ASV prezidents Džordžs Bušs un PSRS prezidents Mihails Gorbačovs 1991. gada jūlijā Maskavā. Foto — Boriss Koļesņikovs.
Pirms 30 gadiem ne tikai Latviju, bet visu pasauli pacilāja demokrātijas vilnis. Ir turpina sēriju par izšķirošajām nedēļām, kas noveda līdz neatkarības deklarācijai
Pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gada 9. novembrī likās, ka jauni demokrātijas vēji pūš ne tikai pāri Eiropai, bet arī citos, līdz šim apspiestībā smokošos kontinentos. Februārī pēc 27 ieslodzījuma gadiem no cietuma iznāca Nelsons Mandela un rasistiskajam aparteīda režīmam Dienvidāfrikā noskanēja kapu zvans. Birmā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas 30 gados, bet Brazīlijā amatā stājās pirmais demokrātiski ievēlētais prezidents kopš 1961. gada.
Tomēr visspēcīgāk pārmaiņas skāra Austrumeiropu, kur PSRS līderis Mihails Gorbačovs nolēma nepretoties padomju impērijas demontāžai. Polijā kaut cik brīvas vēlēšanas bija notikušas jau 1989. gada jūnijā, un 1990. gada janvārī lielākā un stratēģiski svarīgākā Austrumeiropas valsts finanšu ministra Ležeka Balceroviča vadībā sāka ieviest strauju sociālistiskās ekonomiskās sistēmas demontāžu ar cenu atbrīvošanu un masveida privatizāciju. Tā ieguva nosaukumu Šoka terapija, bet ļāva Polijai dažu gadu laikā izveidot funkcionējošu tirgus ekonomiku.
