Trīs pieredzes stāsti

  • Gunita Nagle, Marija Leskavniece
  • 11.06.2020
  • IR
Kristaps Miķelsons,
downhill riteņbraucējs.
Foto no personīgā arhīva

Kristaps Miķelsons, downhill riteņbraucējs. Foto no personīgā arhīva.

Nakšņot vienatnē, traukties ar riteni, skriet visu diennakti — pārdroši piedzīvojumi mežā

Foto no personīgā arhīva
Foto no personīgā arhīva  Foto - 

Ar riteni no kalna. Kristaps Miķelsons, downhill riteņbraucējs

Ar ko downhill atšķiras no citiem riteņbraukšanas veidiem? Sarežģītība! Tas ir ekstrēmais sports. Braucieni ir grūti. Ričuki ir izturīgi. Katrs braucējs trasē dodas vienatnē, nav masu starta. Nesacenšamies tik daudz ar konkurentiem, cik paši ar sevi. 

Braucieni gandrīz simtprocentīgi notiek mežā. Tāpēc arī līdzjutējiem tas ir lielisks veids, kā atslēgties — paskatīties, kā džeki trasē lauž kaulus, un vienlaikus atrasties dabā. Mani vecāki kādreiz brauca uz sacensībām, kurās piedalījos, un rudeņos vēl paspēja ieiet mežā pasēņot. 

Jaunākajā žurnālā