Bezatbildības ētika

Rolšteins ar Pēdējo partiju turpina no tās vietas, līdz kurai pats palīdzēja degradēt politiku

“Var teikt tikai vienu: ja tagad (..) pēkšņi masveidīgi sazeļ uzskatu ētiķi ar lozungu “Pasaule ir dumja un nekrietna, bet ne es; atbildība par sekām attiecas nevis uz mani, bet uz citiem, kuru dienestā strādāju un kuru dumjību vai nekrietnību es izskaudīšu”, tad es saku atklāti, ka vispirms pajautāšu par to iekšējā atsvara mēru, kas stāv aiz šīs uzskatu ētikas, un ka man radies iespaids — deviņos gadījumos no desmit man ir bijusi darīšana ar vējgrābšļiem, kas reāli nejūt, ko ir uzņēmušies, bet apreibinās ar romantiskām izjūtām.” Makss Vēbers, “Politika kā profesija un aicinājums”

 

Tautas partijas (TP) “asiņaino punduru” komandas veterāns Kaspars Rolšteins nav “uzskatu ētiķis” un viens no tiem “deviņiem no desmit”, par kuriem Makss Vēbers 1919.gadā savā vienmēr aktuālajā lekcijā par politiskās darbības jēgu un sūtību teica, ka tie nejūt, ko uzņēmušies, iesaistīdamies politikā. Rolšteins drīzāk ir desmitais — viņam tāds darbs.

Starpvēlēšanu posmos viņš hibernē, taču īsi pirms vēlēšanām mēdz sākt rosīties. Pirms četriem gadiem kopā ar premjerministra Kalvīša biroja vadītāju Jurģi Liepnieku nodibināja “sabiedrisku” organizāciju Sabiedrība par vārda brīvību, kas slavināja TP un tās ministru labos darbus. Līdztekus vēl viena tikpat sabiedriska organizācija Pa saulei, ko tikpat šķīstā pilsoniskā degsmē vēstīt sabiedrībai “labās ziņas” un mazināt tajā valdošo “negatīvismu” bija nodibinājis Ēriks Stendzenieks, cildināja lielākoties savu polittehnisko inovāciju — raķešbuldozeru Šleseru.

Rezultātā četrus gadus vēlāk acīmredzot ir tik slikti, ka Stendzenieks palīdz valstī vēl atlikušajiem “labiem cilvēkiem” — Šleseram un Šķēlem — pārtaisīt slikto Latviju par viņiem labu, bet Rolšteins laikam zaudējis jebkādas cerības un dibina politisko partiju, kura tikai apsmiešot un izmēdīšot visu bez izņēmuma politiķu dumjību un nekrietnību.

Abu rīcības un vēstījuma brīnišķīgais paralēlisms, visticamāk, nozīmē arī abiem līdzīgu motivāciju. Rolšteins, tagad “atvainodamies” par to, ka bija slavinājis TP, vienlaikus stāsta, ka TP “ierindas biedra” Šķēles tolaik sabiedriskajai organizācijai “ziedotie” 300 tūkstoši latu esot bijusi samaksa reklāmas firmai par darbu. “Mana reklāmas aģentūra veidoja TP kampaņas līdz 2006.gadam,” viņš skaidro.

Uzreiz pēc iepriekšējām vēlēšanām 2006.gada rudenī Rolšteins (tāpat kā Stendzenieks) solīja, ka turpināšot pozitīvisma kampaņas — sabiedriskā kustība «akumulē idejas, un, tiklīdz kampaņa būs gatava, tā tiks īstenota». Vēl 2007.gada februārī viņš kā “sabiedriskas kustības” aktīvists sūkstījās, ka Šķēles ziedotā nauda esot iztērēta, taču organizācija turpināšot popularizēt “labos darbus”, līdzko atkal būs nauda — “mēs strādājam pie tā, lai šo naudiņu dabūtu”.

