NATO nākotne izšķirsies Eiropā

Džeimstaunas fonda Vašingtonā pētnieks Vladimirs Sokors intervijā Aivaram Ozoliņam

Tikai pirms pieciem, sešiem gadiem šķita, ka esam stingri noenkurojušies Rietumu struktūrās un mūsu nākotne ir droša. Nupat šādas drošības sajūtas vairs nav. Lai minam kaut vai tikai Centrālās un Austrumeiropas intelektuāļu un bijušo politiķu pērnvasar vēstulē Barakam Obamam paustās bažas par ASV intereses mazināšanos par šo pasaules daļu vai Obamas uzaicinājumu vienpadsmit reģiona valstu un valdību vadītājiem uz vakariņām pēc ASV un Krievijas kodolatbruņošanās līguma parakstīšanas Prāgā pagājušonedēļ ar nepārprotamu mērķi kliedēt viņu bažas, ka ASV tagad svarīgākas par reģiona valstu interesēm varētu būt attiecības ar Krieviju. Kas ir mainījies, un vai varam runāt par būtiskām politikas izmaiņām, vai tikai par pārpratumiem un nesaprašanos?
Es domāju, ka tās ir pagaidu nesaprašanās. Domāju, tā ir īslaicīga fāze, kurā Savienotās Valstis dažādu iemeslu dēļ zaudējušas fokusēšanos uz Eiropu. Šī tendence sākās Buša administrācijas laikā, īpaši viņa otrā termiņa laikā un, šķiet, bija kļuvusi gandrīz nekontrolējama Obamas administrācijas laikā. Tam ir virkne iemeslu. Viens ir īstermiņa domāšana, kas bijusi raksturīga ASV lēmumu pieņēmēju aprindām un arī politiskajai elitei kopumā pēc 2001.gada 11.septembra un tam sekojošajos karos Āzijā. Savienotās Valstis nolēma gandrīz vai vienas pašas uzņemties smagumu karot pret to, ko tās definēja kā starptautisko terorismu, un darīt to ar parastajiem militārajiem līdzekļiem divās valstīs Āzijas vidū – Irākā un Afganistānā -, par kurām tām no paša sākuma nebija izpratnes. Tās ir divas zaudējumus nesošas investīcijas.

Afganistāna arī ir zaudēta investīcija?
Jā, Afganistāna un Irāka. Savienotajām Valstīm nav stratēģisko dividenžu no šiem konfliktiem. ASV tajos iesaistījās, iespējams, neapzinoties sekas, taču katrā ziņā bez pienācīgas sagatavošanās iespējamajām sekām. Un tagad mēģina – pagaidām bez panākumiem – atrast formulu, kā no tiem iziet. Tās ir īstermiņa intereses, kuras paņem ASV politiskās vadības uzmanību, laiku un resursus, daļēji arī iekšpolitisku apsvērumu dēļ. Abi šie konflikti, un, runājot plašāk, ideja par terorisma apkarošanu ar konvencionālajiem militārajiem spēkiem ir kļuvuši par svarīgiem iekšpolitiskiem jautājumiem ASV vēlēšanās. Tas novērš vēlēto politisko līderu un lēmumu pieņēmēju uzmanību no reālajiem stratēģiskajiem jautājumiem. Un tie ir un paliek – Eiropa un Eiropas austrumu kaimiņi. ASV globālā pozīcija ir – vadoša lielvara. Bet tā netiks izšķirta ne Irākā, ne Afganistānā. Tā tiks izšķirta Eiropā un uz austrumiem no tās, Eiroatlantiskajā kopienā un tai pieguļošajās zemēs austrumos. Savienotās Valstis šķiet esam uz brīdi izlaidušas no redzesloka šo īstenību.

Vai domājat, ka īslaicīgi un ka drīz atgūs?
Jā, un, tā kā mēs runājam baltiešu auditorijai, es gribētu pateikt, ko vienmēr iesaku saviem draugiem Baltijā: palieciet Afganistānā, esiet uzticami sabiedrotie līdz pašam galam.

