Daniels Pavļuts un Ilze Viņķele. Foto: Ieva Čīka, LETA.
Jau vairākus mēnešus Latvijā pastāv politiskā krīze. Tā aizsākās pagājušā gada pavasarī, kad relatīvi mazais ar Covid-19 inficēto skaits radīja ilūziju par valdību kā efektīvu krīzes menedžeri. Latvijas sabiedrībā iestrādātais diskurss par veiksmes stāstu atmodās ar pilnu jaudu, un netrūka balsu, kas uz tā pamata pat aicināja veidot globālas PR kampaņas. Vārdu “veiksme” angļu valodā var tulkot divējādi – kā success vai luck, un aizvien pārliecinošāk redzams, ka Latvijas pavasara rādītāji bija veiksme otrajā nozīmē – “laimīga apstākļu sakritība”. Kā nesen norādīja Ilze Viņķele, mazais inficēšanās apjoms tobrīd saistījās drīzāk ar sabiedrības neziņu un bailēm, nevis pārdomātu vadības stratēģiju.
Ilūzija par latviešu imunitāti pret Covid-19 veicināja valdības ministru pašapmierinātību. Bija interesanti vērot vairākus Jāņa Dombura mēģinājumus Delfi TV raidījumā konfrontēt ministrus un citas atbildīgās personas jautājumā par to, kāpēc vasarā netika īstenoti nopietni sagatavošanās pasākumi rudenim un ziemai. Manuprāt, patiesāko atbildi uz jautājumu par valdības bezdarbību 8. decembra sarunā sniedza finanšu ministrs Reira kungs, kurš vienkārši mēmi klusēja. Jā, bija iecere reaģēt ar lokālām intervencēm, taču fakts, ka netika izstrādāts B vai C plāns, kurā būtu paredzēti arī nopietnāka mēroga scenāriji, kas ietvertu skolu un citu augsta riska sabiedrisko iestāžu ilgtermiņa slēgšanu, tikai apliecina minētās ilūzijas spēku. Kad pandēmija beigsies, ceru, ka notiks jēgpilna valdības un ministriju darba izvērtēšana gan parlamentārās, gan neatkarīgu ekspertu komisijās. Īpašu uzmanību vajadzētu pievērst nu jau bijušās veselības ministres 8. oktobra apgalvojumam valdības vadītājam, ka stratēģija Covid-19 ierobežošanai nav nepieciešama.
