Bulduru konferences atklāšanas sēde Rīgas pilī 1920. gada 6. augustā. Sēdi vada Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis (galda galā). Sestais no kreisās — ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics. Fotogrāfs — Mārtiņš Lapiņš, Ārlietu ministrijas arhīvs.
Kritiskas domas par Latvijas ārpolitiku 20. gadsimtā
Pastāv uzskats, ka starptautiskās attiecības ir vienīgā sfēra, kurā kopš 1918. gada nepārtraukti pastāvējusi Latvijas valsts un darbojušies tās pārstāvji. Vienlaikus ārpolitika ir parādījusi tos Latvijas politiskās kultūras trūkumus, kas izriet no neskaidrības par Latvijas identitāti un ģeopolitisko piederību, kā arī no elites nespējas īstenot tautas uzticēto suverēno varu.
Šī raksta mērķis ir pamatot uzskatu, ka starpkaru posmā Latvijas ārpolitika pieļāva fundamentālas kļūdas. Mūsdienu valsts centusies tās labot, tomēr elites mazdūšība, hēdonisms un bezatbildība turpinās. «Zelta laikmeta» meklējumi pirmās republikas vēsturē izrādās tikai ērta politiska mitoloģija, kas krasi kontrastē ar 1940. gada katastrofas traumu, Otrā pasaules kara un okupācijas laika pieredzi un joprojām ietekmē sabiedrības attieksmi pret starptautiskās politikas norisēm.
