Pirmais vakars īrētajā Bruklinas dzīvoklī, Ojārs Lāms ar ledus maisiņu pie galvas. Pa kreisi — Elvis Friks. Foto no raksta autora personīgā arhīva
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6
Pastaiga pa Linarda Tauna dzīves un dzejas mirkļiem Ņujorkā
Pirms atgriešanās Rīgā no Baltijas Studiju veicināšanas asociācijas (The Association for the Advancement of Baltic Studies) rīkotās konferences Sietlā kopā ar literatūrzinātnieku Ojāru Lāmu nolēmām uz dažām dienām aizbraukt uz Ņujorku un uzmeklēt Tauna Elles ķēķi. Šis tomēr ir Ragaciemā dzimušā un Pārdaugavā uzaugušā dzejnieka Linarda Tauna (1922—1963; īstajā vārdā Arnolds Mikus Bērzs-Bērziņš) simtgades jubilejas gads, un mēs esam pārāk tuvu Ņujorkai, lai šādu iespēju palaistu garām.
Otrā pasaules kara izskaņā 1944. gada rudenī Linards kopā ar brāli Tālivaldi devās prom no Latvijas un nonāca Vācijā, kur latviešu bēgļu nometnē pavadīja trauksmainu laiku. Vācijas izdotajā laikrakstā Bavārijas Latviešu Vēstnesis publicēts Tauna pirmais dzejolis Ganu meitene. 1950. gada maijā Tauns nokāpa no kuģa Ņujorkas ostā. Satiekoties ar trimdā nonākušajiem latviešu kultūras radītājiem — rakstnieka Antona Austriņa meitu Mudīti Austriņu, rakstnieku Teodoru Zeltiņu, gleznotāju Fridrihu Miltu, dzejnieku Gunāru Saliņu un citiem —, pamazām radās neformāls latviešu literātu un mākslinieku grupējums ar nosaukumu Elles ķēķis, par kura iniciatoru un garīgo vadītāju kļuva pats Tauns.
