Ne jau tu citiem

Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš galvenajā lomā Alvja Hermaņa iestudējumā “ Ziedonis” un “Visums” . Pirmizrāde 14.aprīlī

Ideja iestudēt izrādi par Imantu Ziedoni un latviešiem režisoram Alvim Hermanim radās, pirms kāda laika ieraugot aktieri Kasparu Znotiņu staigājam ar “Kurzemīti” rokā. Znotiņš bija aizrāvies ar Ziedoņa grāmatām. Izlasījis vienu, ķēries klāt nākamajai. Domas par izrādi sākumā nebija. Lasījis vien sava prieka pēc. Pagājušajā pavasarī Hermanis teicis: izrādei jābūt. Ķērušies klāt etīdēm. “Kas no tā beigās iznāks, vēl nevar zināt,” aktieris saka. Sarunas laikā viņš tik ļoti atgādina Ziedoni – tāpat sēž, tāpat liek uzsvarus zilbēm. Interesanti jābūt.

Jaunā Rīgas teātra mājaslapa vēsta, ka izrāde būs ne gluži par Imantu Ziedoni, bet Ziedoni kā vidējo latvieti – “inteliģento”, “galveno”, “naivo”, “latvieti – filozofu”, “gudro” un “muļķo” latvieti vienlaikus. Vai vari pateikt, ko tu saproti ar “vidējo latvieti”?
Tur tā rakstīts, ja?

Jā. Un man liekas, ka, sakot “vidējais latvietis”, mēs parasti domājam visus citus, tikai ne sevi.
Kas ir “vidējais latvietis”? Tas noteikti nav cilvēks, kurš spējīgs uzņemties atbildību un būt līderis.

Imants Ziedonis to ir spējis. Devis impulsu masām. Un masas turpina, ko viņš iesācis. Mums tas Ziedonis [ izrādē ] ir sanācis kā vērotājs, domu krājējs un paudējs. Mēs izrādē nezīmējam Ziedoņa portretu. Mēs paņemam viņa rakstura iezīmes un rīcības modeļus, lai runātu par latviešiem.

Ko Ziedoņa iezīmes, rīcība pauž par latviešiem?
Raksturojoša epizode: cilvēki savā laikā bija ļoti sašutuši, jo Ziedonis nebija gatavs kļūt par labo pakalpojumu biroju. Sevišķi pēc “ Kurzemītes” iznākšanas tas cilvēkus pārsteidza. Bija sajūta, ka Ziedonis nāks kā glābējs, kā Mesija.

Tas, ko viņš visu laiku pauž, bet ko nav saskatījuši – ejiet, dariet! Jūs ejiet! Jūs dariet! Ar savām domām, rīcību viņš rādīja tikai piemēru. Rosināja kopt katram savus ideālus, strādāt pašam ar sevi.

Tā ir viņa vēsts. Viņš nav viennozīmīgs, izteikts līdera tips.

Daudzi radošie cilvēki šajā laikā iesaistās sabiedriskās iniciatīvās, grib iedvesmot citus. Kas, tavuprāt, ir tie, kam jārāda piemērs, jāiedvesmo – cilvēki no jūsu “Latviešu stāstiem”?
Sēž večuks, redz – Ziedonis ar savu Koku grupu dižkokus atbrīvo. Cērt krūmus divas dienas, lej sviedrus, lai ozolu atbrīvotu. Večuks saka: aizaugs. Aizaugs taču! Ziedonis saprot, ka tiešām aizaugs. Bet tad uzreiz viņam nāk tas “tik un tā!”. Kopt kopšanas ideju sevī. Tu kop ne jau to ozolu. Ne jau tos krūmus tu cērt. Ne jau tu rādi piemēru citiem. Vissvarīgākais tajā brīdī, ka tu kop pats sevi. Ja kāds pavilksies līdzi – ļoti labi! Ja nepavilksies, tā nav vairs tava darīšana.

Es neticu, ka Ziedonis gāja ar ideju – mācīt. [Viņam bija] drusku budistiska pieeja – kā mandalu liekot. To kaut kad izjauks, iemetīs upē, bet radīšanas brīdis ir tas svarīgais.

Sanāk, ka labie darbi vispirmām kārtām ir sevis dēļ. Nevis Latvijas vai citu dēļ.
Jā. Es tā uztveru.

Vai, kopjot kopšanas ideju sevī, tur nav daļiņa godkāres, egoisma? Kāres būt labam cilvēkam?
Pieņemsim, ka man pie mājām ir tiltiņš, kuram katru dienu eju pāri. Upītē visu laiku tiek mesti konfekšu papīri – miskaste tur ir, bet ik pa laikam es sakopju to drazu. Pēc tam vairākas dienas eju garām, un nav tur miskastes! Ir tīrs.

