas. Tikpat nozīmīga loma sabiedrības kritiskās domāšanas un pilsoniskās līdzdalības veidošanā ir humanitāro un sociālo zinātņu nozarēm.

Latvieši vienmēr ir tikuši uzskatīti par gudru un izglītotu tautu. Tas ir nodrošinājis mūsu izdzīvošanu daudzos grūtos laikos. Taču šī optimistiskā aina jau tuvākajā laikā varētu mainīties, ja mūsu politikas veidotāji nenovērtēs to izaugsmes potenciālu ko sevī nes zināšanas, it īpaši zinātne.

Mēs pārāk daudz lauzām galvas par šodienu, kā aizlāpīt vienu vai otru caurumu mūsu valsts plānajā budžetā, bet par maz domājam, ko mēs atstāsim mūsu bērniem un mazbērniem. Kādu valsti un kādu sabiedrību mēs veidojam?!

Šodien mēs nezinām, kas būs 21.gs. kvantu teorija vai biologu dubultspirāle, taču ir skaidrs, ka arī tuvākajās desmitgadēs toni noteiks zinātniskie atklājumi un jaunas inovatīvas tehnoloģijas. Mums kā sabiedrībai ir jābūt gataviem piedalīties šo tehnoloģiju radīšanā, lai baudītu to nestos augļus. To var izdarīt tikai izglītota tauta, kura nav iedomājama bez stipras izglītības sistēmas, bet it īpaši spēcīgām universitātēm.

Mārcis Auziņš ir Latvijas Universitātes rektors, profesors