Kaspars Gorkšs.
«Ir sajūta, ka Latvijā futbola nav,» saka izlases kapteinis Kaspars Gorkšs, kā risinājumu minot federācijas vadības maiņu un futbola attīstību reģionos
Kāpēc mēs nevaram kā Islande? Kāpēc par Latviju mazāka valsts Eiropas čempionātā spēja pieveikt futbola lielvalsti Angliju? Tādi ir mani jautājumi Latvijas futbola izlases kapteinim Kasparam Gorkšam, kad tiekamies Osīrisā ap brokastu laiku. Lai arī pašam pieder restorāns Koya, viņš neuzstāj tikties tur - Osīrisā pierasts, blakus brokasto draugi. Kasparam nav ne jādomā, ne jāmeklē diplomātiska atbilde uz šiem jautājumiem, jo viņš zina, kāpēc. Pirmkārt, Islandē futbolu vērienīgi finansē no valsts budžeta; otrkārt, Islandē ir ap 30 apjumtu stadionu. «Mums nekā tāda nav. Infrastruktūra ir katastrofālā līmenī. Bērnu futbols lielā mērā tiek uzturēts par vecāku naudu. Iespēju trenēties siltā, apjumtā hallē ir ļoti maz. Bet pats svarīgākais - mums nav mīlestības pret futbolu. Nav stilīgi un moderni sekot izlasei.» Tas, kā Islandes tauta dzīvojusi līdzi savai izlasei, Latvijā esot redzēts pirmajos hokeja čempionātos pēc PSRS sabrukšanas. «Futbolā ikdienā ir tāds klusums, ka šķiet - valstī ir hokejs un basketbols ar tusētājiem. Starp citu, viņiem jāpateicas, ka tagad aug jauna un laba paaudze, kas baidās pieiet bāram tuvāk par desmit metriem. Hokejisti cīnās, un par to mēs viņus mīlam. Futbola nav,» Gorkšs ir skarbs.
