Pēteris Lapainis. Sācis karot 1916.gada maijā, kad viņam bija dzimšanas diena, pabeidzis 1945.gada maijā. Foto no personīgā arhīva.
Strēlnieks ar četru armiju augstākajiem apbalvojumiem kauju starplaikos rakstīja mīlestības vēstules cīņubiedru vietā. Bet pazudušā kareivja līgava visu mūžu gaidīja viņu atgriežamies — ar šādiem dzimtas stāstiem jaunajā filmā Astoņas zvaignes nāk klajā Dainis Īvāns un Askolds Saulītis
Ģimenē viņu sauca par Pekša onkuli, bet kareivji savu komandieri dēvēja par Tēvu, stāsta Dainis Īvāns. 1990. gada decembrī vecmammas brāļa Pētera Lapaiņa piemiņas mielastā Rīgas Latviešu biedrības namā viņš redzējis neparastu skatu. Gara galda vienā pusē sasēdās bijušie Lapaiņa karavīri, kas Otrajā pasaules karā bija cīnījušies padomju armijā, otrā pusē — leģionāri. Savā starpā gandrīz nesarunājās, atvadu vārdos gan visi kā viens daudzināja Tēvu. Tika pieminēti arī latviešu strēlnieki. Pēteris Lapainis bija viens no leģendārākajiem. Ļeņina apsardzes vadītājs un vēlāk Latvijas neatkarības armijas ložmetēju rotas komandieris. «Strēlnieku stāsti ir izniruši tikai ar Latvijas neatkarību un Atmodu. Ja strēlnieks nebija sarkanais, tad ģimenē to labāk nepieminēja. Man tieši tas pats,» nopūšas Dainis Īvāns.
