Broņislava Martuževa 1957. gadā. Pēc atgriešanās no Sibīrijas bija ļoti slima, ārstējās tuberkulozes slimnīcā Rīgā un Biķernieku sanatorijā.
Broņislavai Martuževai šogad 100. Viņas dzejā kā dienasgrāmatā zinātājs var sastapt ne tikai cilvēkus, bet arī ieraudzīt Latvijas vēsturi, tajā skaitā mežabrāļu laiku
Broņislavai Martuževai bija 22 gadi, kad viņa 1947. gada 11. janvārī rakstīja vēlāk tik slavenās dziesmas vārdus: «Kādēļ skumjas tavās acīs šovakar, mans draugs? Prieka brīdi, garām laistu, tās vairs neatsauks.» Izrādās, šis dzejolis veltīts mežabrālim Jānim Klucim.
Kādreiz daudzās mājās dziedāja skaisti smeldzīgo dziesmu par jaunību, kas neatnāks, tāpēc «līksmosim, līksmosim, kamēr ataust rīts, atkal jaunu rūpju dienu atnesdams sev līdz»! Vārdu un mūzikas autoru neviens nemeklēja, vēlāk domāja, ka to sacerējis Eduards Rozenštrauhs. Martuževas fonda Rakstītāja vadītāja Anna Egliena stāsta, ka dziesma «izgāja pa Latviju, to iznēsāja mežabrāļi, nezinādami, ka Broņislava ir gan vārdu, gan melodijas autore». Dziesma folklorizējās, skanēja no mutes mutē, tāpat kā daudzi viņas dzejoļi.