Līdz pat zaudējumam?
Līdz pat operācijas beigām, lai arī kāds būtu iznākums. Jo Baltijas valstis ir veikušas milzīgu stratēģisku investīciju, atbalstīdamas Savienotās Valstis Afganistānā. Tas ir kā apdrošināšanas līgums. Baltijas valstis ir nodemonstrējušas savu lojalitāti NATO un Savienotajām Valstīm kā sabiedrotās. Ar to Baltijas valstis nodrošina sev tiesības uz aizsardzību pret nākotnes riskiem šeit, šajā reģionā. Tā ir milzīga stratēģiska investīcija, kura ir prasījusi ekonomiskus un cilvēku upurus. Būtu kļūda šo investīciju izniekot. Tāpēc vienmēr iesaku un mudinu palikt šajā operācijā līdz pat beigām. Tajā pašā laikā Baltijas valstu draugiem Rietumos ir pienākums norādīt politikas veidotājiem NATO un ASV, ka Savienoto Valstu un NATO patiesā nākotne izšķiras ne Afganistānā, ne Irākā, bet gan Eiropā un Eiropas austrumu robežzemēs.

Runājot par draugiem – redzam, ka dažas NATO valstis pošas vai gribētu aiziet no Afganistānas, citas ir gatavas pārdot Krievijai modernus ieročus. Kā tas ietekmēs NATO kā organizācijas spēju rīkoties vienoti?
Karš Afganistānā, nav šaubu, ir kaitējis NATO vienotībai. Vairākiem NATO locekļiem Eiropā nav pārliecības par šo misiju. Un tiem ir taisnība. Misija kopš paša sākuma bija aplami iecerēta, slikti izplānota, neveiksmīgi īstenota. NATO valstīm Eiropā ir citāds priekšstats nekā Amerikai par draudiem, kuri nāk no Afganistānas, Irākas, Tuvajiem Austrumiem vai Pakistānas. Un arī amerikāņu pašu priekšstati par apdraudējumiem mainās. Amerikāņi meklē minimālistisku risinājumu Afganistānā, kas ļautu ASV un sabiedrotajiem aiziet bez kādu ambiciozu mērķu sasniegšanas, vienkārši nezaudējot reputāciju. NATO solidaritāti un spēju rīkoties saskaņoti šī misija neapšaubāmi ir mazinājusi un ir parādījusi, ka atsevišķas NATO valstis var vienkārši ne pilnībā atbalstīt NATO misiju vai pat no tās izstāties. Tas ir slikti NATO nākotnei. Vēl vairāk – misija Afganistānā (un tas pats attiecas arī uz ASV misiju Irākā) tiek īstenota uz militārā un finansiālā ieguldījuma NATO valstu teritorijas aizsardzībā rēķina. Aizsardzības budžeti kļūst mazāki, it īpaši kā procents no IKP, taču šo budžetu arvien lielāka daļa – neparasti liela daļa – aiziet nevis investīcijām teritorijas aizsardzībai, bet gan operāciju uzturēšanai Afganistānā un ASV gadījumā arī Irākā. Tā ir dilemma īpaši tādām valstīm kā Baltijas valstis, kuras investē savus ierobežotos resursus operācijās tālās zemēs, tā vietā, lai investētu savas teritorijas aizsardzības infrastruktūrā. Tai skaitā infrastruktūrā, kura nodrošinātu iespējas uzņemt NATO sabiedroto karaspēku ārkārtas situācijas gadījumā.

Un kā tad NATO aizsardzības plāni Baltijas valstīm, kuri beidzot tiekot izstrādāti vai pat jau esot gatavi?
Es nezinu, vai tie ir gatavi, es pat nezinu, vai pie tiem tiek strādāts. Tā ir diskusija, kas arvien turpinās NATO. NATO paredz darīt trīs lietas Baltijas valstīs – un ne tikai Baltijas valstīs. Pirmkārt, aizsardzības plāni, ko pieminējāt, turklāt – reālu apdraudējumu gadījumiem. Otrkārt, aprīkojuma izvietošana hipotētiskam ārkārtas vai krīzes gadījumam. Treškārt, militāras mācības ar reālistiskiem scenārijiem. Tā ir pieredze, ko NATO guva Vācijā. NATO 5.panta garantijas tur bija ticamas. Tāpēc, ka bija aizsardzības plāni visiem iespējamajiem ārkārtas gadījumiem; tāpēc, ka bija tam sagatavots aprīkojums; tāpēc, ka bija mācības, un arī tāpēc, ka bija tur pastāvīgi izvietots karaspēks. Bez šiem elementiem 5.pants nav obligāti ticams. Protams, ka Padomju Savienība un Krievija ir divas dažādas lietas, Krievija nav Padomju Savienība. Un tāpēc ir pamats argumentam, ka nav jāizvieto masīvs militārs kontingents Baltijas valstu teritorijās. Iepriekš izvietots aprīkojums un infrastruktūra, kas būtu gatava uzņemt sabiedroto karaspēku ārkārtas gadījumā, būtu adekvāta alternatīva karaspēka pastāvīgai klātbūtnei. Turklāt mūsu laikos karaspēks ir daudz mobilāks nekā pirms divdesmit gadiem. Tāpēc tagad vajag nevis karaspēku, bet gan infrastruktūru, kas uzņemt karaspēku, kurš steigtos palīgā. Un iepriekš izvietotu aprīkojumu, mācības un aizsardzības plānošanu. Tomēr es uzskatu, ka tiklab militāru, kā arī politisku iemeslu dēļ katrā NATO valstī bez izņēmumiem – es neizceļu tieši Baltijas valstis – ir jābūt vismaz simboliskai NATO karaspēka klātbūtnei, ja arī ne tādā līmenī, lai varētu īstenot militāras operācijas. Taču, ja vienās valstīs karaspēks būtu pilnīgi leģitīmi izvietots, bet citās nevarētu būt tāpēc, ka kāds cits – šajā gadījumā Krievija – pret to iebilst, tas radītu īpašu zonu NATO iekšienē.

