Latvijas Lauksaimniecības kameras mājturības nodaļas žurnāls Mana Māja sāka iznākt 1940. gada janvārī un aprāvās tā paša gada jūlijā. Pēdējā numurā publicētā padomju okupācijas varas ieceltā zemkopības ministra Jāņa Vanaga (1907—1986) runa sākās ar pateicību «mūsu atbrīvotājai Sarkanajai Armijai». Žurnāla izdošanu atsāka 1942. gadā. Jūlija numura ievadraksta autors E. R. aizgūtnēm dārdināja pateicības vārdus Lielvācijas armijai, kas pirms gada atbrīvojusi latviešu tautu un zemi. Bet nākamajā lappusē — negaidīti mierīgas pašapziņas balss atgādina par to, kas šķita jau samalts laika sprīdī starp abām vasarām. Šī balss piederēja dzejniecei, tulkotājai un romāņu valodu filoloģei Veronikai Strēlertei, tobrīd divu dzejoļu krājumu Vienkārši vārdi (1937) un Lietus lāse (1940) autorei. Nākamie četri krājumi iznāks jau trimdā. 

1942. gada Vasaras zīmēs vēl jūtama pirmskara dzīves elpa, taču bez autoritārā «pozitīvisma» stila lētā patosa. Strēlertes izteiksme ir apbrīnojami precīza un ziemeļnieciski lakoniska, tajā vibrē kara laika tagadnes spriedze un neziņa par nākotni. Eseja nāk no pasaules, kuras tobrīd vairs nav, bet nes sevī spēku, kas atbalsojas arī pēc 80 gadiem. 

Pilsētā pa gatvi ejot, gājējam pēkšņi iesitas sejā liepu smarža. Tā ir viegla un caurspīdīga kā mēnesnīca. Gājējs atelpo, pagausina soli, un viņam ir tā, it kā būtu jāiet meklēt kaut ko pazudušu.