Partija ar vislielāko vietu skaitu parlamentā, kas karājas (hung parliament), – tik sarežģīts un garš apzīmējums jālieto, lai raksturotu britu Konservatīvo partijas rezultātu ceturtdien notikušajās parlamenta vēlēšanās. Šīs vēlēšanas ir bijušas unikālas daudzējādā ziņā, bet uzvarētāju trūkums ir viens no spilgtākajiem balsojuma elementiem.
Jā, konservatīvie ir ieguvuši visvairāk vietu, taču viņi nav uzvarētāji, jo no uzvaras, t.i. absolūtā vairākuma parlamentā viņus šķir vismaz 20 deputātu vietas – vajag 326, bet patlaban torijiem ir tikai 305*. Jā, leiboristiem vairs nav pārliecinoša balsu vairākuma (258), taču arī viņus īsti nevar dēvēt par zaudētājiem, jo var gadīties, ka viņi paliek pie varas. Jā, liberāldemokrātiem ir pieticīgs rezultāts (59), bet nevar teikt, ka viņi būtu caurkrituši, jo visticamāk, viņi tiks pie valdības krēsliem pie jebkura iznākuma, jo neviena no lielajām partijām bez partnera valdību sastādīt nevarēs. Starp citu, abi „lielie” jau paguvuši bildināt liberāldemokrātus – vispirms toriju līderis Deivids Kamerons, bet drīz pēc tam arī leiboristu līderis Gordons Brauns. Liberāldemokrāti grib vispirms izgulēties un tad lems, kam dot jāvārdu – partijas apspriede notiks sestdien.
Hung parliament jeb parlaments bez skaidra uzvarētāja ir ierasta lieta Eiropā – turklāt tādam lietu stāvoklim, kad nevienai no parlamenta partijām nav pārliecinoša vairākuma, lielā daļā demokrātiju pat nav īpaša dramatiska apzīmējuma, parlaments kā jau parlaments. Bet britu demokrātijā, kurā dominē divas lielās partijas un kurā mažoritārā vēlēšanu sistēma mazina iespēju, ka parlamentā ienāks jauni spēki, šāda situācija ir liels retums. Prese un politiķi vēlētājus biedēja ar „puspakārto” parlamentu, taču vēlētāji nešķita nobijušies. Sabiedriskās domas aptaujas īsi pirms vēlēšanām rādīja, ka, pēc vairākuma domām, karāšanās nebūt nav nevēlams iznākums. Un vairākums tā domā ne jau tādēļ, ka, kāda komiķa vārdiem, cilvēki bija pārpratuši jautājumu un nosprieduši, ka runa ir par hanged parliament (burtiskā nozīmē pakārtu). Vēlētājiem ir pamats uzskatīt, ka uzvarētāja trūkums nāks britu politikai par labu. Priekšvēlēšanu gads pagāja parlamenta locekļu interešu konfliktu un amata stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas zīmē, iedzīvotāju uzticības līkne bija konsekventi lejupejoša. Kampaņas laikā politiķi solīja pašattīrīšanos un jaunu, godīgu lappusi politikas vēsturē. Bet vienlaikus nelaida garām iespēju norādīt, ka konkurenti ir netīrāki par pašiem un, ja konkurenti nāks pie varas, tad diezin vai vēlētāji sagaidīs cerētās pārmaiņas.
Tagad ar konkurentiem būs jāsarunājas, jādara tas ātri, un nekonstruktīvai pirksta kratīšanai vairs nebūs ne laika, ne vietas – iespējams, tieši tādēļ hung parliament vēlētājiem šķiet veselīgs rezultāts. Partijām būs jāspēj atrast kopīga valoda, lai ķertos vērsim pie ragiem. Un vērsis, respektīvi, ekonomika, gaida ar nepacietību. Tai ir gluži vienalga, vai parlaments karājas vai nē, tā gaida strauju un izlēmīgu rīcību.
* Slejas rakstīšanas brīdī divos vēlēšanu apgabalos balsu skaitīšana vēl turpinās
Komentāri (18)
Liena Rinkuna 07.05.2010. 20.25
Ir sajūta, ka arvien vairāk britu uzdod jautājumu: Kāpēc tā?
Votes needed to get one MP: Lab: 33k/seat, Con: 35k/seat; LibDem 126k/seat, Greens 200k/seat.
http://goo.gl/JfsE
Egils
Stirling, Skotija
1
Māris Diņģelis > Liena Rinkuna 08.05.2010. 15.43
Nav pareizi teikt,ka ir nepieciešams xx balsu skaits, lai katra no partijām iegūtu vienu mandātu.
Uzvara konkrētā apgabalā prasa apmēram līdzīgu balsu skaitu, tikai trešās partijas liktenis ir stipri retāk uzvarēt.
(piemēram, Eastbourne apgabalā liberāldemokrātu kandidāts uzvar, savācot 24,658 balsis jeb 47% balsotāju. Tieši blakus Bexhill&Battle apgabalā konservatīvo kandidāts uzvar ar 28,147 balsīm jeb 51% balsotāju.)
http://news.bbc.co.uk/2/shared/election2010/results/constituency/a28.stm
Egila piesauktais aprēķins liecina nevis, cik balsis nepieciešamas, lai iegūtu vietu, bet gan parāda to, ka mažoritārajā sistēmā milzīgs balsu skaits tiek izmests miskastē.
0