Viss. Ļoti vienkārši. Pāris dienu nav miskastes, tā nekrājas lielāka. Tas ir vienīgais, par ko tev jādomā, kaut ko darot.

Viss atgriežas pie sevis paša. Ja tu nekaitināsi kaimiņa suni, viņš neries. Bet var jau arī kaitināt, un viņš ries. Manuprāt, visu laiku, lai ko runātu, mēs nonāksim pie tā, ka būt labam cilvēkam ir pašam labāk.

Reiz intervijā Undīnei Adamaitei teici: ja maizīte nokrīt zemē, to pacelt un nobučot tev ir svarīgi. Jo tāda ir lietu kārtība. Kas ir tās vērtības, uz kurām balsties dzīvojot?
Es vēl gribēju atbildēt uz jautājumu par kāri būt labam cilvēkam – jā, tādas domas pastāv, bet nevajag uz tām ieciklēties. Tās ir kā melni kraukļi, kas lido. Lai viņi lido! Tu vienkārši ej tālāk. Nestāvi, neguli, lai [šīs domas] tevi neapēd.

To tu esi kaut kur lasījis vai pats izdomājis?
Esmu sagramstījies pa malu malām. Ir domas, idejas, kas ceļo apkārt un kurām es pieķeros, jo tās man patīk. Tās atbilst manam redzējumam. Diemžēl man tāda lieta, ka nespēju ieiet dziļumā. Mana domāšana ir fragmentāra. Es nespēju izdomāt garo domu līdz galam, pabeigt to. Esmu kā tāds Čebotikins no Čehova “ Trīs māsām” , kurš ir salasījies avīzēs visu ko, nezin ko. Viņš zina, ka ir tāds Beļinskis, bet, ko viņš sarakstījis, kad sarakstījis, viņš nezina.

Būt izlasījušam daudz ir svarīgi, lai labi nodzīvotu dzīvi?
Tas ir svarīgi patiesības priekšā. Nezinot var sarunāt daudz maldu, daudz lieka. Tas ir ļoti iespējams manā gadījumā.

Cik daudz tev pielipis no Ziedoņa, kopš tu strādā pie izrādes?
Kolēģi drusku smīn par mani. Klausos Ziedoņa balsi ierakstos daudz. Mēģinu ieiet viņa tēlā. Šitā poza ir manējā. (A psēžas, ar elkoņiem atbalstījies uz ceļgaliem, plaukstas kopā) . Tā Ziedonis arī sēž. Mans vecaistēvs tā sēdēja, viņš arī bija kalsns.

Tādā ziņā man ir grūtāk: ja esi pilnīgi ārpus viņa (Ziedoņa), tu dabū ieiet. Bet es brīžiem nesaprotu, vai tas, ko [mēģinājumā daru] ir mans, vai jau viņa.

Vai tu staigā ar “ Kurzemīti” padusē?
Jā, jo ir cilvēks, kuru es pētu. Tautas dzejnieks.

Parasto cilvēku, ikdienišķo, arī Ziedonī redzi? To, kuram tāpat kādreiz kaut kas nav izdevies, ir sāpējis, kritis uz nerviem, licis justies laimīgam.
Daudz no Hamsuna varoņiem. Viņš pats to arī atzīst. Liela patiesības deva tur ir, maz laipošanas. Maz pieklājības, takta. Mani tas uzrunā, jo man pašam ir otrādi. Man patīk pieklājīgam būt. Nē, nevis patīk, pat nepatīk, bet netieku no tās pieklājības vaļā. Pašsaglabāšanās instinkts. Gribu visu laiku labais būt. Pasarg' Dievs, būt sliktajam! Tas galīgi nav raksturīgi Hamsuna varoņiem un arī Ziedonim.

Kam bija svarīgi tieši tagad taisīt izrādi par Ziedoni – tev vai Alvim Hermanim?
Alvim. Tāpēc, ka tā ir izrāde, kurā mēs atkal gribam kaut ko vēstīt par latviešiem. Ne tik daudz par Ziedoni. Mēģinājums formulēt jēdzienu – latvieši – no kaut kāda viedokļa varbūt ir stipri apšaubāms. Taču mēs mēģinām.

Ir tā, ka Ziedonis ir ikona. Ko tas īsti nozīmē? Kāpēc tieši Ziedonis? To mēs mēģināsim minēt.

