.
aiz azara aizaryuce pārkiuņs
klus, maita, vēļ snīgs iz teiruma buolej
aizgrudiniesi bez laika, byus posnys rudiņs
dzie, kai ziņu puortā kovida guņs vēļ gailej
aiz azara aizarēja suņs, aizdzīduoja gaiļs
ak jau sāta, vēļ vīni sābri atguojuši nu mīsta
iz pavasari daudzim nu pasauļa bais
tai itei nakurīne apaug ar ļaudim
kai īroksts ar komentarim
nazkas pabiers pa duorzu ozbora
ceiruli aizareidami, klīgdami dabasūs izsyta caurumus
es vīns ite lejā kleistu ar maisu drākalejamūs dīgu
kur vairs kaids ceiruļs, kur bezdeleigacteņa
buļbis lelom acim verās nu skaliņa
dreiži jau Juoņadīna
digitali stateitū, digitali sātū
izplyukuoju kai pļovys zuoli
niu maņ dabasūs šmuka sāta
vysa ar gaiļapīšim, vysa tik tuoli
muokuli internetā zyli i buoli
dzeivuošu, apreviešu
aprepiešu kai upmaļa bārzi
pa stidzeņu seiku apstaiguošu
bejušū, nabejušū
skusteņu sapruoveišu
ap kuojom aplypuši dodzi i muoli