Vai ar Lielvārdes lidlauku pietiktu?
Nevaru sniegt kompetentu militāru novērtējumu, jo neesmu militārs speciālists. Taču šāda veida infrastruktūrai ir jābūt pienācīgi attīstītai, ar pienācīgām investīcijām, lai tā būtu gatava uzņemt karaspēka vienības ārkārtas gadījumos. Ārkārtas situācijas nevar izslēgt, un nevar plānot, balstoties uz labākā gadījuma scenāriju. NATO ģenerālsekretārs Rasmusens pēdējā laikā ir vairākkārt teicis, ka viņš uzskata par pašsaprotamu, ka Krievija neizmantos Mistral karakuģus pret kaimiņvalstīm. Alianse, kura grib, lai citi pret to attiecas nopietni, nevar teikt, ka tā pieņem kaut ko kā pašsaprotamu. Tā nevar operēt, ņemot par izejas punktu nulles riska scenāriju. Pieņemt par pašsaprotamu, ka Krievija nedarīs neko agresīvu, nozīmē rīkoties pēc labākā gadījuma un nulles riska scenārija. Alianse, kuru citas puses ņem nopietni, nedrīkst teikt šādas lietas.

Vienā no savām pēdējā laika publikācijām jūs teicāt, ka Mistral darījums kļūs par NATO diskusijas tematu…
Tam ir jākļūst par diskusijas tematu.

Un kādu jūs paredzat šīs diskusijas iznākumu – vai darījums notiks, Francija pārdos šos karakuģus Krievijai? Vai arī to var apturēt?
Līdz šim NATO ir atteikusies par to debatēt. Daži to negrib, jo uzskata, ka tas kaitētu NATO vienotībai.

Bet mums jau tagad trūkst vienotības.
Protams. Citi uzstāj, ka šis karakuģu darījums ir stingri divpusējs Francijas un Krievijas jautājums. Protams, ka abas šīs nostājas ir kļūdainas. Tas, kas ar garantiju sašķeltu NATO vairāk nekā jebkas cits, būtu situācija, kad NATO dalībvalstis sāktu tirgot ieročus Krievijai, apejot NATO, neatsaucoties uz alianses mehānismiem un regulējumiem, pārkāpjot NATO solidaritāti un disciplīnu. Šāds scenārijs ir iespējams. Domāju, ka tas ir ļoti iespējams. Krievija ir paziņojusi, ka maina iepriekšējo pašpietiekamības politiku bruņojuma iegādē uz modernas Rietumu militāras tehnoloģijas importēšanas politiku. To ir pateikušas augstākās amatpersonas. Sākot ar prezidentu Medvedevu, premjerministru Putinu, aizsardzības ministru Serdjukovu, ģenerālštāba priekšnieku Makarovu – visi ir paziņojuši par iecerēto iepirkumu sarakstu, tagad jau ir vesels krievu iepirkšanās vēlmju katalogs. Mistral ir tikai pirmais punkts šajā sarakstā. Tāpēc, ja šis darījums notiks, durvis būs vaļā katrai NATO valstij individuāli kārtot divpusējus bruņojuma pārdošanas darījumus ar Krieviju. Tam būtu lielāks NATO šķelšanas iespaids nekā jebkam citam. Daudz labāk ir tagad sākt diskusiju, kā novērst šādu scenāriju. Rietumos pieņemas spēkā ideja, ka Krievija var palīdzēt Rietumu valstīm pārvarēt ekonomiskās krīzes iespaidu. Ka tirdzniecība ar Krieviju, ieskaitot bruņojuma tirdzniecību, ir krīzes pārvarēšanas pasākums. Tieši tā Francijas prezidents Sarkozī ir prezentējis Mistral pārdošanu – ne tikai uzsvērdams Francijas un Krievijas politiskās attiecības, bet arī kā pretkrīzes ekonomiskas stimulēšanas pasākumu Francijai. Tā ka varam paredzēt situāciju, kad vairākas Rietumu valstis cīnīsies par daļu Krievijas ieroču tirgus.