Kāpēc Ziedonis latviešiem ir ikona?
Varu nosaukt dažas pazīmes. Atskabargainums – viņa gadījumā tas bijis ļoti pievilcīgs. Cilvēkus pievilka, ka viņš neglauda pa spalvai, faktiski ir pat kareivīgs, izaicinošs. Es tagad runāju par viņa Dzejas vakariem, viņa jautājumu un atbilžu vakariem. Viņš nekad nav runājis frāzēs. Turklāt viņa tēls radies laikā, kad bija daudz aizliegtā, daudz nepateiktā. Bija jādzimst varonim, kurš nerunā frāzēs, pamet visus Rakstnieku savienības papīrus un atbildību, un aiziet vienkārši ar kedām staigāt pa Kurzemi. Ideālists. Un meklēja citus tādus varoņus. Pats sevi viņš rāva ārā [no pilsētas] caur kaut kādu nevarēšanu, negribēšanu, pat inertumu. Jo pilsēta tevi iesūc, iesūc, iesūc. Viņa nīstā pilsēta cilvēku iesūc ar saviem pienākumiem, atbildību.

Un tad šī izraušanās.

Ģeniāla sava laika, konjunktūras izjūta.
Jā. Strādāt dotajos apstākļos, dotajos noteikumos, visu laiku uz robežas, tomēr nepārkāpjot to.

Ziedoņa fenomens bija tajā, ka viņš reāli darīja. Reāli staigāja pa Kurzemi. Vistaustāmākais viņa darbs bija Dižkoku atbrīvošanas grupa. Tā bija reāla darīšana ar cirvjiem un zāģiem. Viņš nenāca ar noliegumu. Ir kaut kādi noteikumi – labi, bet darām to un to! Viņš izmantoja sistēmas noteikumus, lai darītu savu. Tas ir katrā sistēmā iekšā, ka to var uzveikt ar sistēmas pašas noteikumiem.

Kas sistēmā būtu jāuzveic mūsdienu Latvijā?
Mūsdienās viss ir izplūdis. Toreiz ienaidnieks bija ļoti konkrēti apzināts, sajūtams. Tagad tas ir izplūdis, tāpēc sabiedrībai grūti mobilizēties. Tāpēc mūsdienu varonis ir neredzams. Mūsdienu varonis ir cilvēks, kurš pieņem savus mazos lēmumiņus, kā rezultātā notiek kaut kas labs.

Ziedonis teica, dzīvojiet ar sevis pašu dzeju! Nelasiet citu dzeju! Rakstiet un lasiet savu!

Ziedonis kā ikona Latvijā radās no garīgām slāpēm, brīvības slāpēm. No bada. Tagad nav vairs bada, drīzāk ir pārsātinājums. Tāpēc ir pilnīgi cita iespējamo varoņu struktūra. Mūsdienu varoņi ir maziņi, ikdienišķi, parasto latviešu vidū meklējami. Reizēm pat neatrodami, nenosakāmi. Tādi, kā “ Latvijas lepnumā” redzam.

Vai pats arī jūties kā viens no cilvēkiem, ko tikko aprakstīji – tāds, kurš savā individuālajā mērogā var daudz laba izdarīt? Un ne vienmēr citi par to uzzina.
Es esmu slinks, inerts. Un arī strādīgs, gatavs uzņemties atbildību. Visāds. Kā katrs cilvēks. Es varu pateikt, ko šodien [Latvijā] nevajag glorifikāciju. Piepaceltu diženumu. Nu, nevajag mums tādus varoņus šodien! Vajag vienkārši darīt.

Vai no Ziedoņa izrādē nesanāks glorifikācija?
Es domāju, ka ne.

Vai esi ticies ar viņu, iestudējot izrādi?
Jā.

Kā ir tuvumā?
Apsēžamies, parunājam. Kur mēs atradīsimies Kosmosā, viņš saka. Un tā ilgi skatās. Par Jēzu viņš domā – neviens tā nav ar cilvēkiem ņēmies kā Jēzus, viņš saka.

Ko Ziedonis saka, ka par viņu izrādes taisa?
Viņš ir gatavs stāstīt, ka tik es prasītu viņam ko.

Tas ir grandiozs darbs – sagatavoties izrādei. Droši vien tu jau pusgadu staigā, lasīdams Ziedoņa grāmatas, domādams par viņu.
Tas jau ir interesanti. Kad es vēl tik pamatīgi izlasītu Ziedoni? Tā ir aktiera darba pozitīvā puse: strādādams tu vari lasīt Ziedoņa grāmatas. Tas ir vienkārši… lieliski. Eju uz bibliotēku, nesu kulītē grāmatas mājās. Tā jau kopš vasaras. Pagājušās sezonas beigās tika izlemts, ka jātaisa Ziedonis.

Kā tas ienāca prātā?
Jau pirms diviem gadiem. Alvis zināja, ka lasu “ Kurzemīti” . Vai var tur kaut ko uztaisīt, viņš prasīja. Bet man ir švaki ar skatuvisko tēlaino domāšanu. Pirmajā brīdī es tā: nezinu… laikam nevarēs… Neiztēlojos, kā to varētu. Lasīju “ Kurzemīti” vienkārši kā patērētājs – sev.

