Vienas no grūtākajām taku skrējiena sacensībām Rimanta pieredzē ir Vilkaču maratons Āžu kalnā. Rimanta mērķis ir noskriet to kontrollaikā, kas ir septiņas stundas. «Man vajag mērķi, jo tas disciplinē,» viņš saka. Foto no personīgā arhīva.
Dažu gadu laikā Rimants Liepiņš izveidojis vienu no skaistākajiem tautas sporta pasākumiem Latvijā, kura dēļ visi šejienes taku skrējēji tiek saukti par stirnu bukiem
Lielai daļai Latvijas skrējēju jaunais gads, gluži kā pagānu laikos, sākas pavasarī. Tikai ne ar saulgriežiem, bet ar taku skrējienu seriāla Stirnu buks pirmo posmu. Tā gaidas nav salīdzināmas ne ar Ziemassvētku, ne pirmsjāņu laiku. Viegls satraukums mijas ar uztraukumu, vai fiziskā forma ir piemērota Latvijas augstākajiem pauguriem. Izskrienot piemājas parku vai mežu ceļus, noteikti gadās sastapt vēl kādu skrējēju, kuram samājoties jāpajautā: «Buks?» Parasti skan atbilde: «Jā!»
Pērn tika saskaitīti 7253 Stirnu buka ciltij piederīgo, kuri sezonas laikā skrēja vismaz vienā no septiņiem posmiem. Šāgada pirmajam posmam Tērvetē pieteikušies jau četrarpus tūkstoši, kas ir par tūkstoti vairāk nekā pērn visvairāk apmeklētajā posmā un desmitkārt pārsniedz dalībnieku skaitu pirmajās buku sacensībās 2014. gadā. «Buks» ir kļuvis par sugas vārdu, kas apzīmē latviešu taku skrējēju.
