Latvijas jaunākās vēstures izpratnei aizvien trūkst starptautiska konteksta
Latvijas simtgades svinību patriotisma vilnis vēsturi ir ieskalojis rituālu sfērā, kur kritisks skats uz pagātni kļūst lieks. No 1918. gada līdz mūsdienām novilkta taisna līnija, bet padomju režīma mantojums klaji ignorēts. No kolektīvās atmiņas pazūd fakts, ka vismaz puse no šī valstiskuma gadsimta pagāja svešu varu kundzības apstākļos. Daudz biežāk dzird par valsts dibinātāju, Satversmes tēvu un karavadoņu mītiskajiem tēliem nekā par daudzslāņaino realitāti, kurā pirms dažiem gadu desmitiem atdzima neatkarīgā Latvija.
Lepošanās ar savu valsti dara gaišāku arī skatu uz neseno pagātni. No ārienes uzspiestais un radītais padomju režīms mūsdienu sabiedrības priekšstatos kļūst par visumā leģitīmu sociālu konstrukciju, ko, izsakoties ironiski, savā nodabā veidojuši vietējie cilvēki. Valsts apmaksātās izstādēs un publikācijās tas atturīgi dēvēts par Padomju Latviju, bet populārā teātra izrādē VDK attēlota kā latviska organizācija, kuras darbinieki nevainīgi manipulē ar komisku personāžu vājībām. Nav ne represiju, ne ārējas kontroles. Pašsaprotami, ka rusifikācijas un kolonizācijas pieminēšana kļūst politiski nekorekta.