Kāpēc tu sāki “ Kurzemīti” lasīt – bija kāds konkrēts iemesls? Skolas laikā jau visi esam to lasījuši.
Skolas laikā es vairāk Ziedoņa pasakas lasīju. Un dzeju.

“Kurzemīti” pirms diviem gadiem sāku lasīt, jo vispirms izlasīju “ Tutepatās” – dienasgrāmatu veidā sarakstītu Ziedoņa grāmatu par Dižkoku atbrīvošanas grupas darbiem. Bet toreiz tas tā arī palika. Alvis jau arī skatījās, varbūt gaidīja – vai [man] būs kāda ideja [izrādei]? Nu, nebija… Kad runājām, ka izrāde tomēr jātaisa, par pamatu etīdēm varēju ņemt jebko no Ziedoņa dailŗades. Tas mazliet apgrūtināja.

Bija jāpasmeļ kā ar krūzīti no okeāna?
Jā, tāpēc tas apgrūtināja. Izrādes pamatā ir Noras Ikstenas grāmata “ Nenoteiktā bija” (par Ziedoņa bērnību un skolas gadiem) un mazliet arī Māras Zālītes “ To mēs nezinām” – sarunas ar Imantu Ziedoni. Mazliet arī no Ziedoņa intervijām. No viņa dzejas, ceļojumu aprakstiem. Tāda kolāža.

Alvis Hermanis tik daudz ir prom no Latvijas, jo strādā pie izrādēm arī citas valstīs. Kāds ir jūsu izrādes mēģinājumu process – pa e-pastu?
Tieši tā. Radām etīdes, nofilmējam tās un sūtām Alvim. Viņš noskatās, atsūta savus ieteikumus. Tad saprotam, kas der, kas neder, kādā virzienā tālāk strādāt. Sarakstāmies e-pastā.

Teātrī uz vietas strādājam bez Alvja. Mums ir etīdes – izrādes būvmateriāli, vesela čupa. Bet mēs nezinām, kādā vietā kas pareizi jāliek. Alvis mums ir kā darbu vadītājs, viņš mums pasaka.

Taču tās nav tēva un bērnu attiecības. Tās ir partnerattiecības.

Veidojas jaunas formas, kā strādāt teātrī, radīt izrādi.
Varbūt tā varam tāpēc, ka mēs jau trīspadsmit gadus strādājam kopā.

Vai nav grūti strādāt, uzturot kontaktu vien virtuāli?
Ir grūti. Esmu spiests būt atbildīgs. Satikties ar savu nevarību, nezināšanu. Nespēju izdomāt. Kā izspiests citrons. Katru dienu mirdzošām acīm uz darbu – nē, tā man nav. Bieži vien ir mokoši. Reizēm ir tā: velkas mēģinājums – nav, nekas neizdodas. Labi, ejam mājās! Jau ceļamies, un tajā brīdī kaut kas pēkšņi rodas.

Es izstāstīšu pasaku: tēvs visu laiku darīja, darīja, bet dēli tikai skatījās viņam mutē. Reiz tēvs saslima. Dēliem nu jāiet uz lauka, jādara darbs. Mēs nemākam, – viņi tēvam saka. Tēvs: nebēdājiet, nemācēšana iemācīs! Dēli aiziet uz lauka. Gaida, kad nemācēšana nāks. Paiet viena diena, otra diena. Nenāk tā nemācēšana! Trešajā dienā dēli paši mēģina kaut ko darīt – dara, dara, kamēr iznāk aizvien labāk. Neatnāca nemācēšana, – viņi pēc tam saka tēvam, – paši visu izdarījām! Viņa jau nekur nebija aizgājusi, visu laiku bija klāt, viņš atteic.

Vai tev nav apnicis latviešus spēlēt?
Ja būtu tas vien, varbūt apniktu. Katru sezonu jau sanāk arī citas izrādes spēlēt. Latviešus spēlēt man joprojām ir interesanti.

Tev ir ģimene, trīs bērni, teātris. Vai atliek laiks pašam sev?
Dzīve pilsētā ar savu sistēmu un sadzīvi prasa laiku. Bet man gadās aizbraukt viesizrādēs. Vakarā ir izrāde, bet pa dienu varu daudz lasīt, filmas skatīties. Tas ir mans laiks.

Kam tu deri Jaunajā Rīgas teātrī?
Kam man der šis teātris – tas ir svarīgs jautājums. Teātris jau bez manis iztiktu. Man ir pārliecība, ka ir lietas, ko nemaz nevajag formulēt. Vienkārši jādara.

Kas Ziedonim garšo, tu zini?
Biezpienmaize. Un kafija.