Kurā brīdī sabiedriskā organizācija viņam pārtapusi reklāmas aģentūrā un ziedojumi — samaksā par darbu —, to Rolšteins neprecizē. Taču viņa politiskā aktivizēšanās ar tādu pašu vēsti kā Stendzeniekam — ka viss ir slikti — liek domāt, ka “naudiņa dabūta” vai arī apsolīta, kad darbiņš būs izdarīts.

Abi darbojas vienā nišā — mērķauditorija ir tie, kuriem “nav, par ko balsot”. Vienīgi Stendzenieka uzdevums ir kretinizēt “vidusmēra vēlētāju” (nupat Par labu Latviju noslēgusi vienošanos ar Pensionāru federāciju), bet Rolšteinam jāuzbudina un politiski jālumpenizē “radošie jaunieši”.

Tāpat kā Stendzenieks līdz ar apvienības nodibināšanu prezentēja pensionāriem Gunti Ulmani, arī Rolšteina partijai pēc tās nodibināšanas droši vien uzrastos “īstais” līderis. Uzrastos arī nauda, bet Rolšteins pats varētu turpināt strādāt jau kā jaunās partijas “Stendzenieks”, ne vairs pašdarbīgs aktīvists.

Bet tiem cilvēkiem, kuri būs palīdzējuši uztaisīt partiju un jutīsies izmantoti un pataisīti par muļķiem, viņš atvainosies, protams. Kaspars ir pieklājīgs, vienkārši — tāds darbs.

Vienā ziņā Rolšteinam grūtāks uzdevums nekā Stendzeniekam, kam vairs nav jāmelo, ka esot sabiedrisks darbinieks. Rolšteinam otrās vēlēšanās pēc kārtas jātēlo godīga pilsoņa nesavtīga sāpe un rūpe. Toties viņam pateicīgāka auditorija — lielākoties tāda, kas, runājot Vēbera valodā, “apreibinās ar romantiskām izjūtām”.

Tikai mūslaiku Latvijā “uzskatu ētiķiem” romantiskas izjūtas rada ne vairs idejas par pasaules pārtaisīšanu ar revolūciju vai savu morālo paraugu, bet gan “post…(vajadzīgo ierakstīt)” cinisms un iespēja irgoties par jebko.

Varbūt ne visi apreibinās, varbūt daži šīs izjūtas “izmoka no sevis kā modi”, kā teiktu Vēbers. Turklāt ne jau visi, kas parakstījuši partijas dibinātāju “īso vēstuli”, to darījuši vēlmē izklaidēties elitārā asprāšu pulciņā. Starp parakstītājiem, nav šaubu, ir godīgi cilvēki, kuri nav ne vējgrābšļi, ne provokatori un spēj spriest radoši un patstāvīgi. Varbūt uzskata to par intelektuālu spēli, varbūt par iespēju mudināt citus diskutēt par politiku, taču jāvaicā — vai ir novērtējuši paredzamās sekas un ir gatavi uzņemties par tām atbildību?

Jāuzsver — runa ir tieši par politiķa darbu, nevis intelektuāliem vingrinājumiem par politiskiem tematiem. Rolšteins grasās dibināt partiju, kas piedalīsies vēlēšanās, tātad pretendēs uz valsts varu, kam būtu jānozīmē gatavību uzņemties atbildību par Latvijas iedzīvotāju labklājību un drošību. Taču pretstatā “atbildības ētikai” un gatavībai samaksāt par savas rīcības sekām, kam būtu jābūt jebkuras politiskās darbības pamatā, viņu un viņam līdzīgos, šķiet, vada “tukšumā izplūstoša “intelektuālo interesentu romantika” bez jebkādas lietišķas atbildības”. (Vēbers atkal.)

