Latviešu un igauņu bēgļu komiteju organizētie bērnu svētki Samarā. Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma.
Kamēr muižniecība prasa Latvijas—Igaunijas konstitucionālu monarhiju, Krievijā latviešu strēlnieki apvienojas vienā divīzijā
Pārdomas par situāciju Latvijā un nākotnes izredzēm periodiski parādījās publiskajā vidē 1918. gada pavasarī. Visiem bija skaidrs, ka pasaules karš tuvojas noslēgumam, bet — kāda būs Latvija pēc kara beigām? Viens no viedokļiem 10. aprīlī publicēts laikrakstā Līdums kā ievadraksts. Tajā minēts, ka pirmos pašnoteikšanās mēģinājumus Latvijai neļāva realizēt lielinieku nonākšana pie varas Krievijā, kuri centās realizēt savu politiku arī Vidzemē un Latgalē. Šobrīd, kad vācu karaspēks ieņēmis visu Latviju, situācija esot mainījusies. Tāpēc «tagad nedrīkst bezdarbībā nolaist rokas», jo darāmā ir pārāk daudz un to nedrīkst atlikt uz rītdienu. Kā viens no pirmajiem darbiem — Krievijā izklīdināto latviešu bēgļu atgriešanās dzimtenē, jo «zeme bez tautas nav vairs mūsu zeme». Starp rindiņām rakstā lasāmas bažas, ka, samazinoties latviešu skaitam, Latvijas nākotni šajā neskaidrību pilnajā laikā noteiks citi. Vēl starp darbiem minētas arī rūpes par latviešu valodu, uzsverot, ka «mūsu valoda nekad un nekādos apstākļos nedrīkst būt pameita savās mājās, kā tas bija līdz šim».