Jau redzam, ka dažas gaida rindā, ja franči tos kuģus nepārdos.
Tieši tā, krievi savu iepirkumu sarakstu iesniegušas dažādām Eiropas valstīm. Tā ka tam gan būtu šķeļošs iespaids uz NATO. Tāpēc Mistral jautājums nav Gruzijas jautājums, kā tas tika aplami pasniegts, kaut gan tas, protams, skar Gruziju. Tas nav Baltijas jautājums, kaut gan tas skar Baltijas valstis. Centrālais jautājums un vissvarīgākais iemesls, kāpēc par to ir jādiskutē, ir NATO alianses integritāte, NATO kā organizācijas integritāte. NATO izirs, ja tās dalībvalstis katra atsevišķi sāks tirgot Krievijai ieročus, nekonsultēdamās ar sabiedrotajiem un ar NATO kā organizāciju, ignorējot un apejot NATO procedūras, ignorējot arī Eiropas Savienības uzvedības kodeksu attiecībā uz ieroču tirdzniecību. Mistral pārdošanas un līdzīgu potenciālo darījumu kritiķiem ir jāformulē viņu argumenti NATO kā organizācijas un citu Eiropas institūciju integritātes terminos. Jo tieši tas ir likts uz spēles.

Vai Baltijas valstīm ir jābažījas par ASV prezidenta Obamas īstenoto attiecību ar Krieviju "restartēšanas" politiku?
Tas ir atkarīgs no tā, kā šī "restartēšanas" politika tiek īstenota. Pašlaik es saskatu iemeslus mērenām bažām, neredzu iemeslus krīzei vai nopietnām bažām. Taču ir mērenas bažas, jo "restartēšana" netieši paredz, ka Savienotās Valstis kārtos savas prioritātes tādā veidā, kas Centrālās un Austrumeiropas valstu intereses un Eiropas austrumu kaimiņu valstu intereses noliks otrās pakāpes prioritāšu kategorijā. Tā ir "restartēšanas" būtība. Nebūs kompromisu uz Baltijas un citu Centrālās un Austrumeiropas valstu rēķina. Esmu pārliecināts, ka nebūs nekādu darījumu ar Krieviju uz šīs Eiropas daļas valstu rēķina. Var notikt kaut kas cits, un tas jau notiek – ka ASV nobīdīs šīm valstīm svarīgus jautājumus zemākā prioritātes līmenī.

Vai arī deleģēs tos Eiropas Savienībai.
Jā, atsevišķos gadījumos. Tā ka tas nozīmē zināmu ASV attālināšanos no šā reģiona problēmām. Tas nav vispārējs process, ir dažas pazīmes, ka ASV atsevišķos gadījumos apsver pastāvīgu klātbūtni, piemēram, izvietojot pretraķešu vairogu Rumānijā. Es biju Rumānijā pirms divām dienām un esmu ļoti gandarīts – tas ir ļoti labs notikumu pavērsiens. Taču kopējā tendence ir atvirzīt šā reģiona prioritātes zemākā līmenī. Ne jau no tām atteikties pavisam, bet gan pievērstiem tām palaikam, atkarībā no situācijas un bez steidzamības sajūtas. Tas var šeit radīt nevēlamus fait accompli efektus.

Ko Baltijas un citas reģiona valstis var darīt, lai mainītu šo tendenci?
Sarežģīts jautājums. Droši vien daudzas valdības šajā pasaules daļā par to domā. Nedomāju, ka ir kāda viena kopēja pieeja šai problēmai vai vienots priekšlikums rīcībai. Diskusijas par šo jautājumu notiek, līdz šim rīcība galvenoties bijusi morāla vēršanās pie Obamas administrācijas – kā divdesmit divu personību vēstule pagājušogad. Protams, ka jādara vairāk. Taču tas ir process, un sākuma punkts varētu būt diskusija NATO par ieroču pārdošanu Krievijai. Tas ir jautājums, kurā šīs Eiropas daļas valstis var vinnēt, jo pamatā ir ļoti stipra un pārliecinoša lieta, ja to formulē nevis kā vienas vai otras valsts apdraudējuma sajūtu – kaut gan arī tā ir daļa no diskusijas -, bet gan kā NATO integritātes saglabāšanas jautājumu.