Vēl ļaunāk — viņi apzināti ņirgājas par politiskās darbības jēgu un par politiskajām partijām, kas ir demokrātiskas valsts vienas no pamata institūcijām. Viņu parodiskās programmas jeb “traktāta” mērķis esot “izprovocēt” citas partijas, lai tās piedāvājot jēdzīgas programmas, bet paši vēlēšanās gan kandidēšot, taču deputātu mandātus nemaz arī negribot.

Tā kā partijas veidotāji ir paziņojuši, ka visas politiskās partijas uzskatot par populistiskām un bezjēdzīgām, nav saprotams, kuras tad gribētu “izprovocēt”. Toties viņu nosauktie potenciālie vēlētāji — gandrīz ceturtā daļa Latvijas pilsoņu, kuri aptaujās saka, ka nezina, par ko balsot, — iznāk esam tikai iznerrošanas vērts pūlis. Šādā ziņā Rolšteins dara to pašu, ko trekno saimnieku uzdevumā darīja pirms iepriekšējām vēlēšanām — apčakarē “kvaukšķus”.

Rolšteins esot “margināls” un tikai “simptoms”. Tam varētu piekrist, tomēr ar iebildēm. Var arī piebilst, ka nav oriģināls.

5.Saeimas vēlēšanās 0,88% procentus balsu ieguva apvienība Latvijas laime, kas arī bija iecerēta kā “alternatīva” tiem, kuriem nebija, par ko balsot. Bet pirms 7.Saeimas vēlēšanām bija mēģinājums dibināt Muļķu partiju (kura draudēja palikt opozīcijā pat tad, ja dabūtu 51% balsu — proti, arī neuzņemties nekādu atbildību un nekādus pienākumus —, taču nesavāca pat dibināšanai nepieciešamos parakstus). Arī citur pasaulē līdzīgu piemēru netrūkst, viens no pēdējiem ir Labākās partijas uzvara Reikjavīkā pašvaldību vēlēšanās Islandē maijā.

Politiskās darbības kā “profesijas un aicinājuma” kariķēšanas mēģinājumu atkārtošanās neattaisno katru nākamo, tikai atgādina, ka pat cilvēces vēsturē asiņainākais pagājušais gadsimts ļoti daudziem nav iemācījis atbildīgi attiekties pret šo atbildīgāko no visām profesijām. Tādā ziņā Rolšteins nav gluži margināls.

Bet ar “simptomātiskumu” laikam ir gribēts pateikt, ka kārtējās “muļķu partijas” rašanās būtu “dabiska” reakcija uz politisko partiju uzticamības katastrofālo krišanos un politiskās vides degradēšanos. Taču ar to ir divas acīmredzamas problēmas.

Pirmkārt, Rolšteins pats ir pielicis smagu roku pie Latvijas politisko partiju diskreditēšanas un politikā vīlušos vēlētāju skaita vairošanas, ar meliem palīdzēdams paturēt varu valsts nozadzējiem. Tāpēc jauno politisko projektu var uzsākt, pateicoties arī savam iepriekšējam. Proti, turpināt no tās vietas, līdz kurai palīdzējis degradēt politiku.

Otrkārt, pat ja šis nebūtu Rolšteina kārtējais bizness, un partijas atbalstītāji rīkotos pilnīgi nesavtīgi, tad, atbildot uz partiju politikas degradēšanos ar tās diskreditēšanu, var vienīgi vēl vairāk to degradēt.

Šķietami labais nodoms piedāvāt alternatīvu tiem, kuriem neesot, par ko balsot, apvienojumā ar atbildības neuzņemšanos paredzami izvērstos par vēlētāju vēl lielāku vilšanos — nu, aizgājām, nobalsojām, bet rezultātā ir vēl sliktāk.

Vēl lielāka politiska apātija, bezcerība, izmisums un akmeņi Saeimas logos, un jauni aizbraucēju tūkstoši… Rolšteins atkal atvainotos. Bet vai citi partijas dibinātāji ir gatavi paziņot — jā, mēs uzņemamies atbildību par šādām mūsu rīcības sekām?

.