2018. gada Turku grāmatu gadatirgū pie latviešu grāmatu stenda. Priekšplānā no kreisās — Latvijas vēstniece Somijā Kristīne Našeniece, romāna Ulsiks autore Inguna Ula Cepīte, tulkotāja Mirja Hovila. Foto no personīgā arhīva.
Piezīmes par viena romāna ceļojumu uz Somiju un Krieviju
Mans ceļš 2018. gada oktobra sākumā ved uz senāko somu pilsētu Turku. Somijas apceļošana man vienmēr šķitusi īpaša. Varbūt tāpēc, ka iegumzīto klintsakmeņu ceļmalas, mijoties ar ezeriem un ezeriņiem, dod to īpašo dabas pietuvinātības sajūtu, ko nesniedz ne Ansīša un Grietiņas piparkūku namiņi Vācijā vai Šveicē, ne varenas, sniegiem klātas kalnu virsotnes, kuru priekšā jūties mazs un nepasargāts. Ainava šeit ir skarbāka nekā Latvijā, bet ļoti saprotama, tuva. Šķiet, arī tāpēc daža latviešu literāta, gleznotāja un mūziķa biogrāfijā varam rast atsauces uz šo ziemeļu zemi, kur Janis Rozentāls atrada savu lielo mīlestību, bet Rūdolfs Blaumanis devās uz mūža mājām.
Atkal kāds sevišķi augsts, dabas veidots akmens ermoņiku veidojums, un iznirst nākamais ezeriņš — aizkustinoši mistisks, auklēdams vienīgo koku uz savas vienīgās mazās saliņas mierīgā ūdens klaja vidū. Gandrīz 80 gadu pēc Blaumaņa šajā tūkstoš ezeru zemē (visiem taču zināms, ka gandrīz katram somam ir savs ezers) viesoties regulāri ieradās pēc Otrā pasaules kara Amerikā un pēcāk Īrijā mītošais latviešu un igauņu literatūras grandpāris Astrīde un Ivars Ivaski. Gados, kad Latvija un Igaunija aiz dzelzs priekškara viņiem bija nesasniedzamas, tieši Somija dzejniekiem deva māju sajūtu. To sajūtu, kas lasāma Ivara Ivaska Baltijas elēģijās, Astrīdes Ivaskas Līču lokos un vārsmās.
